Kurdi atsakās no bruņotas cīņas pret Turciju
Kurdistānas Strādnieku partija (PKK) savā 12. kongresā paziņojusi par izformēšanos, apliecinot, ka pārtrauc bruņotu cīņu pret Turcijas valsti. Četrdesmit gadu ilgā konflikta laikā dzīvību zaudējuši vairāk nekā 40 000 cilvēku.
PKK dibinātājs Abdulla Edžalans 27. februārī vēstulē no Imrali salas cietuma pauda aicinājumu atbruņoties un izformēties, izbeidzot desmitgadēm ilgušo cīņu. Dažas dienas vēlāk PKK vadība pieņēma aicinājumu un pasludināja pamieru. Pēdējais kongress notika maija sākumā Kandila kalnos Irākas ziemeļos, kur atrodas PKK militārā vadība.
Misija esot izpildīta
Kurdi gan nenoliek ieročus, atzīstot sakāvi. “PKK cīņa ir sagrāvusi noliegšanas un iznīcināšanas politiku pret mūsu tautu un novedusi kurdu jautājumu līdz punktam, kur to var atrisināt demokrātiskas politikas ceļā, tādējādi izpildot savu vēsturisko misiju,” teikts partijas paziņojumā.
Pagaidām gan virkne kurdu līderu atrodas ieslodzījumā, un Turcijas parlamentā pārstāvētā kurdu partija DEM cieš no vajāšanām. Turcijas kurdu rajoni ir nabadzīgākie valstī.
Trīsdesmit miljoni bez savas valsts
Kurdi gadsimtiem ilgi apdzīvo apgabalu starp Tigras un Eifratas upēm, kuru viņi sauc par Kurdistānu. Pēc Pirmā pasaules kara šo teritoriju sadalīja starp Turciju, Sīriju, Irāku un Irānu, bet apmēram 30 miljoni kurdu joprojām ir Tuvajos Austrumos lielākā tauta bez savas valsts.
Lielākā daļa palika jaunās Turcijas Republikas robežās, kas apspieda viņu politiskās un kultūras tiesības. Kurdus dēvēja par kalnu turkiem, viņu valoda, kas pieder indoeiropiešu saimes irāņu atzaram, bija aizliegta līdz pat 1991. gadam. Pašlaik Turcijā ir 14 miljoni kurdu, vairāk nekā 15% iedzīvotāju.
1970. gados Edžalans ar līdzgaitniekiem izveidoja PKK, kas balstījās uz kurdu atbrīvošanās un marksisma-ļeņinisma idejām. Mērķis bija neatkarīga Kurdistāna, metode – bruņota cīņa.
Bojā gājušie bija gan Turcijas karavīri un kurdu kaujinieki, gan civiliedzīvotāji abās pusēs. Ap trīs miljoniem cilvēku kļuva par bēgļiem. ASV, Lielbritānija, Eiropas Savienība un NATO pasludināja PKK par teroristu organizāciju.
Atceltie aizliegumi
2005. gadā tagadējais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans īsi pēc kļūšanas par premjeru uzstājās ar runu kurdu jautājumā. Viņš atzina kļūdas, daudzus aizliegumus atcēla. Universitātēs izveidoja kurdu valodas katedras, tajā atļāva plašsaziņas līdzekļus, 2013. gadā atcēla aizliegumu kurdu alfabētam.
Edžalans gandrīz 20 gadu vadīja PKK no Sīrijas, līdz toreizējais prezidents Hafezs Asads piekāpās Turcijas spiedienam un viņu izraidīja. Drīz pēc tam Edžalanu turku specdienesti nolaupīja Kenijas galvaspilsētā Nairobi, atbalstu sniedza amerikāņu CIP.
Kopš 1999. gada Edžalans izcieš mūža ieslodzījumu Imralas salā Marmora jūrā, kur viņš ilgu laiku bija vienīgais cietumnieks. Nebrīvē viņš iepazinās ar amerikāņu filozofa, anarhisma un libertārā sociālisma* ideologa Mureja Bukčina galveno darbu “Brīvības ekoloģija”. Edžalans izlasīja arī citus viņa darbus un uzsāka saraksti ar autoru.
Tas pamazām mainīja viņa domas – Edžalans norobežojās no marksisma-ļeņinisma un atteicās no cīņas par pilnīgu neatkarību. Par jaunajām prasībām kļuva kultūras autonomija un demokrātiskas reformas Turcijā. Erdoganam miers ar kurdiem nozīmē lielu panākumu, taču ir pilnīgi iespējams, ka viņš arī sastapsies ar spiedienu pēc demokratizācijas.
* Libertārais sociālisms ir kreisu ideoloģiju kopums, taču vērsts pret autoritārismu un noraida sociālismu kā centralizētu valsts kontroli pār ekonomiku. Tas kritizē darba devēju un ņēmēju attiecības darbavietā un aizstāv strādnieku pašpārvaldes sistēmu.
