Hitlers un bērni. Kā radās viens no bīstamākajiem nacistu mītiem

"Neviena Hitlera biogrāfija nav iedomājama bez Hofmana fotogrāfijām. Un tas nav nejauši. Viņš ne tikai dokumentēja vēsturi - viņš to režisēja," saka vēsturnieks Sebastians Peterss, grāmatas "Hitlera fotogrāfs Heinrihs Hofmans" autors - pirmās zinātniskās biogrāfijas par šo cilvēku. Tajā Peterss stāsta par cilvēku, kurš iemācījās pelnīt uz propagandas rēķina un radīt mītu ap "fīreru".

Heinrihs Hofmans - cilvēks ēnā

Hofmans piedzima fotogrāfa ģimenē, arodu apguva tēva darbnīcā un 1909. gadā atvēra savu studiju Minhenē. Pirmajā pasaules karā viņa nopelni frontē bija pieticīgi, taču 1918.-1919. gada revolucionārie notikumi Vācijā radikalizēja viņa uzskatus.

Pēc tam, kad tika apspiesta neatzītā Minhenes padomju republika, viņš sāka publicēt antisemītiskus un nacionālistiskus fotoalbumus, pievienojās Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijai (NSDAP) un kļuva par vienu no partijas pirmajiem biedriem. Tieši tur, 1920. gadā, viņš iepazinās ar Hitleru.

Pirmo reizi topošais "fīrers" viņam ļāva uzņemt savu portretu tikai 1923. gada septembrī, un no tā brīža viņu sadarbība ilga gandrīz ceturtdaļgadsimtu.
Hofmans neieņēma nekādu politisku amatu, taču kļuva par Hitlera "galma fotogrāfu" un "Reiha ziņu reportieri" - šos titulus viņš pats sev piešķīra, lai uzsvērtu savu īpašo statusu. Šis "tituls" piešķīra viņa darbam oficiālu svaru un prestižu, lai gan juridiski viņš joprojām bija privāts uzņēmējs.

Nelielas foto studijas īpašnieks Minhenē spēja iekļūt pašā "fīrera" tuvākajā lokā. Viņš drīkstēja apmeklēt Hitleru jebkurā laikā - pat tad, kad piekļuve ministriem bija liegta. Viņa darba nozīme nacistiskajai propagandai bija milzīga: Hofmans radīja vizuālu mītu, kas izplatījās visā Vācijā.

Mītu fabrika

Sebastians Peterss Hofmanu drīzāk sauc par "uzņēmēju" nekā par mākslinieku.
"Viņš pārdeva savas fotogrāfijas atklātnēs, albumos, žurnālos, kalendāros. Reiz viņš pat vienojās ar cepumu ražotāju "Bahlsen", lai reklamētu viņu produkciju ar Hitlera foto. Un viņam izdevās ar to nopelnīt," stāsta grāmatas autors.

Tiesa gan, šīs fotogrāfijas reklāmas nolūkos tā arī netika izmantotas - nacistu augšgalam šāds "fīrera" tēls šķita nepieņemams.

Hofmans nepalaida garām nevienu iespēju nopelnīt uz propagandas rēķina - viņš pat izpirka no Reiha tautas apgaismības un propagandas ministrijas neizpārdotos savu albumu metienus par izdevīgu cenu, lai vēlāk tos pārdotu tālāk ar peļņu.

Pēc nacistu nākšanas pie varas Hofmans izveidoja īstu impēriju: līdz 1940. gadu sākumam viņa uzņēmumam bija 12 filiāles visā Eiropā, vairāk nekā 300 darbinieku, un gadā tas apgrozīja 15 miljonus reiha marku. Viņa atklātnes, albumi un plakāti tika drukāti simttūkstošos eksemplāru, un viņš prasmīgi pārvērta katru attēlu ienesīgā biznesā.

