Zelenskis pret Trampu: minerālu līgums, meli un nepieredzēts skandāls Ovālajā kabinetā

Karš Ukrainā ieildzis tiktāl, ka tas pārvērties par iespaidīgu ekonomikas nozari, kurā apgrozās gigantiski līdzekļi. Ierasti militārā joma sevī ietver, pirmkārt, bruņojumu, ieročus, munīciju un pārējo tiešas karadarbības nodrošinājumu. Otrkārt, tā ir propagandas nozare - viens no iemesliem, kāpēc ierindas sarunās ilgi - ne tikai Ukrainā - kara izbeigšanu gandrīz neapsprieda. Tagad sasniegta stadija, kurā attīstās pat noteikta dzīvesstila industrija. Skaļi neizrunātais lozungs: pierodiet pie dzīves kara apstākļos, karš ir jūsu modus vivendi.

Kļūt par brīvprātīgo - ne vien pienākums, bet arī modīgi, tevi mīlēs meitenes. Visa valsts staigā kamuflāžā - no prezidenta līdz sētniekam. Parādās arī citas šīs modes pazīmes, jau barbarisms ir lelles militārajā formā un ar protēzi kājas vietā: bērns agrā vecumā iepazīst vienu no atdarināšanas modeļiem, kamēr ražotāji pelna. Un šī jau ir spēlēšanās ar cilvēku traģēdijām. Mazam bērnam noraut lellēm galvas un kājas ir parasta parādība, par ko īpaši neaizdomājamies. Taču noraut protēzi?

Kas veido “kara partiju” isteblišmentā

Būtu pārdroši apgalvot, ka Rietumos, tāpat kā Krievijā un Ukrainā, trūktu konflikta turpināšanā ieinteresēto, termins “kara partija” jau tiek lietots regulāri. Karadarbības turpināšanā ieinteresēts ir militāri rūpnieciskais komplekss, ieroču un citu ar karu saistītu produktu ražotāji, tirdzniecības starpnieki un ierēdņi, kas prasa kukuļus - arī par atbrīvošanu no dienesta armijā.

“Kara partijas” motīvi un argumenti savu mērķu realizēšanā ir dažnedažādi un acīmredzami. Piemēram, no ASV budžeta Pentagonam sen piešķirti 12 miljardi papildus zemūdeņu ražošanai; neviena jauna amerikāņu zemūdene nav parādījusies. Ukrainā viena no Aizsardzības ministrijas gatavotajām pārtikas iegādēm tiek dēvēta par “zelta olu” iepirkumu.

Arī daudziem politiķiem nepatiktu Ukrainas konflikta izbeigšanās, jo tas spēj novērst uzmanību no citām viņu problēmām. Miera noslēgšanas gadījumā Eiropa saduras ar lielām galvassāpēm, jo tā daudzu acīs izskatīsies pēc zaudējušās puses, kas var izraisīt krīzes kontinenta iekšienē - saasināsies domstarpības dažādu valstu starpā, pieaugs berze starp nacionālā līmeņa politiķiem un ES ierēdņiem. Plus nāksies daudz aktīvāk risināt bēgļu jautājumu, kaut ko darīt ar sabiedrības noskaņojumu, kas uz kara fona radikalizējies.

Vēl būtiskāk - šajā situācijā neizbēgami ievērojami jāpalielina aizsardzības budžeti, kas dragās pie varas esošo politiķu reitingus. Par laimi, pie šī uzdevuma risināšanas Eiropas Komisijas prezidente fon der Leiena ķērusies un dara to sekmīgi.

Daudzi eiropieši uzskata: kamēr šīs karadarbības aktivitātes sasaista rokas Krievijai, tā nevar atļauties uzbrukt vēl citām Eiropas valstīm. Tāpat, pretēji Džona Meinarda Keinsa, viena no makroekonomikas teorijas tēviem, paustajam, plaši tiek propagandēts, ka Krievijas ekonomika sagrūs tās militāri rūpnieciskā kompleksa izaugsmes rezultātā.

ASV valsts sekretārs Rubio intervijā TV kanālam CNN neslēpa izbrīnu par to, ka dažs labs Eiropas ārlietu ministrs viņam sacījis - vēl viens kara gads novājinātu Krieviju.

Vai aste luncina suni?

Jaunās situācijas mudināta, ES augstā ārējās drošības un politikas pārstāve Kaja Kallasa 28. februārī paziņoja, ka demokrātiskajai pasaulei vajadzīga jauna seja. Prese aizrāvās, uzņemoties atbalss funkciju: “Vajadzīgs jauns demokrātiskās pasaules līderis.”

No Kallasas paustā acīmredzami izrietēja, ka jaunais līderis nav Tramps, kura administrācija bieži apspriež demokrātijas aspektus. Viņš Kallasas acīs ir nosvītrots. Paradoksāli, ka ES ārējo attiecību vadītājai diez vai prātā Urzula fon der Leiena, no kuras žurnālisti negaida regulāras sensacionālas atbildes uz jautājumiem par Ukrainu. Starp citu, fon der Leiena ir Eiropas Komisijas prezidente, savukārt Kallasa ir Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniece - tas liek uzdot jautājumu par korporatīvo ētiku.

Visaktīvāk sevi eksponējošie pretendenti uz demokrātiskās pasaules jaunā līdera titulu būtu Emanuēls Makrons un Kīrs Stārmers - tomēr viņu latiņas augstums ir vizītes Baltajā namā un konsultēšanās ar Donaldu Trampu, kā arī regulāra invāzija TV kanālos un laikrakstu pirmajās lappusēs. Daudz mazākas izredzes ir Džordžai Meloni, kura diez vai šobrīd vispār izpelnītos lielāku starptautisku ievērību kā citi neskaitāmie Itālijas premjeri, ja ne karš Ukrainā un viņas labās attiecības ar Vašingtonu. Kas vēl - Frīdrihs Mercs, Marks Rite vai Mete Frederiksena? Vēl vairāk jāšaubās.

Personas, kas visai klusu veido pret Trampu vērsto koalīciju, nevēlas sevi afišēt - lai arī viņu emocijas ik brīdi var izlauzties uz āru. Dānijas premjere Meta Frederiksena 24. februārī Kijevā izteicās, ka miers Ukrainai daudz bīstamāks par karu - jo sevišķi miers tādā formātā, kā to saredz ASV prezidents. Atliek piebilst - ja pēkšņi Baltijas jūrā izraisītos militāra konfrontācija starp Krieviju un Dāniju, vai viņa uzreiz sacīs tos pašus vārdus? Un cik dienas Dānija noturējās pret Trešo reihu 2. Pasaules karā - varbūt arī toreiz labāk būtu karot?

Protams, Eiropai ir savs varonis. Vēl nesen viņam politikā nebija nekādas pieredzes, izņemot prezidenta lomas atveidošanu satīriskā TV seriālā. Viņš uzvarēja Ukrainas prezidenta vēlēšanās ar populistiskiem solījumiem cīnīties pret oligarhiem un padarīt Ukrainu par valsti, ko nevarēšot saukt par “Rietumu korumpēto partneri” jeb “Krievijas jaunāko māsu”.

Volodimira Zeļenska uzstāšanās kara priekšvakarā 2022. gada Minhenes drošības konferencē, kurā viņš eiropiešus brīdināja par Krievijas agresīvajiem nodomiem, sniedza Ukrainas prezidentam to, ko viņš nebija guvis pat starp piekritējiem savā valstī - autoritāti. Auditorija viņam aplaudēja, stāvot kājās.

2022. gada 24. februāra agrā rītā, dažas stundas pēc tam, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā ar raķetēm, tankiem, aviāciju, Zeļenskis nāca klajā ar iedvesmojošu uzrunu tautai, pārliecinoši sākot iekarot autoritāti arī dzimtenē. Komiķa galvenā loma dzīvē izrādījās tā, ko neviens no viņa nebija gaidījis - Ukrainas kara laika prezidenta loma.

Volodimirs Zeļenskis šī gada Minhenes drošības konferencē bija paudis pretenzijas ieņemt vietu starptautiskās “prettrampa” koalīcijas priekšgalā, kļūstot par tās ruporu un karogu. Jau divas dienas pēc konferences noslēguma viņš ASV prezidentam pārmeta atrašanos Krievijas ietekmē.

Nebūs brīnums - kad Tramps un Putins vienosies, bet “kara partijas” pārstāvji, kuru netrūkst ne ASV, ne Ukrainā, ne Eiropā, neformāli teiks Zeļenskim: “Nepievērs viņiem abiem uzmanību. Labāk meklējam iemeslus, kā karot tālāk. Gan jau provokācijas izdomāsim un ieročus kaut kur dabūsim.” Tiek pieminēts viens no neapskaužamiem variantiem - iebrukums Piedņestrā; jau vērojamas jaunas militāras aktivitātes Krievijas teritorijā - šoreiz Belgorodas apgabalā.

Var arī vienkārši likt lietā permanentu retoriku. 2023. gada 19. janvārī Zeļenskis sacīja: “Es ne īpaši saprotu, par ko un ar ko no Krievijas delegācijas runāt, jo neesmu pārliecināts, ka Krievijas līderis Vladimirs Putins vispār ir dzīvs.” Intervijā Francijas plašsaziņas līdzekļiem 2025. gada 26. martā Zeļenskis pauda, ka Putins nespēs ilgi kontrolēt Krievijas sabiedrību, jo “viņa dzīve drīz aprausies - un tas ir fakts, un viss drīz beigsies”.

Nāk prātā vārdi no slavenās Berija Levinsona komēdijas “Aste luncina suni”, kur viens no galvenajiem personāžiem saka: “Kādas viņiem tiesības pārtraukt karu? Tas nav viņu karš, es esmu šī kara producents!”

Kas nosaka globālā līdera statusu

Vai tiešām meklētais demokrātiskās pasaules līderis izrādītos Volodimirs Zeļenskis, kuram šāds “amats” noteikti glaimotu? Uzreiz parādās jautājums: kas nosaka līderību - retorika, āriene? Nē, to nosaka valsts varenība. Kura Eiropas valsts sevi spēj pretnostatīt Savienotajām Valstīm? Vai tiešām par tādu jākļūst Ukrainai - karojošajai un pussagrautai?

Retorika ir vienīgi atvasinājums, tikai līderības elements. Realitātē vadošo pozīciju nosaka finanses, ekonomikas priekšrocības, sasniegumi tehnoloģiju jomā, Bruņotie spēki, piegāžu ķēdes - viss, kur tev un tavai valstij ir nozīme, un kur citi no tevis atkarīgi. Un tikai tam pa virsu var uzsviest ideoloģiju, retoriku, vērtības, dzīves noteikumus.

Bijušais Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs sociālajā tīklā lietas skaidro vienkārši. Krievija 2024. gadā noslēgusi divus sadarbības, tostarp militārajā sfērā, līgumus ar Irānu un Ziemeļkoreju, kamēr Zeļenskim 3 gadu laikā nav parādījies neviens sabiedrotais vai izveidota kāda alianse. Neko abpusēju drošības garantiju jomā viņš nav sasniedzis.

