"Palikuši nopietni jautājumi." Patiesība par "napalma meiteni", vienu no slavenākajām fotogrāfijām pasaulē

"Niks Uts bija izredzētais," sacīja vjetnamiešu fotogrāfs, kurš vēlējās palikt nezināms. Uts, kuru dēvē par "skolotāju", bieži atgriežas savā dzimtajā zemē un apmāca jaunas vjetnamiešu fotožurnālistu paaudzes. Tomēr vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk jaunā dokumentālā filma "Nakts reportieris", kas tika izrādīta Sandensas kinofestivālā janvārī, apšaubīja attēla autorību. Filmā tika izteikts sensacionāls pieņēmums: patiesībā fotogrāfiju uzņēmis ārštata fotogrāfs Ngujens Thaņs Nange.

Pēc dokumentālās filmas iznākšanas organizācija "World Press Photo" (WPP) sāka izmeklēšanu un nolēma uz laiku pārstāt piedēvēt fotogrāfijas autorību Utu, kas izraisīja dziļu šķelšanos fotožurnālistu kopienā. "Lai gāztu varoni, leģendāro figūru, jābūt pietiekamiem pārliecinošiem pierādījumiem," BBC sacīja cits vjetnamiešu fotožurnālists.

Digitālajā laikmetā vienai vienīgai fotogrāfijai nav bieži šāda ietekme, viņš piebilda. "Mums jābūt uzmanīgiem. Mēs nedrīkstam ļaut strīdiem sabojāt tik svarīgas fotogrāfijas mantojumu - vai nodarīt viens otram vēl lielākas sāpes."
Fotogrāfijas autentiskumu neviens neapstrīd, taču strīds ieguvis tik emocionālu krāsojumu, jo fotogrāfa vārds arī ir "vēsturiskās atmiņas daļa", uzskata Kīts Grīnvuds, Misūri universitātes fotožurnālistikas katedras docents. "Karam ir sarežģīta vēsture un tas joprojām izraisa spēcīgas izjūtas. Pilnīgi loģiski, ka šaubas par fotogrāfijas autentiskumu skar arī dažas no šīm sajūtām," viņš sacīja.

Fotogrāfija

Slavenā fotogrāfija uzņemta pēc tam, kad 1972. gada 8. jūnijā Dienvidvjetnamas gaisa spēki kļūdas dēļ ar napalma bumbām trāpīja Čaobangas ciemam. Foto galvenā varone Kima Fuka ar savu brāli un brālēniem rotaļājās baznīcas pagalmā.
Uts tolaik strādāja aģentūrā "Associated Press" (AP). Viņš pastāstīja, ka pēc sprādziena ciemata iedzīvotāji skrējuši pa tuvējo automaģistrāli. Nofotografējis vecmāmiņu ar mirstošu bērnu uz rokām, viņš ieraudzīja Fuku skrienam paceltām rokām. Viņš skrēja pakaļ, lai uzņemtu dažas bildes, bet, kad ieraudzīja, ka viņai ieplaisā āda, aplēja viņu ar ūdeni un aizveda bērnus uz slimnīcu.
Pirms digitālo fotoaparātu parādīšanās fotogrāfiem, ieskaitot štata un ārštata darbiniekus, filmas bija jānodod aģentūras birojā. Fotolaboratorijas redaktors reģistrēja autorību. Galvenais fotoredaktors lēma, kādu fotogrāfiju nosūtīt uz galveno mītni.

"Kad atgriezos birojā, es uzsaucu: Man ir ļoti īpaša fotogrāfija! Visi pagriezās," BBC janvārī stāstīja pats Uts. Pēc viņa teiktā, fotoredakcijā bijis tikai fotolaboratorijas redaktors Isidzaki, tāpēc Uts stāvējis blakus Isidzaki, kamēr tas izrādījis filmiņu. Tad Isidzaki parakstīja filmu ar Uta vārdu un aiznesa fotogrāfiju uz galveno nodaļu. "Visi ieraudzīja fotogrāfiju, un [kāds] piezvanīja manam bosam, galvenajam fotoredaktoram Horstam Fāsam, lai viņš nekavējoties atgrieztos no pusdienām," sacīja Uts. Pēc Uta teiktā, Fāss ieradies agrāk par fotoredaktoru Karlu Robinsonu, un abi strīdējušies par to, vai nosūtīt fotogrāfiju. Robinsons, kuram bija uzdots uzrakstīt parakstus, uzskatīja to par nepiemērotu, jo uz tās bija kaili cilvēki, taču viņa viedokli neņēma vērā.

Tomēr Robinsons BBC prezentēja pavisam citu versiju par notikumiem.
Viņš sacīja, ka, atgriezies no pusdienām, laboratorijā atradis tikai Isidzaki un tehniku. Pēc Robinsona teiktā, filmas jau bijušas izrādītas un izkārtotas skatīšanai. Viena un tā pati aina - sānskats un priekšpuse - nonāca uz dažādām filmām, ko sniedza divi dažādi fotogrāfi.

