Par Krieviju, Putinu un laulību ar Maksimu Galkinu - Alla Pugačova lielajā intervijā atklāj visu: "Draugi, iemācieties runāt patiesību"

"Meduza" atlasīja vairākus citātus no šīs video intervijas, kurā Pugačova runā par saviem laikabiedriem - no Vladimira Putina un Sergeja Kirijenko līdz Nadeždai Kadiševai un Šamanam.

Par aizbraukšanu no Krievijas un tikšanos ar Sergeju Kirijenko

"[2022. gada februārī] Maksims bija ārzemēs, es biju mājās, un man vajadzēja doties uz ārstēšanos Izraēlā. Viņi mani vienkārši toreiz izglāba, jo tur bija ārsts, kurš man bija ļoti nepieciešams. Tiklīdz aizbraucu - sākas kaut kas neticams! Tas trakais priesteris, [Andrejs] Tkačevs: "Kāda laime! Gaiss attīrījās! Viņa aizbrauca!" Bet es nemaz netaisījos aizbraukt. Domāju - nu, droši vien tas ir tikai viņa viedoklis. Tad, tā kā mēs bijām pret karu, kādi cilvēki sāka uzbrukt, sūtīja uz "Ostankino" tikai apvainojumus. Nu, ja jau nepatīku, tad sāc domāt - ko es te vispār daru? Draugi man teica: "Viņi grib ar tevi parunāties." Bet Maksims jau līdz tam brīdim bija paudis savu nostāju.

Parunāt gribēja Kirijenko. Es Sergeju pazinu, vienmēr viņu cienīju. Domāju - nu labi, iešu parunāt. Varbūt ko ieteiks. Viņš jautāja, ar ko esmu neapmierināta. Es teicu, ka ar visatļautību. Es varu atteikties no visa, visu pārdzīvot, visu palaist gar ausīm, bet mani ļoti satrauc visatļautība attiecībā pret manu ģimeni. Es domāju, ka tas ir ļoti slikti, jo viņi uz mums trenējas, un es uztraucos arī par jums.
Viņš jautāja: "Vai plānojat aizbraukt?" Es atbildēju - kāpēc man būtu jābrauc prom? Viņš saka - jā, patiešām, es te palasīju… Un viņam uz galda - visi materiāli par Maksu, ko viņš teicis, kā izteicies. [Kirijenko saka]: "Skaidrs, cilvēks emocionāls, jūtīgs, viņš taču ir mākslinieks. Es neredzu nekādu iemeslu jums uztraukties." Es saku: "Pag, jūs vismaz būtu brīdinājuši, ka vairs nav vārda brīvības." Viņš saka - neuztraucieties, viss ir kārtībā. Bet es jūtu - kaut kas nav tā. Gaisā kaut kas karājās. Es pat viņu noskūpstīju. Teicu: "Atā, Seroža." Un zināju, ka diez vai vēl kādreiz viņu satikšu.

Un tas viss bija tik patīkami un aizdomīgi vienlaikus - viss tik viegli tika nokārtots. "Viss būs, paskatīsimies, aizliegsim. Dzīvojiet mierīgi, jūs esat mūsu nacionālais lepnums." Es kā uz spārniem aizbraucu ciemos pie Igora Nikolajeva, tur bija arī Igors Krutojs. Es saku: "Igor, klausies, ir vēl normāli cilvēki! Lūk, Kirijenko! Esmu sajūsmā! Kā viņš visu pareizi saprot!" (Smejas.) Pēc divām dienām [Maksimam Galkinam] piešķīra "ārvalstu aģenta" statusu.

Protams, mani draugi, kuri mani uz šo tikšanos atveda, teica: "Nedomā par to, vienkārši valdībai vēl nav kontakta ar Tieslietu ministriju." Kaut kā dīvaini. Un man nācās par to padomāt. Es - labi, bet kad bērni pēc tam aizgāja uz skolu, pēc tam, kad tēti nosauca par "ārvalstu aģentu", bērni - tie "labie cilvēki" - sāka viņus ķircināt. Jo jūs esat spiegu bērni, jūsu tētis - "ārvalstu aģents". Mēs sakravājām koferus, piezvanījām tētim un teicām, ka izbraucam. Līdzi mums bija 30 tūkstoši dolāru, ko varēja izvest. Un mēs aizbraucām uz Izraēlu.