Pretarguments - ja Emanuēls Makrons un Kīrs Stārmers lido uz Vašingtonu saskaņot viedokļus, tad Volodimirs Zeļenskis tomēr izrādās tas cilvēks, kas publiski spēj pazemot Donaldu Trampu, lielvalsts prezidentu.

Aizsākas asa vārdu apmaiņa starp Kijevu un Vašingtonu

Neviens starpvalstu dokuments ilgi nav raisījis tik gigantiskas kaislības un skandālus, kā ASV un Ukrainas vienošanās, ko bieži dēvē par infrastruktūras un retzemju metālu līgumu, nereti arī - par minerālu līgumu. Vašingtonas skatījumā tas Ukrainai piedāvā drošības garantijas, ko vēlas sniegt Savienotās Valstis.

Pēc Riādā notikušajām ASV-Krievijas pārrunām 18. februārī Donalds Tramps paziņoja, ka Ukrainai, lai pārtrauktu karadarbību, vajadzētu noslēgt līgumu par retzemju metāliem. Tāpat viņš apstiprināja, ka noregulēšanas plāns, par ko gāja runa Saūda Arābijā, sevī iekļauj prasību aizvadīt vēlēšanas Ukrainā: “Ja viņi vēlas sēsties pie sarunu galda, tad ukraiņu tautai vajag sacīt: “Mums sen nav bijušas vēlēšanas.” Tā nav Krievijas ideja, to saku es, kā arī daudzas citas valstis.”

Līdztekus Donalds Tramps apgalvoja, ka Volodimira Zeļenska reitings sastāda 4 procentus. Ukrainas prezidents reaģēja tūlīt pat: “Ja kāds mani grib nomainīt tieši tagad, tad tieši tagad neizdosies.” Līdztekus Ukrainas prezidents publiski pauda aizdomas, ka Savienotās Valstis izmanto Krievijas piegādātu informāciju: “Mēs redzējām šo dezinformāciju. Mēs saprotam, ka tā nāk no Krievijas. Mums ir pierādījumi, ka šie skaitļi tiek aprunāti starp Ameriku un Krieviju.”

ASV prezidentam tas vienreiz šķita par daudz. Viņš no savas brīvdienu rezidences Mar-a-Lago paziņoja, ka pat pa pusei miris pārrunu veicējs varētu būt panācis Ukrainas konflikta noregulējumu “bez ievērojamas teritorijas daļas zaudējumiem”. Tālāk ASV prezidents pauda:

“Es redzu, ka cilvēkus nogalina tādos apjomos, kādus reti var pieredzēt. Kopš 2. Pasaules kara beigām patiesi nav bijis nekā tamlīdzīga. Jūtos ļoti vīlies. Dzirdēju, ka viņi [Ukrainas pārstāvji] ļoti vīlušies, ka nav saņēmuši vietu pie [miera] sarunu galda. Taču viņiem vieta bija pirms 3 gadiem, kā arī ilgi pirms tam. To visu varēja visai viegli noregulēt - bez cilvēku upuriem un sagrautām pilsētām. Tagad jūs redzat šos lieliskos zelta kupolus, kas tagad sadragāti un nekad netiks atjaunoti.”

Parādījās arī Trampa ieraksts sociālajā tīklā Truth Social: “Iedomājieties, komiķis ar pieticīgiem sasniegumiem Volodimirs Zeļenskis pierunāja Savienotās Valstis notērēt 350 miljardus dolāru karam, kurā nebija iespējams uzvarēt, ko nevajadzēja uzsākt un ko viņš bez ASV un Trampa nekad nespēs pabeigt. Bez tam Zeļenskis atzīst, ka puse viņam nosūtītās naudas pagaisusi.”  Un savu vēstījumu ASV prezidents pabeidza sekojoši: “Es mīlu Ukrainu, taču Zeļenskis ar savu darbu izgāzies, viņa valsts pārvērsta drupās, miljoniem cilvēku gājuši bojā velti. Un tā tas turpinās.

Trampu steidza atbalstīt Dž. D. Venss. Viņš pasvītroja, ka Zeļenskis ASV prezidentu valsts plašsaziņas līdzekļos aplējis ar dubļiem un ka tas ir briesmīgs veids, kā kārtot lietas ar Balto namu:

“Zeļenskis patiesi saņem sliktus padomus, un es nezinu, no kā. .. Neapšaubāmi, mēs mīlam ukraiņu tautu, mēs sajūsmināmies par karavīru drosmi, taču acīmredzami uzskatām, ka šim karam ātri jābeidzas. .. Mēs uzskatām, ka konflikta turpināšana ir kaitīga Krievijai, kaitīga Ukrainai un kaitīga Eiropai. Taču - kas vissvarīgāk - tā kaitīga Savienotajām Valstīm.”

Uz ASV finanšu ministru tika kliegts, arī īpašajam sūtnim pateikts “OK, nē”

Apmaiņa ar iznīcinošajām dzēlībām bija prologs ASV īpašā sūtņa Kīta Kelloga vizītei Ukrainā, kur bijušais ASV zaļo berešu divīzijas vadītājs 19. februārī ieradās, pēc viņa vārdiem, “klausīties”, taču realitātē piedāvāt parakstīt infrastruktūras un derīgo izrakteņu darījumu. Vizīte sākās nākamajā dienā pēc pirmajām Rijādas sarunām un tajā pašā dienā, kad Zeļenskis pauda, ka ASV prezidents atrodas Krievijas propagandas “burbulī”.

Ukrainas prezidenta tradicionālā atbilde “OK, nē” attiecībā uz piedāvātā līguma saturu raisīja nākamo saasinājumu ASV un Ukrainas attiecībās. Tā kā labu iespēju finansēt karu Ukrainai vairs nebija, Zeļenskis pats 2024. gadā ne vienai valstij vien bija piedāvājis ideju par pieeju Ukrainas derīgo izrakteņu dzīlēm, tostarp arī tābrīža ASV prezidentam Džo Baidenam. Ideja iepatikās arī Donaldam Trampam.

Kelloga vizītes laikā Maiks Volcs, ASV prezidenta padomnieks drošības jautājumos, aicināja Ukrainas varas iestādes pazemināt toni un parakstīt minerālu līgumu, jo Vašingtona to uzskata par Ukrainas drošības garantiju.

“Ne visi vēl sapratuši, ka bezgalīgs, nogurdinošs karš, kas noved pie nāvēm un postījumiem abās pusēs, izmaksā simtiem miljardu un aiznes simtiem tūkstošu, ja ne miljoniem dzīvību. Šī ēra beigusies,” Volcs komentēja, tad pievērsās pēkšņajam spriedzes pieaugumam ASV un Ukrainas attiecībās:

“Es personīgi domāju, ka frustrācija parādījās tieši šajā nedēļā dīvainās pretestības un retorikas, kas vērsta pret to, ko mēs saredzam kā absolūtu iespējamību, dēļ. Proti, pretestība pret to, lai ASV investētu Ukrainas infrastruktūrā un šī valsts varētu attīstīt savus derīgos izrakteņus, dabas resursus, naftu un gāzi.”

Ukraiņu medijs NV, atsaucoties uz pieciem avotiem grupā, kas strādāja pie infrastruktūras un derīgo izrakteņu līguma teksta, vēstīja, ka jaunais ASV piedāvātais variants, ko atveda ģenerālis Kellogs, izrādījies pakāpi stingrāks, nekā iepriekšējais drafts, ko uz Kijevu bija ņēmis līdzi ASV finanšu ministrs, multimiljardieris Skots Besents 12. februārī.

Tramps Besenta braucienu - un pārvietojās viņš vilcienā Varšava-Kijeva pa bīstamu teritoriju - nosauca par bezjēdzīgu. Vispirms ASV finanšu ministram lika gaidīt, kamēr Ukrainas prezidents izguļas, pārrunu laikā Zeļenskis pacēla balsi uz Besentu un pēc tam preses konferencē ASV finanšu ministru nosauca par “sekretāru”, ziņoja The Financial Times.

Dž. D. Venss apstiprināja valsts sekretāra Rubio agrāk sacīto, ka Ukrainas prezidents attiecībā uz retzemju metālu līgumu melojis. “Mēs ar Vensu apsēdāmies runāt ar Zeļenski, taču viņš pēc tikšanās izejot laukā pa durvīm, sāka melot par to, kas noticis,” par iepriekš Kijevā aizvadītajām sarunām bija paudis valsts sekretārs Rubio. Dž. D. Venss sociālajos tīklos rakstīja, ka tā ir pilnīga taisnība: Zeļenskis sākotnēji apsolījis atbalstīt derīgo izrakteņu līgumu, taču pēc tam mainījis retoriku.

Saspīlējums pieaug

21. februārī Donalds Tramps konkretizēja: “[Darījums] mums sniedz klātbūtni valstī un atgriež mūsu naudu. To vajadzēja noslēgt vēl ilgi iepriekš, pirms mēs iejaucāmies konfliktā.” Baltā nama skatījumā līgums sniedz amerikāņu garantijas Ukrainas drošībai - uz ASV militārās klātbūtnes kontinentā mazināšanās fona. Laikraksts The New York Post, balstoties uz avotu ASV administrācijā, vēstīja, ka Zeļenskim rekomendēts pārcelties uz Franciju personiskās drošības apsvērumu dēļ.

Amerikāņi jau bija slēguši militāro bāzi Grieķijā - loģistikas centru bruņojuma piegādēm. Kīts Kellogs bija piedraudējis Kijevai ar Starlink terminālu, ko izmanto Ukrainas Bruņotie spēki, apkalpošanas pārtraukšanu. Sekas šādam solim diezgan skaidras - frontes līnija izjuktu. Kā iemeslu ģenerālis skaidri minēja Ukrainas nevēlēšanos parakstīt minerālu līgumu.

Konfrontācija attiecībā uz Starlink notika jau 2023. gadā - pēc tam, kad tā īpašnieks Ilons Masks sāka uzskatīt, ka Kijeva pārāk veiksmīgi uzbrūk mērķiem Krimā. Toreiz miljardieris nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlas palīdzēt cilvēkiem, bet ne viņus nogalināt, piebilstot, ka viņa kompānijas noteikumi skaidri noliedz Starlink izmantot agresijas nolūkos.

21. februārī divi Ukrainas parlamenta deputāti Romāns Kostenko un Aleksejs Gončarenko nāca klajā ar ziņu, ka amerikāņu kompānijas atsakās Kijevai pārdot ieročus un tos apkalpot. Savukārt ASV pārstāvju palātas spīkers Maiks Džonsons pateica, ka Kongresam nav vēlēšanās pieņemt vēl vienu likumprojektu par palīdzības sniegšanu Ukrainai. “Tam visam jāpieliek punkts, un varu pateikt, ka arī mūsu Eiropas sabiedrotie saprot tā nepieciešamību,” komentēja Džonsons.

Panākt vilcienu un nodot dokumentu tieši rokās

Kellogs Kijevā dažādu tikšanos laikā nepārstāja akcentēt, ka pienācis īstais brīdis parakstīt vienošanos par derīgajiem izrakteņiem. Tomēr Zeļenska ofisa vadītājs Andrejs Jermaks uzstāja, ka paraksti jāliek kopā ar Donaldu Trampu Baltā nama Ovālajā kabinetā. Prezidenta īpašais sūtnis kategoriski iebilda, jo tas varot radīt konfliktu attiecībās.