Robinsons žurnālā bija ieraudzījis nepazīstamu vārdu, jo šis ārštata darbinieks nedarbojās pastāvīgi. "Mums bija vesela Vjetnamas kavalērija. Tie varēja būt civiliedzīvotāji un dažkārt arī karavīri, kas piepelnās," Robinsons sacīja, ka Fāss atgriezies vēlāk un nav strīdējies par to, kādu fotogrāfiju nosūtīt. Tomēr viņš apgalvo, ka Uts nav bijis klāt fotogrāfiju atlases laikā: "Viņš nestāvēja pie durvīm, gaidot lēmumu." Pēc Robinsona teiktā, rakstot parakstu, Fāss pieliecies viņam klāt un pačukstējis, lai norāda kā autoru Utu. "Man nepietika drosmes iebilst, jo es gribēju palikt Saigonā kopā ar savu vjetnamiešu sievu un diviem maziem bērniem."
Kopš tā laika gan Fāss, gan Isidzaki ir miruši.

Nākamajos gadu desmitos Robinsonu mocīja sirdsapziņa. Viņš vēlējās atvainoties fotogrāfam, taču neatcerējās viņa vārdu. 2015. gadā ar bijušā kolēģa palīdzību viņš noskaidroja vārdu Nange, taču nespēja to atrast. Pēc septiņiem gadiem Uts un Kima tikās ar pāvestu Francisku, lai nosvinētu fotogrāfijas 50. gadadienu. "Beigās nolēmu, ka man jāskatās patiesībai acīs. Nevarēju turpināt novērsties un aizmirst," sacīja Robinsons. Robinsons sazinājās ar kolēģi fotožurnālistu Geriju Naitu, kurš piekrita intervēt viņu, no kā galu galā arī tapa filma "Nakts reportieris". Neilgi pēc tam filmēšanas grupa atrada Nangi, kurš pēc Saigona krišanas pārcēlās uz ASV kā bēglis, taču 2002. gadā atgriezās dzimtenē. "Es biju kluss, bezatbildīgs, uztraucies un cietis - emocijas bija dziļi nomāktas," sacīja Nange, kuram tagad ir 87 gadi. "Mav nekā svarīgāka par patiesību."

Izmeklēšana

Uzzinot par dokumentālās filmas sagatavošanu, aģentūra AP sākusi pati savu izmeklēšanu, balstoties uz pieejamajiem videomateriāliem, intervijām ar dzīvajos palikušajiem lieciniekiem un Uta kameru apskati. Aģentūra publicēja divus pārskatus, janvārī un maijā, kuros secināja, ka "galīgo pierādījumu" fotogrāfijas autorības Uta atņemšanai nav. Tomēr ziņu aģentūra atzina, ka palikuši "nopietni jautājumi".

AP paziņoja, ka fotogrāfiju, "droši vien", uzņemta ar "Pentax" kameru, kas ir pretrunā ar Uta liecībām. Viņš ilgu laiku apgalvoja, ka todien viņam bijušas četras kameras - divas "Leica" un divas "Nikon" - un ka viņš šo fotogrāfiju uzņēmis ar "Leica". Kad AP viņam to jautāja, Uts atbildēja, ka modelei nav pievērsis uzmanību, savukārt Fāss viņam sacīja, ka fotogrāfija uzņemta no Leica uzņemtās filmas. Nange todien nonāca citā bildē ar "Pentax" līdzīgo kameru rokās.

Gan dokumentālā filma, gan AP centās atjaunot notikumu hronoloģiju, balstoties uz esošajiem videoierakstiem, fotogrāfijām un satelītattēliem. Videoierakstā, kas uzņemts neilgi pēc tam, kad uzņemta fotogrāfija "napalma meitene", redzama izplūdusi figūra, domājams, Uts, kas atradies diezgan tālu no bērniem. Dokumentālajā filmā apgalvots, ka Uts atradies 60 metru attālumā no videokameras, un tas nozīmē, ka pēc filmēšanas viņam būtu jābēg.
AP šos datus apstrīdējusi, norādot, ka attālums bijis no 28,8 līdz 48 metriem ar 20% kļūdu. Aģentūra apgalvo, ka attāluma aprēķinu varēja ietekmēt dažādi faktori, kā arī dokumentālajā filmā tika ignorēti daži kadri un tās autoriem nebija pieejas diviem attēlu kopumiem, kurus aģentūra izmantoja savā izmeklēšanā.

Kas zināms?

Ne AP, ne WPP neapgalvo, ka varētu uzstādīt fotogrāfa personību - WPP pat pieļāvusi, ka fotogrāfiju varētu būt uzņēmis trešais fotogrāfs. Tomēr jautājumi par viņu versiju paliek: vairāki notikuma vietā klātesošie žurnālisti noraidīja dokumentālajā filmā redzamo versiju kā nepamatotu un atteicās piedalīties filmēšanā. Un kā ar fotogrāfiju? Nange sacīja, ka Fāss viņam iedevis vienu kopiju, bet viņa sieva to saplēsusi vilšanās uzplūdā.

Uts apgalvo, ka viņš ir fotogrāfijas likumīgais autors, un plāno iesniegt prasību par goda un cieņas aizsardzību. "Protams, cilvēki vēlas zināt patiesību par fotogrāfiju," sacīja kāds anonīms vjetnamiešu fotogrāfs. "Mums vajag vairāk laika un pierādījumu, lai saprastu, kas patiesībā ir noticis. Nav šaubu, ka "napalma meitene" savu spēku saglabā arī gadu desmitiem pēc fotogrāfijas uzņemšanas, taču strīdi par tās izcelsmi viņai pievienojuši noslēpumainības pieskaņu.