Godīgi sakot, tā man bija ļoti asa sāpe - ka viss notiek šādi. Es uzrakstīju: piešķiriet arī man "ārvalstu aģenta" statusu. Jo es nesaprotu, kāpēc viedokļi, kas nāk no ne dumjiem cilvēkiem, tiek apklusināti. Valstī ir jābūt dažādiem viedokļiem. Citādi - kā lai pieņem pareizu lēmumu, ja ir tikai viens viedoklis?"

Par Nadeždas Kadiševas un Taļjanas Bulanovas panākumiem

"Par Nadeždu es ļoti priecājos. Daudzus gadus atpakaļ bija žurnāla "Rabotnica" jubileja viesnīcā "Rossija". Bija daudz viesu, un viena meitene ādas jakā dziedāja dziesmas - tik stilīgi un tik forši, ka es viņu jau toreiz atcerējos. [..]

Cilvēks pats nosaka visu - to, kā viņam pietrūkst, viņš meklē uz skatuves. Protams, viņam pietrūkst optimisma, ticības kaut kam, vienkārši prieka. [Gribas] vispār aizmirst visu, kas notiek, kaut nedaudz atpūsties. Tā ir Kadiševa. Es pati skrietu uz koncertu, zvēru jums. Nadja ir malace!

Vai arī Bulanova ar saviem dejotājiem. Taņa, tikai neatlaid šos dejotājus! Tas ir tik oriģināli un negaidīti, neprofesionāli, bet it kā cilvēki būtu iznākuši no zāles un sākuši tev dejot fonā. Tur ir sava odziņa! Taņa, drīz cilvēki nāks uz viņiem skatīties. Malači tie čaļi! Tā ka - uz priekšu, un ar dziesmu!

- Jūs to sakāt no sirds?

- Jā, mēs vakar ar Maksu to pārrunājām. Es saku: iedomājies, kāds cilvēks jau gados, Taņa, bet viņa neatlaiž šos cilvēkus, jo viņi ir bijuši ar viņu kopā. Un kas tas ir? Mūsējos nepametam.

Par Šamanu (dziedātāju Jaroslavu Dronovu)

"Viņš pat nevarēja mani atbalstīt, vismaz kaut kādā ziņā. Kad teica, ka it kā es viņu izmetu no [talantu šova] Faktors A. Nu pasaki taču, ka tā nav patiesība! Jaroslav, atceries, tas bija tautas balsojums. Un viņiem nepatiki tu. [..]

Es biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir īsta zvaigzne, viņam bija harisma. Es taču neesmu akla, redzēju - balss spēcīga, puisis pieticīgs, viņa tēls mani uzrunāja. [..] Es ļoti ticēju viņam, un negaidīju, ka viņš pārvērtīsies par tādu dziedātāju. Es domāju, ka visa pasaule būs pie viņa kājām, jo viņš dziedāja brīnišķīgas krievu tautasdziesmas. Visa pasaule būtu viņa priekšā nometusies ceļos, jo tas ir mūžīgs mākslas darbs. [..]

Tagad man, protams, ir sāpīgi uz to visu skatīties, bet nauda uzvarēja labo. Ceru, ka ar šiem vārdiem viņam neaizvēršu skābekli, bet es vienmēr esmu teikusi to, ko domāju. Cilvēks ir sasniedzis to, ko vēlējās. Viņš ir talantīgs cilvēks. Bet es nedomāju, ka viņš ir tik pragmatisks.

Un tās dziesmas, ko viņš dzied... Ļoti labi uzrakstīts. Ir panākumi, ir skaistums, ir nauda, slava - bet cilvēkā nav mīlestības. "Es esmu krievs" vai "Celsimies" - tās ir patriotiskas dziesmas, vajadzīgas, pēc dažu cilvēku domām... [..] Bet mīlestība -tas ir Dievs, tas ir kas svēts. Un dziesmas - tās nav tikai vārdi un mūzika. Ja tu tur nepieliksi mīlestību, tas tāpat neaizies līdz cilvēkiem. Lai kā tu censtos, lai cik skaļi dziedātu, lai kā kustētos. Nepietiek tikai krustīties baznīcā - katra dziesma ir jāsvētī ar savu dvēseli, ar mīlestību pret skatītāju. Nevis pret panākumiem - tie nāks paši no sevis, bet ar mīlestību pret cilvēkiem, kuru priekšā tu dziedi. [..]
Es zinu, kur viņš var aizlaisties. Deputāta kandidāts! Tas ir sliktākajā gadījumā. Viņš jau būs pie kultūras ministra vai prezidenta administrācijā.

- Vai cilvēks, kurš dzīvo ar mūziku, var būt deputāts?