Atvaļinātā ASV armijas ģenerālleitnanta, Vjetnamas, Grenādas un Irākas militāro operāciju dalībnieka Kīta Kelloga misija Ukrainā pārskatāma kā uz delnas. Kelloga psihotips atstāj iespaidu, ka viņš varētu ne tik daudz risināt elegantas sarunas, cik atskaņot ultimātus pēdējā cēlienā - piemēram, ja Zeļenskis iespītējas. Tieši tam bija lemts notikt.

Pat nedzirdot sacīto, vien vērojot ekrānā ASV prezidenta sūtņa un Ukrainas prezidenta atvadu dialogu, varēja konstatēt - norisinās apmaiņa ar skarbiem vārdiem. Sagaidāmā kopējā preses konference ar Zeļenski pēc Kelloga vēlmes nenotika - pēdējo dienu laikā tāpat bija pateikts pārāk daudz. Infrastruktūras un minerālu līguma parakstīšana bija iestrēgusi.

Kellogs, nepaņemot dokumentu līdzi, 22. februārī sēdās vilcienā uz Varšavu. Laboto līguma variantu ukraiņi viņam aizveda - panāca vilcienu un nodeva tieši rokās. Šajā vienošanās variantā neeksistēja punkts par drošības garantijām. Labi zināms, ka Zeļenska valodā drošības garantijas nozīmē NATO iesaisti.

Ukrainas retzemju metāli - vai melns kaķis maisā?

Attīstoties modernajiem ekonomikas sektoriem, arvien lielāku lomu spēlē retzemju metāli. Tie tagad klātesoši gan mūsu kabatās atrodošajos mobilajos, gan elektromobiļos, kuros sēžam pie stūres, gan augsti virs galvām riņķojošajos kosmosa aparātos.

Pēdējie Ukrainas dzīlēs esošo retzemju un reto metālu novērtējumi tika veikti vēl Padomju Savienības laikā 1960-ajos un 1980-ajos gados, un arī šī informācija nav pilnīga. Pie tam dati nav digitalizēti un apkopoti vienuviet, kopš kara sākuma lielākā daļa šīs informācijas ir noslepenota. Ieguves vietu novērtējumu ticamību neviens nevar apstiprināt. Ļoti iespējams, ka tiek pirkts kaķis maisā un Amerika var gūt nevis lielu peļņu, bet gan tikt pie galvassāpēm.

Ukrainā vienkārši nav pilnvērtīgi funkcionējošu biznesu šo derīgo izrakteņu iegūšanas jomā. Iespējams runāt par to esamību un iespējamo ieguves komerciālo pievilcību attiecībā uz urānu, titānu, grafītu un vēl dažiem minerāliem, viss pārējais - virtuālas aplēses. Varbūt retzemju metālu ieguve Ukrainā nestu pusotru triljonu dolāru, taču varbūt - tikai 50 miljardus. Lai to noskaidrotu, nepieciešami lieli līdzekļi, kas mērāmi desmitos miljardos dolāru.

Pat ja tālākā izpēte apliecinās, ka izrakteņu krājumi ir ļoti vērtīgi, vide, kurā tie atrodas, varbūt nemaz neattaisno to iegūšanu. Tas, ka retzemju metālu iegulas līdz 2022. gadam neizstrādāja ne eiropieši, ne amerikāņi, nozīmē, ka pastāv nianses: dārdzība, drošības riski, elektroenerģijas trūkums, vajadzīgā koncentrācija ieguves vietās, birokrātiskās problēmas, likumu un normu nedarbošanās, aizstāvēšanās iespējas tiesās, korupcija.

Ieguve pēc karadarbības izbeigšanās izrādīsies vēl sarežģītāka, nekā daudzās citās zemēs. Ukraina būs pēckara valsts, ar visām šim statusam piemītošajām iezīmēm: sagrauta infrastruktūra, sabojāti ceļi, sapostītas elektrostacijas, daudzi kvadrātkilometri mīnētu teritoriju. Izrakteņu apstrādes uzņēmumi atrodas nebūt ne labākajā stāvoklī, to visu nāksies atjaunot, kas prasīs ilgus gadus. Plus valsts zaudējusi ievērojamu daudzumu cilvēku.

Kādi ir Trampa mērķi derīgo izrakteņu spēlē

Kijeva attiecībā uz derīgo izrakteņu sektoru nolēma pret Trampu iesaistīties spēlē, ar ko viņš aizraujas 50 gadus un kurā ir lielmeistars. Ukrainas vadības nostāja sekojoša: mums ir bagātības, izdzīsim krievus un tad tās visas būs mūsu. Var jautāt: vai Tramps tiešām neko nesaprata, kad tika apgalvots - Ukrainai visa kā ir ļoti daudz?  Saprata. Taču jau pēc pirmajiem meliem viņš sev izvirzīja principiālu uzdevumu - pielietot spiediena taktiku.

Tam pamatā divi iemesli. Pirmais ir personiska rakstura - ASV 47. prezidents vienkārši nesaprata, kāpēc saņēmis tik striktu pretsparu. Pie tā viņš nav pieradis. Otrs aspekts, ko Tramps zina - ja ar ukraiņu izejvielām viss būtu tik saldi, šeit jau sen būtu ieradušās un darbotos tādas kompānijas kā TNT, TNK, Rio Tinto, kalnrūpniecības korporācijas, kas aktīvas visā pasaulē - no Jaunzēlandes līdz pašām Savienotajām Valstīm. To apgrozījumi vairākkārt pārsniedz Ukrainas visu izejvielu apguves apjomu.

Acīmredzot - saprotot Trampa psihotipu, mērķus un uzdevumus - viņš ar šo līgumu gribēja panākt divas lietas. Pirmkārt, atgūt no ASV budžeta piešķirtos līdzekļus Ukrainai - tie nevienā dokumentā nav aprakstīti kā parāds, kamēr Eiropa savus precīzi fiksējusi - Ukraina tobrīd tai parādā 44 miljardus dolāru; tāpat arī Kanāda zina, ka Ukraina tai parādā 5 miljardus. Svarīgi amerikāņu nodokļu maksātājiem apliecināt, ka viņu nauda nav vienkārši iebērta “melnajā caurumā” - proti, Tramps iesaistījies cīņā par taisnīgumu.

Otrkārt, prezidents vienlaikus vēlas fiksēt arī ASV ietekmi ģeopolitiskajā spēlē. Tam, kuram pieder teju vienīgais, kas Ukrainai palicis - retzemju metāli, infrastruktūra, ostas un enerģētika -, arī būs liela politiska ietekme Ukrainā. Līgumu par infrastruktūru un derīgajiem izrakteņiem lielā mērā var aplūkot kā turpmākās diplomātijas instrumentu.

Viedoklis, ko spītīgi neatbalsta Zeļenskis - ASV ekonomiskās intereses jebkurā formā jau pašas par sevi ir noteiktas amerikāņu garantijas Ukrainas drošībai. Šajā gadījumā amerikāņi aizstāvēs savus lielos biznesus neatkarīgi no politisko vēju virziena, šī ir stabilitāte ilgstošā perspektīvā. Pat nelīdzsvarots līgums ar amerikāņiem ir labāks par tā neesamību.

Jebkura valsts ir ieinteresēta investīcijās, kas nozīmē darbavietas, tehniku; agrāk vai vēlāk šo tehniku vajadzēs pie sevis ražot vai apkalpot. Konfliktēšanas vietā drīzāk vajadzēja raisīties diskusijām par ražošanas stadijām - lai investori neizvestu pašu rūdu, bet gan no tās ražotu galaproduktus. Piemēram, Ukrainai izdevīgāk, ka no valsts tiek izvesti nevis litija stieņi, bet gan baterijas.

Ja pēc miera darījuma parakstīšanas Krievija pēkšņi sadomās uzbrukt, tad tai būs darīšana ne tikai ar Ukrainu, bet arī ar amerikāņu kompāniju interesēm šīs valsts teritorijā. No otras puses, ASV komerciālo interešu neesamība valstij var izrādīties pat bīstama.

Skaidri redzams, ka uzsāktā spēle izrādījās ārkārtīgi sarežģīta un niansēm pārbagāta. Varbūt eksistē lamatas? Vienas no daudzajām iespējamām - līgums, par kuru Zeļenskis daudz runājis pirmajā personā, īsti nav Ukrainas prezidenta kompetence.

Valsts Konstitūcijas 13. punktā pausts, ka zemes dzīles, tāpat kā meži un ūdeņi, ir nevis Ukrainas valsts, bet gan tautas īpašums. Zeļenski ievēlēja kā valsts galvu, tātad viņam ir tiesības rīkoties ar valsts varu, taču nav tiesību rīkoties ar tautas īpašumu - tas tikai sadzīviskā uztveres līmenī ir tas pats, kas valsts īpašums.

Kas notiktu, ja līgumu nenoslēgtu? Viens no maz ticamiem, tomēr iespējamiem scenārijiem: Tramps panāk uguns pārtraukšanu, taču pēc tam - noteiktu Ukrainas un Eiropas aprindu pretdarbības rezultātā garantiju nodrošināšanas jomā - var atstāt kontinenta valstis vienatnē ar Krieviju. Šādā scenārijā problemātiska gan miera uzturēšana, gan Ukrainas atjaunošana.

Lai kā Tramps izspēlētu šo spēli, viņš vienalga nonācis lielas nenoteiktības priekšā. Vai nu parakstīto vienošanos vēsture novērtēs kā gadsimta darījumu, vai arī amerikāņu prezidenta darbību ilustrēs kaudze nerentablu šahtu, kurās ASV kompānijas ar laiku atteiksies investēt.

Kā izmainījās līgums

Līguma jēga Ukrainas iebilžu rezultātā izmainījās vairākkārt. Ja pirmajā variantā tā bija vienošanās galvenokārt par retzemju metāliem, paredzot, ka ASV vēlas tos iegūt Ukrainas teritorijā 500 miljardu dolāru apjomā, tad brīdī, kad Zeļenskis devās uz Vašingtonu parakstīt dokumentu, vienošanās aptvēra 50% peļņas no visu derīgo izrakteņu ieguves Ukrainā, ieskaitot naftu, gāzi, ogles. Pie tam dokuments faktiski bija rāmjveida - bez skaidra formulējuma, cik kas maksā un cik Ukraina parādā.

Ar laiku fokuss no retzemju metāliem arvien vairāk pārvietojās uz naftu un gāzi, tad uz enerģētikas un transporta sistēmu kopumā - iekļaujot ogļūdeņražu sektora infrastruktūru, tostarp ostas un sašķidrinātās dabasgāzes termināļus -, līdz aizsākās jau karstas publiskas diskusijas par nozīmīgo Zaporižjes atomelektrostaciju, kas ir Eiropā lielākā. Un šī atomobjekta īpašuma tiesību atrisināšana ir gigantisks strīdus ābols: šeit jāsamēro gan ASV, gan Ukrainas, gan Krievijas argumenti.