Hitlers golfenēs un citi mīti

Sebastians Peterss rāda vienu no visneparastākajām fotogrāfijām - Hitlers, ģērbies bavāriešu ādas šortos ar lencēm, pozē Alpu pļavā. "Šai fotogrāfijai bija jāpārliecina dziļās Bavārijas vēlētāji, ka viņš ir viens no viņiem - cilvēks no tautas," skaidro vēsturnieks.

Taču, kad nacisti nāca pie varas, fotogrāfiju ātri izņēma no apgrozības: "tautas fīrera" tēlam vairs nebija vajadzīgas zemnieku bikses. Tagad, kā nolēma Hofmans, bija nepieciešama forma un vēss, caururbjošs skatiens.

Starp fotogrāfijām, kas tā arī netika publicētas, ir arī rets attēls, kurā Hitlers ir redzams ar brillēm, pētot dokumentus. Visas pārējās fotogrāfijas, kurās Hitlers lasa bez brillēm, patiesībā ir inscenētas, stāsta vēsturnieks - "fīreram" bija slikta redze.

"Fotogrāfijas ar brillēm tika noraidītas: brilles grauj visuredzošā un visvarenā "fīrera" tēlu," norāda Sebastians Peterss. Tāpēc visas fotogrāfijas tika retušētas, nevēlamās detaļas izdzēstas, un attēli noslīpēti līdz ideoloģiski pareizam mītam.

Viens no veiksmīgākajiem Hofmana "foto stāstiem" - Hitlers ar bērniem. "To, kuru mīl bērni, nevar uzskatīt par ļaunu," vēstīja atklātnes un plakāti, kuros "fīrers" glauda bērniem galvas un dāvā rotaļlietas.

Albums, kas izmainīja Hitlera tēlu

1932. gadā Heinrihs Hofmans izdeva albumu "Hitlers, kādu viņu neviens nepazīst" ("Hitler, wie ihn keiner kennt"). Šis fotoalbums tika publicēts brīdī, kad Hitlera politiskā karjera karājās mata galā.

Rudenī, 1931. gadā, bojā gāja viņa māsasmeita Geli Raubale, ar kuru viņu saistīja sarežģītas attiecības. Presē, īpaši ārvalstīs, uzliesmoja skandāls - izskanēja versijas par pašnāvību diktatora despotisma dēļ un pat mājiens uz incestu.

Politikai, kas tiecās pēc varas, tāds troksnis bija katastrofa. "Šis albums bija atbilde uz krīzi," skaidro Peterss. "Tas veidoja pilnīgi citu naratīvu: nevis tirāns, bet vienkāršs cilvēks, kas raisa simpātijas."

Nevis mītiņi un parādes, bet fotogrāfijas no privātās dzīves - Hitlers šūpuļkrēslā ar suni, pastaigā, rotaļājoties ar kaimiņu bērniem. Šīs ainas veidoja mājīgu, ģimenisku cilvēka tēlu. Pat sīkumi, piemēram, pieminēšana, ka Hitlers nedzer un nesmēķē, veidoja askētiska, pieticīga līdera tēlu.

"Līdz tam politiķus rādīja uz tribīnēm, formā, pozējot," stāsta Peterss. "Bet Hofmans piedāvāja intīmu skatījumu - viņš it kā ielaida skatītāju Hitlera mājā. Tā bija pirmā īstā "Homestory" jeb privātās dzīves reportāža par politisko līderi Vācijā."

Šāda stratēģija, iespējams, aizgūta no amerikāņu prakses: Hofmans rūpīgi sekoja Rietumu presei, kur jau bija parādījušās prezidentu ģimenes dzīves fotogrāfijas.
Grāmata tika pārdota milzīgos metienos un atjaunoja Hitlera reputāciju daudzu acīs, kuri bija sākuši šaubīties pēc skandāla.