-  Kobszons taču varēja būt, kāpēc šis nevarētu? Skaties, kā tauta viņu atbalsta. Viņi atbalsta, atbalsta... Un vēl Mizuļina blakus. Ļoti interesanta alianse, un tas noturēs viņu virs ūdens. Viņš tad nosodīs citus, kā viņi dzied. Un vairs nebūs jādomā, ko tur Pugačova pateica.

Par laulību ar Maksimu Galkinu

"Tas ir patiess laimes avots. Es pat nespēju par to runāt. Viņam ir pārsteidzošs talants - mīlēt mani, mīlēt ģimeni un sargāt mani. Tu saproti? Man taču ir bijušas daudzas laulības. [..]

Es iemīlējos, un viss. Sapratu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Un viņš arī saprata. Tas bija dīvaini, pat man pašai dažreiz nesaprotami, kā tas vispār notika - absolūta harmonija. Mēs abi augām līdzīgās ģimenēs - nu labi, es agrāk, viņš vēlāk - bet mums ir pilnīgi vienādas audzināšanas vērtības, attieksme, cēlums.

Runa nav tikai par fizisku tuvību, bet arī par draudzību, sapratni un atbalstu.
Kas ir ģimene? Tā taču nav tikai sekss, vai ne?

- Vai pēc 50 gadu vecuma vēl ir iespējama personīgā dzīve?

- Ir. Un ir dažādi veidi, kā gūt baudu, lai vecums netraucētu. (Nosūta gaisa skūpstu kamerā.)

Par citām laulībām

"Man bija divas īstas laulības. Pirmā ar Mikolasu [Orbaku] un pēdējā ar Maksu. Bet tās trīs pa vidu - tas bija palīdzības žests draugam.

Stepanovičam vajadzēja pierakstu. Lai to dabūtu, trīs gadus bija jādzīvo Maskavā laulībā, tātad - jāapprec kāds. [..] Ar Jevgēņiju Boldinu mums bija labas attiecības, tuvas, es viņu dievināju, viņš bija tik glīts. Bet arī tur nebija mīlestības, mēs viens otram īsti nederējām. Viņu pārstāja laist uz ārzemēm. Mēs aizgājām uz Oktobra rajona partijas komiteju un pajautājām - kāpēc? Viņi atbildēja: "Jūs ar savu piemēru demonstrējat nepareizu dzīvesveidu - jūs neesat precējušies." [Un tad mēs uzreiz arī reģistrējām laulību.] Nu, un trešais...

- Šajā brīdī mēs ar jums iepazināmies. Man bija ļoti maz gadu, un es ņēmu no jums interviju, un jūs man teicāt: nu pajautā, pajautā kaut ko par Filipu. Man bija neērti. Un es pajautāju - kāpēc jūs apprecējāt viņu? [..] Man šķita, ka var apprecēt Filipu Kirkorovu tikai no izmisuma.

- Nu, principā, jā. Mani nokaitināja. Mana mamma, kamēr vēl bija dzīva, teica: "Palīdzi Filipeņkam." Viņa vecmāmiņa, kas draudzējās ar manu mammu: "Palīdzi Filipeņkam."

- Vai viņam tolaik bija vajadzīga palīdzība?

- Tas bija vēl pusaudžu gados. Es pazinu viņa mammu. Man Bedross nepatika, bet Viktorija, protams, bija izcila sieviete.

Viņa slimoja ar vēzi. Un viņai bija neprātīga, vienkārši pārdabiska mīlestība pret Filipu, toreiz man nesaprotama. Tā arī ir īpaša stāsta vērta tēma, jo viņa mira. Es atbraucu pie viņas, viņa man uzlika kaseti, kur viņš dziedāja kādu dziesmiņu biksēs ar punktiem un spalvām. Viņa saka: nu kas tas ir? Palīdzi viņam, dod kādu padomu. Kad viņai jau bija pavisam slikti, viņa teica: "Lūdzu, neatstāj viņu, palīdzi viņam, esi ar viņu, esi kā māte viņam." Smagi atcerēties.

Kad viņu veda uz operāciju, atceros, kā viņa uzmeta Filipam pēdējo skatienu. Tas bija ļoti smagi. Tā mēs nolēmām, ka es viņam palīdzēšu. Es domāju - pacelšu viņu trīs gados.

- Bet taču varēja neprecēties.

- Kā tad citādi? Ja jau runā, ka ir romāns ar Pugačovu, tad visi zina. [..] Tas, protams, bija primitīvs gājiens, bet tolaik ļoti labi strādāja. Viņš nevar man pārmest - es viņam devu visu, ko vien varēju.

- Un ko viņš jums deva?