Pēc Ukrainas prezidenta vārdiem, marta beigās Ukrainas vicepremjerei Jūlijai Sviridenko nodotais jaunais vienošanās variants neatbilst iepriekš saskaņotajiem tā tekstiem. Pēkšņi rāmjveida vienošanās un pats līgums savienoti kopā, sekojoši dokumentu jāapstiprina Ministru kabinetam un jāratificē parlamentam; Ukrainas prezidenta paraksts uz tā nav vajadzīgs un šajā situācijā Zeļenskis procesā var parādīties vienīgi pārrunu dizaina elementa statusā.

Šajā līguma variantā ASV savu palīdzību Ukrainai kopš 2022. gada klasificē kā savu ieguldījumu jaundibināmajā fondā, ko vada pieci cilvēki: trīs no viņiem pārstāv ASV, katram ir veto tiesības; divi pārstāv Ukrainu. 50% fonda peļņas aiziet Savienotajām Valstīm, 50% - Ukrainai. Ieņēmumi uzreiz tiek konvertēti ārzemju valūtā, fonda līdzekļi tiek pārskaitīti uz ārzemju jurisdikciju. Ja kas kontos nav nonācis Ukrainas puses vainas dēļ, tai uzreiz iztrūkums jāsedz.

Darījuma darbības sfērā nokļūst visa Ukrainas teritorija, tā aptver visus valstī esošos derīgos izrakteņus, ieskaitot naftu un gāzi, jaunās un eksistējošās ieguves vietas. Ar ieguvi var nodarboties gan valsts, gan privātās kompānijas. Savienotajām Valstīm pieder pirmās rokas tiesības resursu pirkšanā.

Tās aizliedz Ukrainai bez fonda atļaujas pārdot tās teritorijā iegūtos derīgos izrakteņus trešajām valstīm, kas ir naidīgas ASV vai ir to ekonomiskās konkurentes. 2022. gadā Ukrainas budžetam būtiski bija ieņēmumi no dzelzs rūdas eksporta uz Ķīnu. Pēc minerālu līguma parakstīšanas šis jautājums var tikt slēgts.

Tāpat infrastruktūras projektu - tiltu, lidostu, ceļu būvēšana - realizācijā pirmās rokas tiesības ir Savienotajām Valstīm. ASV atteikšanās gadījumā pēc viena gada projektu var sākt īstenot cita valsts - gadījumā, ja amerikāņi piekrīt. Vienošanās ir beztermiņa, izmaiņas tajā iespējamas vienīgi ar ASV piekrišanu. Darījuma projekts apliecina, kas politiski un diplomātiski zaudējis Trampa un Zeļenska konfliktā.

Arī Eiropā sen dzirdamas balsis par analogu līdzdalību Ukrainas ekonomiskajā attīstībā. Vēl 2021. gadā Brisele ar Kijevu parakstīja memorandu, kurā iekļautas investīcijas derīgo izrakteņu ieguvē un izstrādē.

Francija pēc fiasko Āfrikā pastiprināti meklē urānu, kas tai kritiski nepieciešams kodolreaktoriem. Šajā nolūkā prezidents Makrons lidojis uz Centrālāziju, Mongoliju. Bez tam valsts Bruņoto spēku ministrs Sebastians Lekornjū pateicis, ka Parīze kopš 2024. gada oktobra ar Kijevu apspriež tās derīgo izrakteņu izstrādi Francijas militārās rūpniecības vajadzībām.

Volodimirs Zeļenskis skaidri atteicies iepriekš sniegto ASV palīdzību atzīt par parādu: “Mēs esam pateicīgi par palīdzību, taču tas nav kredīts.” Šo komentāru viņš izdarīja 29. martā, uzreiz pēc infrastruktūras un derīgo izrakteņu līguma projekta saņemšanas no ASV. Tramps šādu soli noteikti bija gaidījis, komentējot - darījuma neparakstīšanas gadījumā Ukraina sadursies ar milzu problēmām.

Pēkšņais Putina piedāvājums amerikāņiem

Redzot, ka Rietumu kalnrūpniecības kompānijas nopietni apdomā iespējas darboties reģionā, Krievijas prezidents Putins improvizētā intervijā, ko acīmredzami filmēja nevis TV operatora, bet gan drošības dienestu kamera, paziņoja, ka arī gatavs ar Savienotajām Valstīm slēgt retzemju metālu darījumu, tostarp to apgūšanu okupētajās Ukrainas teritorijās, līdztekus vēl piedāvājot veidot ar amerikāņiem kopējus uzņēmumus alumīnija ražošanai Sibīrijā.

Putins akcentēja, ka Krievijai ir daudz vairāk iespēju un daudz vairāk rezervju. Valsts teritorijā atrodas 18 ieguves vietu, kas lielā mērā koncentrētas Murmanskas apgabalā un Sahas republikā, kā arī Ziemeļkaukāzā.

Viena no izrakteņu spēles dimensijām: 3 visperspektīvākās ukraiņu retzemju metālu ieguves vietas atrodas Kijevas nekontrolētajā Donbasā, bet vēl dažas atradnes, iespējams, ar ļoti augstu ekonomiskās efektivitātes koeficientu ir Zaporižjē, aptuveni 10 kilometrus no frontes līnijas - arīdzan Krievijas kontrolētajā teritorijā. Kā pauduši Ukrainas ierēdņi, kara gaitā Krievija pārņēmusi ieguves vietas, kuru kopējā vērtība sastāda 350 miljardus dolāru.

Līdz ar to Krievijas prezidents visai viltīgā kārtā aicināja amerikāņus izstrādāt Zaporižjes apgabala teritorijā esošās Novopoltavas derīgo izrakteņu atradnes, kas atrodas tieši frontes līnijas tuvumā. Formāli tās pieder Ukrainai, taču kontrole pārgājusi Krievijas rokās.

Ja teorētiski iztēlojamies scenāriju, ka amerikāņi sāk izstrādāt Novopoltavas retzemju metālu krājumus, tad šajā rajonā karadarbība faktiski tiek apstādināta, vienlaikus var aizmirst par - lai arī pusmītisku - Ukrainas Bruņoto spēku izrāvienu Azovas jūras un Krimas virzienā. Šādā scenārijā ASV faktiski atzītu, ka noteiktas okupētās teritorijas pieder Krievijai - tomēr diez vai kam tādam Tramps gatavs piekrist.

Attiecīgais priekšlikums, ziņoja NBC News, tika izteikts amerikāņu delegācijai vēl Rijādā. “Tramps orientēts uz darījumiem, un to saprotot, Putins izstrādājis savu pretgājienu,” sacīja bijušais ASV diplomāts ar pieredzi darbā reģionā, piemetinot, ka Krievija skaidri redz Trampa interesi par derīgajiem izrakteņiem, kā arī Zeļenska šaubīšanos. Šādā veidā Putins piedāvājis arī vienu no miera noslēgšanas elementiem.

Ņikitam Hruščovam un Monikai Levinskai lemts palikt ēnā

Pirms Zeļenska došanās uz Vašingtonu Ukrainas pozīcija miera sarunām bija ārkārtīgi neskaidra. Tā parādījās dažādos izteikumos un dažādos variantos, toties kopsaucējs bija viegli izprotams: maximum maximorum.

Ukrainas prezidents kopumā bija uzskaitījis garantijas, kādas viņam vajadzīgas no Savienotajām Valstīm - iestāšanās NATO un ES, okupēto teritoriju atgūšana, reparāciju saņemšana no Krievijas. Bez tam Rietumi finansē Ukrainas armiju, kas sastāv no 800 000 kareivjiem, līdztekus jānotiek arī Rietumu kontingenta izvietošanai Ukrainas teritorijā. Beļģijā atrodas iesaldēti Krievijas līdzekļi aptuveni 300 miljardu eiro apmērā - Zeļenskis nenogurst pieminēt, ka tie jānodod Ukrainai.

Ukrainas prezidents pilnīgi noteikti vēlējās lidot uz Vašingtonu, lai apspriestu minerālu vienošanos. Zeļenska 23. februāra garajā un plašajā preses konferencē minerālu līgumam tika atvēlēts nozīmīgs minūšu skaits. Ukrainas prezidents stāstīja, ka viņš vēlas apspriest un izmainīt ASV viedokli.

Jau divas nedēļas iepriekš bija redzams, ka infrastruktūras un derīgo izrakteņu līgums kā tāds Baltajam namam patīk. Radās iespaids, ka Donalds Tramps vēlas kļūt par jauno Frenklinu Delano Rūzveltu - pasaules līderi, kurš apvienos ap sevi spēcīgos, un tūlīt tiks sarīkotas jaunas Jaltas un Potsdamas.

Uz šādu ambīciju fona Besenta un Kelloga neveiksmes iegūt parakstus uz minerālu līguma neizskatījās ne pēc kā. Situāciju vēl trauksmaināku padarīja TV kanāla BFMTV informācija: 26. februārī Ukrainas prezidents saņēmis ziņu no ASV administrācijas, kurā viņam tika rekomendēts nebraukt tikties ar Donaldu Trampu. Pēc kā Volodimirs Zeļenskis zvanīja Emanuēlam Makronam, kurš uzreiz komunicēja ar ASV prezidentu, lai viņš tomēr Ukrainas prezidentu uzņemtu. Makrons bildis, ka viņš visu garantē, rakstīja The New York Post.

Tāpat par vizītes garantu kļuva Ukrainas prezidenta ofisa vadītājs Andrejs Jermaks, kurš koordinēja sakarus ar tikšanās lobētājiem; to vidū bija arī ASV prezidenta znotam Džaredam Kušneram pietuvināti cilvēki. Līdztekus dažas dienas iepriekš Ovālo kabinetu apmeklējušie Makrons un Stārmers tostarp palīdzēja gatavot augsni derīgo izrakteņu līgumam, ko bija paredzēts parakstīt Baltajā namā.

Būtiski - kāpēc vispār Ukrainas prezidentam bija jālido uz Vašingtonu? Jo vairāk tāpēc, ka viņu neuzlūdza. Vēl vairāk, viņam sacīja: “Nebrauc!” Minerālu memorands tobrīd bija tikai rāmjveida dokuments, kas vienīgi apliecināja abu pušu labo gribu, un Ukrainas prezidenta paraksts zem tā vispār varēja nebūt.

Pēc zināmas pierunāšanas ASV prezidents bija ar mieru. 26. februārī Tramps Baltajā namā izziņoja, ka tikšanās notiks - vai nu 28. februārī, vai arī nākamajā nedēļā.

Grupa, kas gatavoja ASV un Ukrainas prezidentu tikšanos, Zeļenskim īpaši uzstāja, ka publiskai apspriešanai nav rekomendējamas divas tēmas. Pirmkārt, domstarpības attiecībā uz minerālu līgumu. Otrkārt, nevajag aplaimot Putinu ar sliktiem vārdiem žurnālistu klātbūtnē. Taču Zeļenskis izdarīs otrādi, un ne tikai to.

