Purvi kā aizsargbarjera: Eiropas austrumos apsver jaunu līdzekli Krievijas tanku apturēšanai
Kamēr Krievija jau gandrīz četrus gadus turpina nolīdzināt ar zemi Ukrainas pilsētas un slepkavot tās iedzīvotājus, bet tās propagandisti aizgūtnēm stāsta, ka impērijas atjaunošanas ēdienkartē Ukraina ir tikai pirmais ēdiens, un Baltijas valstis būs nākamās, tas viss licis saausīties Krievijas rietumu kaimiņiem. Papildus vērienīgai aizsardzības izdevumu palielināšanai un atbilstošās infrastruktūras būvēšanai par vērā ņemamu palīgu tiek minēta arī vietējā daba.
Runa ir par purviem, kas spētu sagādāt būtiskas galvassāpes potenciālo okupantu smagajai kara tehnikai, tādēļ mūsu dienvidu kaimiņi Lietuvā ir pievērsušies šai idejai, plānojot atjaunot kādreiz izsusinātos purvus gar savu robežu ar Krieviju un tās sabiedroto Baltkrieviju. Protams, Krievijas propagandisti par šo iniciatīvu gardi smejas, sak, mūsu tankus nekas neatturēs, taču pati Krievija piedzīvoja nopietnas problēmas invāzijas sākumā, no ziemeļiem pa purvaino apkārtni mēģinot “ieņemt Kijivu trijās dienās”. Situācijā, kad armijas smagā kara tehnika nevar šķērsot purvājus, tā ir piesta braukt pa vieglāk aizsargājamām teritorijām — tā notika 2022. gada februāra beigās, kad ukraiņi uz ziemeļiem no Kijivas uzspridzināja Irpiņas upes dambi, pārvēršot plašu teritoriju muklājā un apstrādājot iestigušos okupantu tankus ar "Javelin" raķetēm.
Mitrāji aizņem gandrīz desmito daļu Lietuvas teritorijas, kaut gan to daļa ir neatgriezeniski zaudēta. 2026. gadā pilotprojektiem kūdrāju atjaunošanā tiks atvēlēti aptuveni 10 miljoni eiro, tos koordinējot ar Aizsardzības ministriju, vēsta Lietuvas nacionālā raidorganizācija LRT. Sākot ar nākamo gadu, paredzēts atjaunot aptuveni 40 000 hektāru kūdrāju.
Par to, ka purvi var kalpot par bīstamām lamatām smagajai kara tehnikai, Lietuvā jau pārliecinājās šā gada martā, kad militāro mācību laikā Pabrades poligonā nogrima 63 tonnu smagā bruņumašīna “M88 Hercules” ar četriem amerikāņu karavīriem. Bruņumašīnu ar bojā gājušajiem izdevās izcelt tikai sarežģītā sešu dienu operācijā, piedaloties ASV, Lietuvas un Polijas speciālistiem.
Izdevums “Defence 24” norāda, ka lielākā daļa Eiropas Savienības kūdrāju atrodas tieši gar NATO robežu ar Krieviju un Baltkrieviju, stiepjoties no Somijas arktiskajām teritorijām līdz pat tā dēvētajam “Suvalku koridoram” — šaurajai platībai Lietuvas dienvidrietumos un Polijas ziemeļaustrumos, kas Krievijas sabiedroto Baltkrieviju atdala no Krievijas Kaļiņingradas apgabala eksklāva. Somija jau sākusi pierobežas purvu atjaunošanas pilotprogrammu, savukārt Polija plāno atjaunot un paplašināt kūdrājus un mežus kā fizisku aizsargbarjeru savas vairāk nekā 10 miljardu zlotu (2,37 miljardi eiro) vērtās aizsardzības programmas “East Shield” ietvaros.