- Nezinu, viņš tikai apsmej mani KVN-ā vai vēl kaut kur. Principā, cik saprotu, viņš ir pateicīgs. Vai tad nav tā?

Par Jeļcinu un Gorbačovu

"Pie Jeļcina, kad viņš jau bija aizgājis no amata, mēs ar Igoru Krutoju kādu reizi atnācām ciemos. Un godīgi tev teikšu - pēc tās tikšanās mēs piedzērāmies. "Kāds foršs čalis!" teica Krutojs. "Cik viņš ir foršs!" Nu, foršs vai neforšs, bet tev bija tāda loma - valdnieka... Valdnieki arī pieļauj kļūdas. Daži tās pārvērtē, daži - nē. Dažiem nepietiek drosmes atzīt kļūdu, nav drosmes nožēlai. [..]

[Gorbačovs] bija cilvēks, kurš varēja kļūdīties un kļūdījās, bet viņš to visu pārvērtēja un teica: "Tas bija nepareizi." Varbūt viņam pietrūka kaut kā šokējoši ģeniāla, bet viņš patiešām gribēja cilvēkiem labu dzīvi - mierīgu, laimīgu un priecīgu. Kaut kas nesanāca, kaut kas izdevās. Mums bija laiks, kad varējām priecāties. Tas bija prieka un radīšanas laiks."

Par Putinu

"Es ilgi domāju - Putins taču nav muļķis, es viņu pazīstu. [Es pat ne tikai par viņu] aģitēju, es balsoju. Es biju sajūsmā. Domāju - nu beidzot! Viņš runāja neticami pareizas lietas. Pat par Ukrainu. Vispār visu, ko pati domāju, viņš izteica. Viņš bija kā elks. Kāds cilvēks! [..]

- Un kad jūs sapratāt, ka tas nav tas cilvēks, par kuru gribētos balsot un aģitēt?

- Man kļuva ļoti neomulīgi, kad "Kursk" nogrima. Es domāju - tagad viņš skriešus atbrauks no Sočiem visus mierināt, bet viņš neieradās. Tu nevari iedomāties, cik man žēl, ka tas viss notiek. Tad viss beigsies, viss būs atkal labi, vai ne? Bet cilvēkus jau vairs neatgriezīsi. Salauztas dzīves. Bēdas.

Par Ņikitu Mihalkovu

Es viņu dievinu. Es viņu mīlu [neskatoties uz to, ko viņš par mani runā]. Tā ir spiesta pozīcija.

- Jūs domājat, ka viņš runā to, kam netic?

- Protams, ka nē. Viņš ir daudz smalkāks. Viņš ir kā savs tēvs - tas varbūt arī neticēja, bet ļoti atbalstīja. Viņš zināja - tā vajag. Bet es tomēr domāju, ka viņš pret mani izturas labi, neskatoties uz to, ko saka. Tāds ir laiks, saproti? Laiks. Ņikita Sergejevič, Ņitjuška, es tevi ļoti mīlu. Neslimo, es zinu, ka tev šis tas sāp. Esi vesels un priecīgs.

Vēstījums faniem

Paldies jums par laimi būt kopā ar jums. Paldies par savstarpēju mīlestību un atbalstu visus šos gadus - visu šo pusgadsimtu. Paldies, ka arī tagad esat man līdzās. Un jums pat nav jāsaka - klusējiet, es to zinu.

Smagi. Es viņus mīlu. (Savaldās, lai nesaraudātos.) Es viņus mīlu, es ciešu viņu dēļ. Es pārdzīvoju - kā viņi tā dzīvo? Viņiem pasaka, ka tas ir labi, viņi ar to lepojas. Vēsturi nezina - lepojas ar vēsturi. Nezina, kas mums ar medicīnu - lepojas ar veselības aprūpi. Tā visa izrādīšanās - tā, protams, ir traģēdija. "Mēs par! Mēs par!"

Cilvēki, iemācieties runāt patiesību. Iemācieties tiekties pēc labā, pēc skaistā. Nekas nav jāiznīcina - ir jāveido. Ir jālūdz par mieru, nevis jābauda karš. Un nevajag domāt ļaunu vai slikti par cilvēkiem, ja jūs viņus nepazīstat.

Padomju laikos klīda šāda anekdote, ne jau šodienas: visā valstī paziņo - visiem būt Sarkanajā laukumā pulksten desmitos no rīta. Kas notiek? Visiem cilpa kaklā! Jautājumi ir? Ir. Vai virves jāņem līdzi pašiem vai izsniegs? Lūk. Tāda pacietīga tauta. Gatava uz visu.