Prasības Trampam: jāpadzen iebrucēji un jāpiespiež viņus samaksāt

The Financial Times raksturos 28. februārī Ovālajā kabinetā notikušo tikšanos kā tādu, kas nevarēja aizritēt vēl sliktāk. Meklējot analoģijas vēsturē, kādreizējais PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Ņikita Hruščovs ar savu zābaka dauzīšanu pa galdu ANO Ģenerālajā asamblejā paliek zaudētājos; tāpat ēnā aties arī Monikas Levinskas skandāls Ovālajā kabinetā.

Sagaidot Zeļenski uz Baltā nama lieveņa, Tramps uzreiz atzīmē, ka Ukrainas prezidents pie viņa ieradies, pienācīgi apģērbies - var noprast, ka ASV prezidents priecājas, ka Zeļenskim nav mugurā, piemēram, T-krekliņš. Amerikā Zeļenskis jau iepriekš ticis pakļauts verbāliem uzbrukumiem attiecībā uz savu ārieni. Var jau būt, ka Ukrainas prezidents šādā veidā meklējis iespēju izrādīt necieņu pret Ovālo kabinetu. Abi dodas iekšā Baltajā namā.

Parastas 10-15 minūšu ilgas fotografēšanās vietā 28. februārī, kara 1101. dienā, Ovālajā kabinetā pēkšņi norisinās negaidīti plaši izvērsta preses konference, kas turpinās 50 minūtes, pārtopot par fantastisku skandālu.

Pēc abu prezidentu ievada uzrunām žurnālisti neskopojas ar jautājumiem par līgumu, ko Ukrainai un ASV tuvākajās stundās vajadzēja parakstīt, par kompromisiem ceļā uz miera noslēgšanu.

Sākumā Tramps neizlaiž neko no obligātās programmas: cik viņš priecīgs redzēt Zeļenski un cik liels viņam šis gods - tas vēlāk tiks atkārtots vēl divas reizes -, kā arī precīzi formulē savu uzdevumu - proti, šeit esam tālab, lai slēgtu minerālu darījumu, kas vistuvākajā laikā ļaus pabeigt karu. Preses konferences laikā viņš Zeļenska vizītes iemeslu pieminēs 12 reizes.

Ukrainas prezidenta atbildē uz ielūguma uzrunu pēkšņi tiek izteikta cerība uz ASV militārās palīdzības turpināšanu, raisot pirmo disonansi. Tramps tikko bija paudis apņemšanos beigt karu pēc iespējas ātrāk, kamēr Zeļenskis faktiski apliecina vēlmi joprojām saņemt palīdzību un akcentē, ka nevar būt nekādu kompromisu ar Putinu. Abi viens otru nesadzird?

Ukrainas prezidents uzreiz pievēršas drošības garantijām, ko šajā preses konferencē viņš pieminēs 17 reižu: “Gribu apspriest ar jums, ko Savienotās Valstis gatavas izdarīt mūsu labā.” Paralēli viņa uzrunā neparādās tas, ko Ukraina gatava paveikt ASV labā un kādus kompromisus miera sasniegšanai tā piedāvā. Tramps uzsver laika līnijas faktoru - kamēr sēžam un runājamies, kaujas laukos iet bojā cilvēki. Šo tēzi viņš akcentēs pavisam 8 reizes.

Un šeit Zeļenskis uzspridzina pirmo bumbu, atskaņojot to, par ko ASV prezidents nekad nav runājis. “Galvenais jautājums, uz ko gribu gūt atbildi - vai prezidents Tramps kopā ar mūsu sabiedrotajiem spēs izdzīt krievus no mūsu zemes.” Atliek piebilst, ka Ukrainas līderis iepriekšējam ASV prezidentam Džo Baidenam šādu jautājumu nekad nebija uzdevis. Tramps sniedz atbildi, ka nekāds darījums nav iespējams bez kompromisa: “Viss, ko varu izdarīt, ir nosēdināt divas puses, kas viena otru neieredz, pie galda un censties panākt darījuma slēgšanu.”

Un drīz, komentējot perspektīvu, ka Ukrainas teritorijā varētu parādīties Francijas un Lielbritānijas militārie kontingenti, ASV prezidents atskaņo sensacionālu frāzi par iespēju Ukrainā ierasties arī amerikāņu karaspēkam. “Mēs neko neesam solījuši, taču varam to izskatīt,” saka Tramps. Un šo teikumu - laikam jau visnegaidītāko, ko todien Ovālajā kabinetā atskaņoja ASV prezidents - gandrīz visi žurnālisti palaiž garām neievērotu.

Tramps turpina: “Mēs piedāvājam drošību citā formātā. Mums tur būs strādnieki, kas raks, raks, raks [derīgos izrakteņus], lai mums būtu daudz lieliskas produkcijas. Tā ka jums [būs drošība] šādā aspektā.” Zeļenskis: “Es domāju, ka nevajadzēs milzīgus drošības pasākumus.” Tramps: “Domāju, tiklīdz tiks noslēgts miera līgums, Krievija negribēs atgriezties.”

Ko gan pēc tam saka Ukrainas prezidents? Proti, ka vienošanās par uguns pārtraukšanu nekad nenostrādās.

Uz ASV prezidentu šāds izteikums projicējas sekojoši: tava vēlme pārtraukt uguni ir naiva, tā nekad nenostrādās. Tramps šajā brīdī iebilst, ka Putins viņam doto vārdu vienmēr turējis. Tātad ASV prezidents cenšas attaisnoties, žurnālistu klātbūtnē tiek sarīkota īsta polemika.

Zeļenskis aprauj Trampu, kategoriskā formā paužot - mēs neparakstīsim uguns pārtraukšanas līgumu bez drošības garantijām. Kā atzīmēs laikraksts Daily Telegraph, šajā brīdī noskaņojums istabā izmainījās ļoti krasi. Tēzi par drošības garantijām Ovālajā kabinetā Ukrainas prezidents atkārto 12 reizes, tātad 12 reizes dara to, ko viņam pirms tam vairākas oficiālas personas rekomendēja nedarīt. Kopumā visu, ko grib Tramps, Zeļenskis kategoriski noraida.

Drīz Ukrainas prezidents pauž domu: kas sāk karu, tam jāsamaksā; Putins sāka šo karu, tātad viņam jākompensē visi zaudējumi. Tādējādi Zeļenskis pauž: līdztekus tam, ka jums jāpadzen no Ukrainas iebrucēji, jums arī jāpiespiež viņiem samaksāt.

32. minūtē Zeļenskim pienāk klāt kāds padomnieks. Viņš, iečukstot ausī, acīmredzot nodod kādu steidzamu informāciju. 33. minūtē uz raidorganizācijas Voice of America žurnālista uzdoto jautājumu “Prezidenta kungs, kā jūs redzat trīspusēju samitu ar prezidentu Zeļenski un Putinu?”, Tramps atbild, ka viņš apstādinājis vairākus karus, kas tā arī neaizsākās. Pēkšņi vārdu ņem Zeļenskis, kuram žurnālista jautājums netika adresēts:

“Jebkurās pārrunās jāsaprot, ka karā ir divas puses. Tās nav Krievija un Savienotās Valstis, jo šis nav karš starp Krieviju un Savienotajām Valstīm, šis ir Krievijas karš pret Ukrainu un ukraiņu tautu - tā ka šīs divas puses jebkurā gadījumā atradīsies pie sarunu galda. Pēc tam [miera sarunām], protams, pievienosies Savienotās Valstis kā pašas spēcīgākās Ukrainas partneres, un, protams, Eiropa, kas mums ļoti svarīga, jo mēs šodien aizsargājam Eiropu.”

“Kā sacīja prezidenta kungs, starp mums ir ļoti liels un skaists okeāns, taču ja mēs nenoturēsimies, Krievija dosies tālāk uz Baltiju un Poliju, vispirms uz Baltiju,” turpina Zeļenskis. “Zināt, tās bija PSRS republikas, un Putins tās grib atgriezt savā impērijā. Un kad viņš uz turieni dosies - gadījumā, ja mēs nenoturēsimies -, jums nāksies iesaistīties cīņā ar jūsu, amerikāņu karavīriem. Un nav nozīmes tam, vai starp mums un jums ir okeāns, vai tā nav. Jūsu karavīri cīnīsies.”

Teksts par Baltijas valstīm tiek pasniegts nevis kā loģiska spriedumu ķēde, bet gan kā fakts. Tikpat būtiski, ka Savienotās Valstis no vidutāja pozīcijas, kas tām ļauj risināt miera sarunas ar Krieviju, tiek pārpozicionētas par vienu no iespējamā nākotnes konflikta pusēm.

Atmosfēra Ovālajā kabinetā kļūst vēl vairāk nokaitēta. Notiekošais aizvien mazāk atgādina preses konferenci, aizvien vairāk - atklātu strīdu. Kad ASV prezidents piemin nopostītās Ukrainas pilsētas, Ukrainas prezidents viņu atkal pārtrauc, tostarp sakot: “Varbūt ka Putins [ar jums] dalījies ar šo informāciju?” Un tas jau ir tiešs apvainojums. 42. minūtē, runājot par Putinu, Zeļenskis aicina Trampu izvairīties no kompromisiem ar slepkavu.

“Jūs vēlaties, lai es par Putinu pasacītu šausmīgas lietas,” reaģē ASV prezidents, “un pēc tam teiktu: “Sveiks, Vladimir, kā mums iet ar vienošanās slēgšanu?” Tā tas nestrādā. Es neesmu satuvināts ar Putinu, es neesmu satuvināts ne ar vienu, es esmu Savienoto Valstu pusē, esmu miera pusē.”

Tramps vēršas pie žurnālistiem: “Jūs redzat naidu, kādu viņš [Zeļenskis] izjūt pret Putinu. Ir ļoti grūti noslēgt vienošanos ar tādu naidu. Viņam ir milzīgs naids, un to es saprotu.” Un ASV prezidents aicina uzdot pēdējo jautājumu preses konferencē.

Kā izrādīt pēc iespējas vairāk necieņas

43. minūtē, lai paturpinātu atbildi uz Polijas žurnālista iepriekš uzdoto jautājumu “Kurā pusē atrodas ASV prezidents?”, ar īsu skaidrojumu, ka ASV dižumu nodrošina ne tik daudz militārs spēks, cik diplomātija, sarunā otrreiz, vēršoties pie Zeļenska un kratīdams pirkstu, iesaistās Dž. D. Venss:

“Prezidenta kungs, ar cieņu, es runāju par to diplomātiju, kas pieliks punktu jūsu valsts izpostīšanai. Taču, visu cieņu, prezidenta kungs, es uzskatu, ka ierasties Ovālajā kabinetā un censties šķetināt šos jautājumus amerikāņu plašsaziņas līdzekļu priekšā ir necieņas izrādīšana.

Tieši tagad jūs sūtāt jauniesauktos uz priekšējo līniju, jo jums ir problēmas ar cilvēku resursiem. Jums vajadzētu pateikties [ASV] prezidentam par viņa mēģinājumiem pielikt punktu šim konfliktam. .. Jūs uzskatāt, ka ir pareizi ierasties Ovālajā kabinetā un uzbrukt administrācijai, kas cenšas novērst jūsu valsts iznīcināšanu?”