Savukārt “Politico” uzsver, ka purvu un mitrāju atjaunošana gar NATO austrumu flangu būtu salīdzinoši lēta un vienkārša un apvienotu “divas Eiropas prioritātes, kas arvien biežāk konkurē par uzmanību un finansējumu: aizsardzību un klimatu”. Purvi uzkrāj milzīgu CO₂ daudzumu, kas nosusināšanas rezultātā nonāk atmosfērā, veicinot globālo sasilšanu. Šī problēma Eiropā ir īpaši aktuāla – vairāk nekā puse purvu ir iznīcināti vai pārveidoti par lauksaimniecības zemi. Ņemot vērā vides ietekmi, ES ir noteikusi mērķi līdz 2030. gadam atjaunot 30% degradēto kūdrāju, bet 50% līdz 2050. gadam.
Līdz šim galvenā problēma bijusi finansējuma nodrošināšana. “Laikā, kad Eiropa koncentrējas uz drošību un resursi tiek novirzīti aizsardzībai,” zinātnieki cer, ka “purvu militārās nozīmes atzīšana paātrinās to renaturalizāciju un nodrošinās līdz šim nepieredzētus finanšu resursus,” raksta “Defence 24”. To atzina arī Somijas parlamenta deputāts Pauli Ālto-Setele intervijā laikrakstam “The Telegraph”: “Nav daudz lietu, par kurām vides aktīvisti un aizsardzības amatpersonas ir vienisprātis, un šeit mēs atrodam lielisku kopsaucēju.”.
Tiesa, šis process nebūt nav vienkāršs. Lielākais drauds kūdrājiem ir lauksaimniecība — “neērta realitāte ES valdībām, kuras izmisīgi cenšas neizprovocēt lauksaimnieku dusmas,” norāda “Politico”.
Gan Somijā, gan Polijā jebkādi sākotnējie aizsardzības nolūkos īstenotie atjaunošanas projekti, visticamāk, koncentrēsies uz valstij piederošām zemēm, pagaidām izvairoties no šī konflikta. Taču zinātnieki uzsver, ka, ja valstis nopietni domā par plaša mēroga purvu atjaunošanu, tām būs jārunā ar lauksaimniekiem. “Bez lauksaimniecības zemju iesaistes tas nestrādās,” uzskata poļu ekologs Viktors Kotovskis, kurš darbojas kā padomnieks dabas aizsardzības jautājumos Polijas valdībā. 85 procenti Polijas kūdrāju ir degradēti galvenokārt tāpēc, lai pēc nosusināšanas tur audzētu lauksaimniecības kultūras. “Mums ir steidzami nepieciešama programma lauksaimniekiem, lai kompensētu viņiem šo nosusināto kūdrāju atkārtotu appludināšanu, turklāt ne tikai kompensētu, bet ļautu arī no tā pelnīt,” viņš piebilda.
Atjaunotajos kūdrājos var audzēt augus, ko iespējams novākt, piemēram, niedres, kuras izmanto būvniecībā vai iepakojuma ražošanā. Tomēr pagaidām šādu kultūraugu tirgus Eiropā ir pārāk mazs, lai mudinātu lauksaimniekus mainīt savu saimniekošanas praksi.
Turklāt ne visās NATO valstīs purvus uzskata par aizsardzības līdzekli. “Politico” norāda, ka Vācijā, kur vairāk nekā 90 procenti kūdrāju ir nosusināti, armijas reakcija ir atturīga. Kāds Bundesvēra infrastruktūras un vides dienesta pārstāvis izteicās, ka “mitrāju atkārtota appludināšana var būt gan izdevīga, gan neizdevīga pašām [NATO] operācijām”. Krievijas uzbrukuma gadījumā NATO karaspēkam būtu jāvirzās cauri Vācijai, un purvi ierobežo militārās tehnikas pārvietošanos. Tomēr, kā uzsvēra pārstāvis, “ideja palielināt teritorijas kā šķēršļa vērtību, izraisot tās applūšanu un pārpurvošanos, karadarbībā tiek izmantota jau ļoti ilgi un joprojām ir dzīvotspējīga arī mūsdienās.”
