Kijeva mirkst asinīs. Katja stāsta, kā viņai mugurā trāpīja granāta. FOTO

Kijeviete Jekaterina Boļšakova savā Facebook profilā raksta, ka trešdien, ejot uz pilsētas centru, viņa zināja, „kur iet, kāpēc iet un kas būs”. Viņa nevarēja palikt nomaļus laikā, kad prezidenta Janukoviča oponenti iestājas par demokrātiju un tuvināšanos eiropeiskām vērtībām. Viņa ir opozīcijas pusē un gāja sniegt medicīnisko palīdzību ievainotajiem protestētājiem, bet palīdzība bija nepieciešama viņai pašai.

Jekaterinai mugurā trāpīja Ukrainas drošībnieku – „Berkut” kaujinieku - mestā granāta. Kasjauns.lv jau rakstīja, ka „Berkut” protestētājus mēģina izklīdināt metot trokšņu un asaru gāzes granātas, kuras, iespējams, ir pildītas ar traumatiskiem priekšmetiem, piemēram, skrotīm, viņiem mugurā un no jumtiem. Jekaterinu izglāba mugursoma.

Viņa par trešdienas, 19. februāra, vakarā pārdzīvoto raksta savā Facebook profilā: „Berkutiešu mestā granāta man trāpīja mugurā, kad sākās „Berkut” uzbrukums protestētājiem. Man uz muguras bija brezenta mugursoma, kura, par laimi, nebija tukša. No tās palika vien lupatas gabals un apsvilināta apakšpuse. Ja nebūtu mugursomas, nebūtu arī manis.

Man garām skrēja berkutieši. Vispirms biju piespiedusies pie sienas, bet pēc tam nogūlos zem eglītes ietves malā. Viņi (berkutieši) sita visus, kuri gadījās ceļā - vīriešus, sievietes, Sarkanā krusta darbiniekus, žurnālistus… Vairākas reizes arī pret mani pacēla stekus un bļāva tieši sejā: „Nositīšu, kuce!” Bet es vienkārši mierīgi skatījos viņiem acīs un viņi nez kāpēc stekus nolaida.

Vēlāk viens berkutietis ar cilvēciskām acīm, mani aizslēpa aiz sava vairoga un aizveda līdz tuvākajai vārtrūmei. Tur jau bija ap 30 cilvēku – sievietes un vīrieši. Starp vīriešiem bija arī kāds sirms vīrs, arī tīnis ap 17 gadiem, žurnālisti un vairāki vīrieši vidējos gados.

Sirmais vīrs gulēja uz zemes, un divi berkurtieši viņi dauzīja ar stekiem. Vēl divi vīrieši bija asiņaini, viņiem no ievainojumiem galvā tecēja asinis. Arī sievietēm bija dažādi ievainojumi – Sarkanā Krusta meitene sasista gāja, žurnālistei pārsista galva un izsists celis un tamlīdzīgi. Tad es vēl nezināju, kādā stāvoklī ir mana mugura...

Pēc pāris minūtēm „Berkut” atkal sāka „cilvēku medības”. Mūsu grupā vienam bija lauzts galvaskauss, bet trijiem smadzeņu satricinājums. Asins jūra, un tas nav pārspīlējums! Vēl kāju traumas, lauzti pirksti (jo ar plaukstām tika sargāta galva). Par laimi, vienai meitenei no Sarkanā Krusta bija līdzi soma ar medikamentiem. Pārsēja tos, kuri bija savainoti līdz asinīm. Noslēpāmies kāpņu telpā. Kopā 16 cilvēki.

Zvanīju pazīstamajiem, teicu, kur mēs esam un ka steidzīgi nepieciešama palīdzība. Mums pakaļ atbrauca Sarkanais Krusts no Maidana laukuma. Ātrā palīdzība atbrauca pēdējā brīdī. Ievainotos aizveda uz Arodbiedrību namu, bet mani uz mājām.

Briesmīgi, ka tā sit cilvēkus. Viena lieta ir to redzēt televīzijas ziņās, bet pavisam cits to sajust klātienē. Un redzēt to acis, kurus sit...”

Jekaterina teic, ka, neskatoties uz visu, šajās dienās viņa ne uz brīdi nav sajutusi bailes, agresiju, nicinājumu, bezcerību vai nosodījumu, jo viņa tic labajam.