Vārdos Dž. D. Venss pauž pieklājību un cieņu, taču vienlaikus izjūtams tonis, kādā vecāki sarunājas ar bērnu - un tas diplomātijas kanoniem īsti neatbilst. Teiktā laikā Zeļenskis atsviež galvu atpakaļ, sakrusto rokas uz krūtīm tā, it kā aizsargātu sānus, zaudē acu kontaktu ar Dž. D. Vensu, var redzēt - Ukrainas prezidents vienubrīd pārstāj klausīties sacītajā.

Diez vai vajag asi izteikties par Dž. D. Vensa ielaušanos komunikācijā. Viņš nav vienkārši prezidenta dublieris, viceprezidenta amats tostarp nozīmē arī to, ka viņš ir ASV Senāta - Kongresa augšpalātas - vadītājs. Līdz ar to no Dž. D. Vensa daudz kas atkarīgs, tostarp galavārds un paraksts palīdzības piešķiršanā Ukrainai.

ASV viceprezidenta izrunāto teikumu laikā Ukrainas prezidents zaudē emocionālo noturību. Dž. D. Venss ar juristam, kurš absolvējis Hārvardas augstskolu, raksturīgu profesionalitāti vienkārši ignorējis Zeļenska secinājumu un atbildējis uz jautājumu burtiski - runājot par diplomātiju, kas pārtrauks Ukrainas valsts sabrukšanu. Un tieši kopš šī brīža Zeļenskis sāks pārtraukt runātājus, neļaus viņiem pabeigt teikumus un domu - potenciālais konflikts pāriet skandāla stadijā.

Līdz šim brīdim vēl bija skaidrs, ka abām pusēm gandrīz ne par vienu būtisku jautājumu nav kopēja viedokļa, ka žurnālistu acu un videokameru priekšā risinās smags pārrunu process. Un pēkšņi seko īsti nediplomātisks trieciens. Zeļenskis, sākot strauji žestikulēt, pēkšņi iesaistās tiešā polemikā, vēršoties pie ASV viceprezidenta.

Ukrainas prezidents viņu uzrunā nevis, izmantojot titulu, bet gan vienkārši vārdā - “Dž. D.” Savukārt ASV viceprezidents pie Zeļenska vērsies nevis ar uzrunu “Volodimir”, bet gan “Prezidenta kungs, ar cieņu”.

“Vai varu jums uzdot jautājumu?,” vaicā Zeļenskis. “Viņš [Putins] taču okupēja daļu Ukrainas un Krimu 2014. gadā - tad viņu neviens neapstādināja. Tajā laikā prezidents bija Obama, pēc tam prezidents bija Tramps, tad prezidents bija Baidens, tagad prezidents ir Tramps. Un viņš karu apstādinās.

Taču 2014. gadā neviens viņu [Putinu] neapstādināja. Viņš vienkārši okupēja, nogalināja cilvēkus. No 2014. līdz 2022. gadam situācija bija tāda pati. Man ar viņu bija daudz sarunu. Kā prezidents es ar viņu, Makronu un Merkeli 2019. gadā parakstīju pamieru. Visi sacīja, ka viņš nekad neies tālāk. Es ar viņu parakstīju gāzes kontraktu. Taču pēc tam viņš pārkāpa pamieru. Par kādu diplomātiju jūs runājat - ko jūs ar to saprotat?”

Izskatās, Tramps šajā laikā gremdējas iekšējās pārdomās. Zeļenskis saliecies uz priekšu par 70 grādiem - tā ir agresijas poza. Žestikulācija kļūst arvien straujāka, iesaistītas ne vien rokas, bet arī galva. Pirms tam viņi sarunājās, nevēršoties viens pie otra, vienīgi atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. Tagad tiek pāriets uz personībām.

Savdabīgi, ka Zeļenska tikko atskaņotā hronoloģija, kurā vieta atradusies arī Trampam, liek noprast, ka ar Putinu ne par ko vienoties nav iespējams.

“Vai kādreiz esat bijis Ukrainā, lai redzētu mūsu problēmas?”, vaicā Zeļenskis. Ukrainas prezidents un ASV viceprezidents viens otru pārtrauc, Zeļenska rokas jau krietnu laiku sakrustotas. Brīdī, kad Dž. D. Venss pauž, ka Ukrainas viesi tiek vadāti pa propagandas maršrutiem, Zeļenskis pie sevis izlamājas, cik noprotams, pieminot sieviešu dzimtes suni un vieglas uzvedības sievieti.

Dž. D. Venss uzdod virkni jautājumu, Zeļenskis apsola atbildēt uz tiem pēc kārtas, taču tā vietā uzreiz raida bumbu pretējā laukuma pusē, ķeroties pie vispārinājuma: “Kara laikā problēmas ir visiem, pat jums. Taču starp mums ir lielisks okeāns un tagad jūs tās neizjūtat, bet izjutīsiet nākotnē.”

Skaidrs, ka Tramps baiļu elementa izmantošanu diskusijā garām nepalaidīs. Viņš eksplodē: “Mēs cenšamies risināt problēmu. Nestāstiet mums, ko mēs izjutīsim. Jūs neesat tādā situācijā, lai diktētu, ko mēs izjutīsim.”

Trampa plaukstu žesti ir akcentēti, tie virzīti uz augšu un uz leju, tie iekaro telpu, kamēr Zeļenska plaukstu kustības neiziet ārpus viņa fiziskā silueta teritorijas. Šeit redzams, kā cilvēka kaklasaitē pārliecinātība kontrastē ar cilvēka - bez kaklasaites - pašpaļāvības izzušanu. Tramps sēž krēslā stabili, kamēr Zeļenskis tajā grozās.

“Jūs esat ļāvis sev nonākt ļoti sarežgītā situācijā. Tā sanācis. Jums patlaban rokās nav spēcīgu kāršu. Jūs spēlējat ruleti ar miljoniem cilvēku dzīvībām, jūs spēlējat ruleti ar 3. Pasaules kara risku,” augstu pacēlis pirkstu, skaidro Tramps Ukrainas prezidentam, kurš ik brīdi tiecas viņu pārtraukt. “Un tas, ko jūs darāt, ir gaužām necienīgi pret mani un šo valsti.”

Tās vairs nav debates, 20 sekundes abi runā vienlaicīgi. Vairs nav polemikas, norisinās spēle “kurš pirmais apklusīs, tam arī nav taisnība”. ASV prezidents bezmaz ar pirkstu baksta Ukrainas prezidentu, šajā pat līmenī Trampa žestikulāciju papildina Dž. D. Venss, kuru Zeļenskis viņa izteikumu laikā nepietiekami apvelta ar acu kontaktu, ko var uzskatīt par necieņas izrādīšanu.

Zeļenska frustrācija

Atmosfēra nokaitēta līdz baltkvēlei, daiļrunīga ir epizode, kurā Dž. D. Venss ierunājas par pateicības trūkumu no Zeļenska puses: “Pasakiet dažus atzinības vārdus Savienotajām Valstīm un prezidentam, kurš cenšas glābt jūsu valsti.” Ukrainas prezidents, kurš īsti neprot debatēt, vēršoties pie ASV viceprezidenta, uzsāk teikumu: “Lūdzu, ja jūs domājat, ka runājot par karu, varat paaugstināt balsi …”

Šajā brīdī iejaucas Tramps: “”Viņš uz jums nekliedz.” Un tā ir taisnība - Dž. D. Venss patiesi balsi nav paaugstinājis. Vārdu atkal cenšas ņemt Zeļenskis, uz ko ASV prezidents saka: “Jūs esat pateicis pietiekami, tagad runāju es.” Un tas viss norisinās tiešajā ēterā.

ASV prezidenta tālāk teiktais ir metaziņojums, kas šifrējams sekojoši. Tramps vēstī - “jums ir problēmas”. Tam Zeļenskis piekrīt, un seko ASV prezidenta apgalvojums - “jūsu vienīgā cerība esam mēs”. Rezumējot - jūs esat no mums atkarīgi, dariet, ko jums saka un tu tikko tam esi piekritis.

Pēc tam, kad Tramps saka - ja nebūtu mūsu ieroču, karš beigtos divu nedēļu laikā, Zeļenskis reaģē: “Trīs dienās! Es to dzirdēju no Putina - trīs dienās. Vai arī divās nedēļās.” Tā būtībā ir dzinteles noraušana - Ukrainas prezidents šajā brīdī izdara stratēģisku kļūdu, raisot asociāciju starp Trampa pieminētajām divām nedēļām un it kā no Putina dzirdēto par trim dienām. Zeļenska plauksta no pleca augstuma dažas reizes ar nicību virzās lejup - tas notiek, gan izrunājot vārdu “Putins”, gan arī Trampa un Dž. D. Vensa virzienā.

Principā šis ir metaziņojums ASV prezidentam: tevi ietekmē Krievijas prezidents jeb - jūs abi esat uz vienu roku. Un tas noved Trampu, kurš jau uzkrājis lielu emocionālu spriedzi, pie tā, ka viņš gatavs izdarīt slēdzienus attiecībā tieši uz Zeļenski un tos skaļi deklarēt.

Redzēdams, ka Tramps iekarsis un jau paaugstina decibelus, Dž. D. Venss aicina atgriezties pie pamatlietām, sakot Zeļenskim: “Es daudzkārt esmu teicis amerikāņiem, ka starp mums eksistē domstarpības. Mēģināsim tās apspriest tā vietā, lai nodarbotos ar skaidrošanos plašsaziņas līdzekļu priekšā. Mēs redzam, kur jūs kļūdāties.”

Patiesi, pateikts precīzi un īstajā laikā. Šeit Zeļenskim vajadzētu uzsmaidīt un saprast, ka pēdējais laiks pārcelt sarunas prom no žurnālistu acīm. Tomēr vārdu kaujas turpinās, līdz Tramps nonāk pie rezumējuma, kurā atrodas vieta pat nelielai stāvizrādes [“stendapa”] epizodei ar Zeļenska atdarināšanu.

“Domāju, amerikāņi redz, kas notiek. Domāju, tas ir svarīgi. Tieši tālab es ļāvu sarunai ievilkties,” rezumē ASV prezidents, pēc tam vēršas pie Ukrainas prezidenta: “Jums jābūt pateicīgam, jo jums rokās nav kāršu. Jūsu cilvēki mirst, jums beidzas karavīri. Jums būtu vērts labi padomāt. Bet jūs sakāt: “Es negribu uguns pārtraukšanu. Es gribu karot.””

Trampam patīk atveidot pastulbu abstraktu amerikāni Džo, un tagad viņš pielieto šādu tehniku attiecībā uz bijušo komiķi Zeļenski. Ukrainas prezidents to spiests norīt, skatās grīdā. Trampa žestikulācija kļūst arvien plašāka, viņš saprot, ka pārvalda situāciju, un viņam blakus esošais cilvēks kļūst vēl vairāk nomākts. Zeļenska teksti kļūst aizvien mazāk agresīvi.