"Šīs fotogrāfijas šķiet nevainīgas," norāda Peterss, "taču tieši tās lika cilvēkiem noticēt Hitleram un palīdzēja viņam uzvarēt vēlēšanās." Albums kļuva par lūzuma punktu ne tikai Hitlera karjerā, bet arī politiskās propagandas vēsturē.

Karš un propaganda

Sākoties karam, Hofmans ātri pielāgoja propagandas stratēģiju: viņa albumos Hitlers vairs nebija "kaimiņš un bērnu draugs", bet karavadonis, kurš vēro kaujas ar binokli.

Slavens ir kadrs, kurā Hitlers ar saspringtu skatienu lūkojas binoklī ar pievienotiem zariem - it kā novērotu kaujas darbību.

Šīs fotogrāfijas tika izdotas simtiem tūkstošu eksemplāros, ar parakstiem, piemēram, "Zem fīrera vērīgās acs armija šķērso Vislu." Reālajā dzīvē Hitlers gandrīz nekad neatradās frontē.

"Patiesībā tā bija inscenēta aina, binoklis bija nomaskēts fotoefektam, bet visi, kas stāvēja aiz muguras, mierīgi smēķēja. Līdz frontei bija tālu," saka Peterss.
1941.-42. gados Hitlers gandrīz pazuda no publiskās telpas, neapmeklēja pasākumus, un Hofmanam sākās "satura krīze" - nācās publicēt vecas fotogrāfijas kā jaunas.

Tomēr viņš palika līdzās savam "fīreram" līdz galam: organizēja dzimšanas dienas filmēšanu 1945. gada aprīlī, apbalvojumu pasniegšanu un pat publicēja šīs fotogrāfijas dažas nedēļas pirms Berlīnes krišanas, raksta DW.

Personīgā dzīve un sakari

Hofmans spēlēja nozīmīgu lomu Evas Braunas dzīvē: tieši pie viņa viņa strādāja kā asistente un caur viņu iepazinās ar Hitleru. Viņš oficiāli turēja viņu štata sarakstā, lai slēptu viņas romānu ar Hitleru no sabiedrības, bet ar nacistu Jozefu Gebelsu (Joseph Goebbels) Hofmans uzturēja ciešas darījumu attiecības, neskatoties uz mītiem par savstarpēju naidīgumu.

Pēc aresta 1945. gadā Hofmans sadarbojās ar Nirnbergas tribunālu, sniedzot piekļuvi savam arhīvam. 1947. gadā viņu notiesāja uz 10 gadiem nometnēs un konfiscēja īpašumu, bet jau 1950. gadā viņš tika atbrīvots.

Hitlera fotogrāfa liktenis pēc kara beigām

1955. gadā Hofmans izdeva grāmatu "Hitler Was My Friend" ("Hitlers bija mans draugs"), kurā attēloja savas attiecības ar Hitleru kā tīri "vīrišķīgu draudzību".
Grāmatā nav neviena vārda par nacistu noziegumiem, tikai atmiņas par braucieniem, tējas dzeršanu un joku sarunām.

Pēterss norāda: "Šī grāmata šodien lasās drīzāk kā kuriozs un mēģinājums attaisnoties. Bet tā labi parāda, kā viņš redzēja pats sevi: nevis kā līdzdalībnieku, bet kā draugu. Par Holokaustu, par režīma šausmām - neviena vārda. Viņš stāstīja tikai par pastaigām, tējas pauzēm un medībām."

Hitlera fotogrāfs nomira 1957. gadā, tā arī neatsakoties no "fīrera drauga" tēla.
Hofmana dēls atsāka darbu ar tēva arhīvu jau 1950. gados. Pēterss uzsver:
"Šīs fotogrāfijas arī mūsdienās izskatās kā patiesība, bet tā ir rūpīgi izstrādāta propaganda. Tās ir jāmācās lasīt kritiski. Piemēram, mēs redzam kadrus ar "kārtību" okupētajās pilsētās un saprotam, ka aiz tā visa slēpjas tirānijas un vardarbības šausmas."