Rodas skaidrs iespaids, ka Ukrainas prezidents nav paredzējis šādu spiedienu, Zeļenskim situācija, ka viņu vispār kāds kritizē, ir ārkārtīgi neierasta. Viņš paradis sagaidīt vienīgi aplausus, loti daudzi Rietumu politiķi un mediji viņu atbalsta. Debatēs Ovālajā kabinetā Ukrainas prezidents nezaudēja, taču arī neuzvarēja.

Tikmēr ASV prezidents vēlreiz piemin, ka Ukrainas rokās nav trumpju, Zeļenskis tam piekrīt. Pienāk brīdis, kad Ukrainas prezidents vispār necenšas nopietni argumentēt. Viņš vairs nesēž statiski, seja pauž skumjas, uz leju sāk slīdēt uzacu un lūpu stūrīši, aplaiza lūpas. Sejā uzplaiksnī frustrācijas radīta naida izteiksme.

“Es devu jums iespēju būt brašam puisim, taču bez Savienotajām Valstīm jūs tāds nebūtu,” pēc žurnālistu iesaistīšanās saka Tramps. It kā izteikts kompliments, it kā nē. ASV prezidents šeit atgādina - bez mums tu neesi nekas, kas būtībā ir pazemojums. Situācijā, kad Zeļenskis vairs nestrīdas un nepretojas, tas jau izskatās specifiski.

No adaptācijas viedokļa šī tikšanās izrādījās smaga gan Trampam, gan Zeļenskim. Tik augsta stresa līmeņa situācijā ASV prezidents jutās daudz pārliecinošāk. Tomēr pienākot preses konferences beigām, pamanāms, ka abi grib izlocīt kājas, kamēr Dž. D. Venss joprojām izskatās nesatricināms - apsēdies komfortablā pozā un bārsta smaidus. No žurnālistu rindām vairs neatskan jautājumi, tajās parādījies vienkārši balsu mežs.

Ja šajā brīdī pievērst uzmanību Zeļenska mīmikai, ieraugāma daiļrunīga epizode. Viņa vaigs paceļ lūpas kreiso kaktiņu - tā ir nicināšanas emocija, ko ļoti pārliecinoši maskē smaids un augšup pacelts labās rokas īkšķis. Viss notikušais atgādināja kautiņu, visprecīzākais kopsaucējs ir vārds “necieņa”.

Abi prezidenti uzrunāja pilnīgi atšķirīgas auditorijas

Gan Tramps, gan Zeļenskis ir izteikti publiski cilvēki. Abiem svarīgi, kā viņi izskatās - un lietas aizgāja pašplūsmā. Rezultāts - nenotikušās diplomātiskās pārrunas tika aizvietotas ar 50 minūtēm TV kameru priekšā. Līdztekus žurnālisti ar saviem jautājumiem kāpināja abu pušu pozīciju izskaidrošanas spriedzi. Iespaidīgs šovs, taču reāli nekas netika sasniegts.

Kopumā saķeršanos ar to pavadījušo spilgto žestikulāciju Ovālajā kabinetā iespējams reducēt sekojoši: Zeļenskis apelēja pie pagātnes argumentiem, kamēr Tramps raudzījās nākotnē. No viņa skatpunkta karadarbības pārtraukšana, miera sasniegšana un ASV militārās iesaistes minimizēšana - tā ir prioritāte. Un apšaubīt šo prioritāti un turpināt visu to pašu, ko iepriekšējos 3 gados, - iracionāli.

Izejvielu līgums bija tikai iemesls Zeļenskim ierasties Vašingtonā, šeit tika risināti divi pavisam citi galvenie jautājumi. Ukrainas prezidents vēlējās saglabāt Eiropas un demokrātiskās nometnes atbalstu, savukārt ASV prezidents - savu vēlētāju uzticību. Saskaņā ar neoficiālu informāciju, Tramps vēlējies, lai Zeļenskis uz vietas parakstītu vienošanos par uguns pārtraukšanu un lai jau nākamajā dienā Ukrainas prezidents izdotu rīkojumu pārtraukt karadarbību. Eksperti vērtē, ka šis daļēji arī bija konflikta iemesls.

Klātesošajiem žurnālistiem un TV auditorijai parādījās lieliska iespēja saprast, kāpēc miers tik ilgi nav noslēgts. Šķiet, to ātri attapa Tramps; Zeļenskim bija svarīgi, kā viņa teikto uztvers liberālā pasaule un Ukrainas sabiedrība. Proti, viņš konfliktē ar visvarenāko cilvēku demokrātiskajā pasaulē - gluži kā ar vēl vienu Putinu.

Skandāls Ovālajā kabinetā nepietuvināja militārā konflikta beigas, jo Krievijas un Ukrainas attiecību skaidrošana no kara laukiem uzreiz netika pārnesta uz diplomātijas sfēru. Iecerētā miera līguma nosacījumus turpināja diktēt ierastie notikumi kara laukos: spēku samēri, pieejamie resursi un rezerves. Taču ne diplomātija.

Pāris nedēļas neviena lobētāju komanda neņēma naudu par to, lai organizētu ukraiņu tikšanos ar Baltā nama un administrācijas pārstāvjiem - bezjēdzīgi. Bet pavisam par ukraiņu interešu lobēšanu vēl uz 2024. gada sākumu bija parakstīti kontrakti ar 66 kompānijām.

Volcs: “Prezidenta kungs, laiks šeit nav jūsu sabiedrotais”

Infrastruktūras un retzemju metālu memoranda starp ASV un Ukrainu noslēgšana tika atcelta. Pilnīgi iespējams, parakstīšanai bija sagatavota arī vienošanās par uguns pārtraukšanu. Sekojoši nenotika pēc parakstu likšanas ieplānotā Trampa un Zeļenska kopējā preses konference. Pēc Baltā nama preses sekretāres Kerolainas Līvitas vārdiem, ASV prezidents apēda Ukrainas prezidentam paredzētās pusdienas. Izdevuma Bild žurnālisti uzrakstīja, ka pēc notikušā skandāla Zeļenskis vispār izdzīts no Baltā nama, ko apstiprināja arī ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maiks Volcs:

“Mēs [amerikāņu puse] pēc tam sapulcējāmies atsevišķi uz otru tikšanos. Ovālajā kabinetā joprojām atradās prezidents Zeļenskis un viņa cilvēki. No mūsu puses lēmums tika pieņemts praktiski vienbalsīgi. Mēs par to informējām prezidentu Zeļenski pavisam vienkārši: “Pēc tāda apvainojuma Ovālajā kabinetā mēs neredzam, kā varam tālāk risināt lietas. Jebkuri mūsu tālākie soļi vienīgi kaitēs.”

TV kompānijas ABC žurnālists intervijā uzdeva Volcam jautājumu, vai Ukrainas prezidents apzinājies notikušo. “Es nopietni jums saku - tur tā lieta, ka viņš neko nesaprata,” atbildēja padomnieks drošības jautājumos. “Viņa komanda saprata visu, tostarp Ukrainas vēstniece Savienotajās Valstīs, vēl tur bija prezidenta Zeļenska padomnieks, vēl kas - viņi šī vārda burtiskajā nozīmē raudāja un lūdza mūs atjaunot sarunas.

Ziniet, ko darīja Zeļenskis? Viņš turpināja ar mums strīdēties. Iedomājaties? Beigu galā es neizturēju un pateicu tieši: “Prezidenta kungs, laiks šeit - Savienotajās Valstīs - nav jūsu sabiedrotais. Laiks nav jūsu sabiedrotais kaujas laukā. Laiks nav jūsu pusē, ja aplūkojam situāciju pasaulē.”

“Iepriekš mums ar ukraiņu pusi bija ļoti daudz kontaktu,” notikušo komentēja valsts sekretārs Rubio, kurš bija piegājis pie Ukrainas prezidenta atvadīties kopā ar Volcu. “Tikai pēdējo 10 dienu laikā Zeļenskis runāja ar prezidentu Trampu pa telefonu, tikās ar finanšu ministru, tikās ar mani, tikās ar viceprezidentu, ar mūsu īpašo pārstāvi Ukrainas jautājumos. Pēc tam viņš tika uzaicināts uz Ovālo kabinetu. Mums bija daudz kontaktu, arī es ar Ukrainas Ārlietu ministriju runāju vairākas reizes.”

Tāpat Marko Rubio komentēja, ka Ukrainas prezidenta vizīte bijusi nevēlama, jo varēja aprobežoties ar nodomu līguma, kurā maz konkrētības, parakstīšanu, nelidojot uz Vašingtonu. Taču Zeļenskis visai agresīvā manierē uzstājis uz savām tiesībām tikties personīgi ar Trampu, uzstājis, ka jāparādās arī drošības garantiju jautājumam un to vislabāk ierakstīt līgumā kā 10. punktu, pie kura nolēma piestrādāt personiski. turklāt šai tēmai jātiek apspriestai ar Trampu personiski.

Skandāla rezultāts - amerikāņu sagatavošana agresīvai atbildei

Zeļenska argumenti bija pretrunā ar Vašingtonas izpratni par miera sasniegšanas scenārija sākuma daļu. Vēl vairāk, šeit to novērtēja kā vēlmi mest cimdu diplomātijas laukā - Zeļenskis bija ieradies Baltajā namā ar saviem uzstādījumiem, kurus pauda publiski. Ovālajā kabinetā notikušais viegli vērtējams kā amerikāņu sagatavošana agresīvai atbildei.

Tramps iepriekš bija paziņojis - ja izdosies vienoties un tuvoties darījuma ar Krieviju noslēgšanai un Ukraina pārtrauks uguni, tad par miera garantētāju tradicionālajā izpratnē jākļūst Eiropai, kuras teritorijā karš norisinās. Amerikai šajā jomā pienākas cita loma - pārāk daudz līdzekļu notērēts un tas nav amerikāņu karš. Trampa pozīcija: ASV intereses ir globālais līdzsvars.

Savukārt lielu garantiju prasīšana no amerikāņiem - turklāt žurnālistu priekšā - liecināja par to, ka Trampam tagad vai nu jāpeld citā straumē, vai arī kas jāapsola. Piemēram, kaut ko no tā, ko Zeļenskis ierakstījis uzvaras plānā. ASV prezidents un viceprezidents nevarēja pieņemt šādu pavērsienu - un atbildēja ar to, ko atbildēja.

Ļoti iespējams, ka aizsākušos Vašingtonas un Maskavas konsultāciju gaitā jau bija fiksētas noteiktas sarkanās līnijas. Ja ASV un Krievija slēdz darījumu, tad viens no šāda darījuma elementiem - noteikta formula attiecībā uz karu: kā to apstādināt, kā uztvert tā pārtraukšanu. Visdrīzāk viens no jau eksistējušajiem nosacījumiem bija tas, ka Ukraina turpmāk vairs nedrīkst tikt stiprināta militārās palīdzības veidā. Šāda taktika ļautu ātri nonākt pie uguns pārtraukšanas.

Līdz ar to prasība “Dodiet mums papildus garantijas!” varēja uzspridzināt ASV un Krievijas kopīgi veidoto konstrukciju. Sekoja Trampa aicinājums Zeļenskim: “Esiet gatavs sarunām ar Putinu.” Un pēkšņi uzplaiksnīja emocijas, kam par liecinieci kļuva visa pasaule.

Visdrīzāk skandāla beneficiares izrādījās Krievija un Ķīna, kuras publiskajā telpā gan to nepauda. Uzvarētāju starpā ierindojama arī Eiropa, kuras valstu līderi neslēpj vēlmi pēc iespējas ātrāk nosēsties pie miera sarunu galda. Tiešas vienošanās starp ASV un Ukrainu noārdīšana vēlreiz atdzīvināja Francijas un Lielbritānijas miera pārrunu dalībnieču statusu. Ne velti pirms pirmā Londonas Ukrainai veltītā samita tika paziņots, ka šīs valstis uzrakstīs miera plānu, ko pēc tam piedāvās ASV prezidentam.

Analoģisks Baidena un Zeļenska parakstīts līgums jau eksistēja

Tomēr pati vizīte izrādījās ļoti vāji sagatavota, varbūt ka Zeļenskim jau tādēļ vien nevajadzēja lidot uz Vašingtonu. Iepriekš taču divas nedēļas medijos norisinājās ASV un Ukrainas savstarpējā artilērijas apšaude. Tā vietā, lai raisītos publiska diskusija par Ukrainas nākotni, plaši tika tiražēti tāda veida apgalvojumi kā “Zeļenskis ir diktators, kurš izvairās no vēlēšanām” un “Tramps ir cilvēks, kurš dzīvo dezinformācijas laukā”.

Derīgo izrakteņu līgums nebija izstrādāts detaļās, un parakstīšanai piedāvātais rāmjveida memorands izskatījās pēc virspusēji aizpildīta papīra. Vienošanos minerālu jomā abas puses traktēja pilnīgi dažādi. Zeļenskim tā nozīmēja ASV palīdzību, kamēr Trampam - iepriekš iztērētās naudas atgriešanu. Un abas puses savu skatījumu atspoguļoja vienlaicīgi, kamēr memorandā nekas tāds nebija fiksēts. Asie stūri nebija nogludināti - tuksnešains fons, uz kā bija jānorisinās vizītei, kas bija slikti sagatavota.

Blakus visam Ukrainas puses Kellogam vilcienā iesniegtajā variantā nefigurēja punkts par garantijām. To sērijveida pieminēšana Ovālajā kabinetā izrādījās vēl viens apliecinājums tam, ka dzīvojam klipveida domāšanas pasaulē. Zeļenskis kopā ar ASV 46. prezidentu Džo Baidenu bija likuši parakstus zem dokumenta par drošības garantijām starp ASV un Ukrainu, papīra darbības termiņš ir 10 gadi. Kur gan atrodas šis dokuments un kas ar to noticis?

Līdztekus Ukrainas prezidents parakstījis vēl 27 starpvalstu vienošanās ar abpusējām saistībām, kurās nekur nav ieraugāms termins “drošības garantijas”, turklāt lielākajā daļā no šiem dokumentiem Ukrainas saistības izrādās lielākas, nekā tās partneru atbildība. Acīmredzot drošības garantijas kā 10. punkts minerālu līgumā “ielēca” tik pēkšņi, ka Baltais nams nespēja noreaģēt un uzmeklēt jau parakstīto Ukrainas-ASV līgumu.

No diplomātu skatpunkta slikti sagatavota vizīte

Vai pārrunu subjekti tikšanos priekšvakarā izzina otru pusi un tās viedokli? Tas jādara, to paredz diplomātija. Protams, arvien iespējami ekspromti un šova elementi, tomēr gandrīz nekas starp diviem krēsliem neuzrodas pēkšņi. Lai saprastu, kā sasniegt mērķus, kuru dēļ tiek organizēta tikšanās, abām pusēm iepriekš nepieciešams konstatēt, ar kādu pozīciju nāksies sadurties, vispārinot un unificējot visu informāciju.

Uz šāda līmeņa tikšanos jādodas ar rūpīgi sagatavotu stratēģiju: kā izturēties, kurās jomās piekāpties, kur mīkstināt pozīciju, kā pasniegt savu pozīciju. Un kā aizvadīt preses konferenci - emocionāli, saturīgi, vai arī aprobežoties ar lakoniskām atbildēm? Ko sacīs ASV prezidents? Kādai jābūt dispozīcijai? Kas bez Trampa piedalīsies - vai būs Venss un Rubio? Ja viņi būs, kāda varētu būt abu reakcija?

Jātiek izrunātam milzīgam skaitam dažādu variantu. Izveidojas noteikts scenārijs un tiek izlemts, aptuveni kādā veidā valsts vadītājam jādarbojas vienā vai otrā situācijā. Vajadzētu sagaidīt, ka Zeļenskim ticis sagatavots noteikts uzvedības plāns. Vēl jo vairāk tālab, ka - kā daudzi pamanījuši - Ukrainas prezidents ir ļoti vājš improvizācijas laukā. Kad Zeļenskis vēl piedalījās Krievijas TV spēlē Jautro un atjautīgo klubs, viņam tieši tāpēc nepadevās kapteiņu konkursi.

Sagatavojot vizīti, vajadzēja ņemt vērā, ka tieši iepriekš izstrādātu tekstu un plānu teritorijā Zeļenskis savukārt darbojas spīdoši. Tomēr preses konferencē Ovālajā kabinetā viņš absolūti lielāko daļu laika atradās ārpus šīs teritorijas.

Savienoto Valstu dispozīcija - labi pārredzama

Tramps neko neslēpa, savu pozīciju iepriekš bija moderējis personiski, turklāt vairākkārt - tā bija pilnīgi skaidra. Viņa paziņojumiem vajadzēja tikt apspriestiem Zeļenska tuvākajā lokā un tie nevarēja izrādīties nekas jauns.

Pirmkārt, Savienotās Valstis nevēlas eskalēt konfliktu ar sava karaspēka un grandiozu ieroču partiju nosūtīšanu, bezmaksas finanšu palīdzības sniegšanu, tieši otrādi - tās vēlas karu pārtraukt. Iemesli - simtiem tūkstošu nogalināto un ievainoto, sapostītās pilsētas un - kopumā - 3. Pasaules kara pietuvināšana. Šī tēze pirmoreiz nebūt neuzradās Trampa un Zeļenska preses konferencē. Tā parādījās vēl 2024. gada vasarā kā 8. punkts Republikāņu partijas politiskajā programmā: “Nepieļaut 3. Pasaules karu.”

Otrkārt - kara pārtraukšanas mehānismi. Tramps no 10 punktiem sastāvošo Ukrainas miera plānu vispār neuztvēra kā ko nopietnu. Viņš atvirzījis malā jebkādus miera samitus - tos ASV prezidents uzskata par sen nokavētiem un pagātnei piederošiem.

Pēc Minhenes drošības konferences Eiropas līderi nodarbojās ar atspoļu diplomātiju, apmeklējot Balto namu un sakot: “Mēs gribam zināt, kādas būs drošības garantijas un gribam, lai mūsu garantijas Ukrainai apstiprinātu Savienotās Valstis”. Uz ko sekoja visiem zināma un vispārināta Trampa atbilde: “Paši tiksiet skaidrībā.” Attiecīgi Ukrainas nostāja bija: “Mēs vēlamies garantijas pirms uguns pārtraukšanas, mums tādas garantijas var sniegt Eiropa.”

Kontinentā par miera garantijām pierunāti pilni maisi ar tekstiem. Atkal un vēlreiz Eiropas līderi vērsās pie ASV, lai sacītu: “Mēs sniegsim šīs garantijas, ja jūs mums šīs garantijas nogarantēsiet.” Uz ko Eiropa kārtējo reizi izdzirdēja skaidru “nē”. Kāpēc? Jau sen pirms Zeļenska vizītes Vašingtonā Tramps bija precīzi fiksējis algoritmu: vispirms karadarbības pārtraukšana, tad sarunas par garantijām.

Plus drošības garantiju tēma nav apaļā galda saruna, kur nu vēl žurnālistu priekšā. Tā ir nopietna saruna divatā vai četratā, kas ietver daudz punktu. Pirms pārrunām notiekošas preses konferences formāts pats par sevi paredz īsas atbildes: puses vienkārši informē, par ko runās. Taču diplomātijas priekšrakstu sarkanās līnijas tika pārkāptas.

Vai tā bija provokācija?

28. februārī, tieši pirms došanās uz Balto namu Ukrainas prezidents Vašingtonas hotelī The Hay-Adams tikās ar amerikāņu senatoru grupu, kurā bija vairāki Demokrātiskās partijas locekļi, ieskaitot Krisu Mērfiju, un republikāņi, tostarp Lindsijs Greiems. Videoierakstā redzams, kā Zeļenskis pie galda bieži ar vainīgu izskatu nolaiž skatienu lejup. Pretējā galda pusē - pašā tā labajā malā - sēž viņu jau labi iepazinušais Kīts Kellogs, kurš Ukrainas prezidentam adresē bargus skatienus.

Laikraksts The New York Post pieņem, ka viena no tikšanās idejām bijusi noteiktu politiķu vēlme stimulēt ieņemt Zeļenski stingru pozīciju attiecībā uz karu un neparakstīt infrastruktūras un derīgo izrakteņu līgumu. Rakstā tāpat apgalvots, ka senators Mērfijs atzinis - Zeļenskis vēl pirms tikšanās ar Trampu Ovālajā kabinetā izlēmis neparakstīt minerālu memorandu, ja tajā nebūs drošības garantiju. To pašu Ukrainas prezidents paudis senatoram Greiemam, kurš viņam atbildējis: “Nedomā to darīt.”
Drīz pēc tikšanās hotelī parādījās Greiema ieraksts platformā X: “Tikko pabeidzu tikšanos ar prezidentu Zeļenski šeit, Vašingtonā. Viņš apstiprināja, ka ukraiņu tauta nevēlēsies viltus miera vienošanos, kur Putins saņem visu, ko vēlas, un kurā nav drošības garantiju Ukrainai.” Tvīts parādījās 11:23 no rīta pēc Vašingtonas laika - tajā brīdī, kad Zeļenskis jau sēdēja Ovālajā kabinetā līdzās Trampam.

Lindsijs Greiems, viens no kaislīgākajiem un lojālākajiem Ukrainas atbalstītājiem ASV politiķu aprindās, pēc fiasko Ovālajā kabinetā paziņoja, ka Zeļenskis izdarījis lielu kļūdu, nepaklausīdams viņa sacītajam, ka pārrunas nevajag risināt publiski. Tātad kaut kādā veidā Greiems skaidri zināja, ka Ukrainas prezidents gatavojas iesaistīties debatēs žurnālistu priekšā.

“Rīcības modeli mēs apspriedām ar prezidentu Zeļenski pirms tikšanās, klāt esot 13 senatoriem,” tikšanos atcerējās ASV prezidenta īpašais pārstāvis Ukrainā Kellogs. “Es teicu: “Pamēģināsim repetēt. Jūs ierodaties, jums ir retzemju metālu darījums. Jūs parakstāt vienošanos, pēc tam mums būs pusdienas, tad - preses konference. Pēc tam mēs no epizodes vietas dodamies pa labi. Viss, gatavs - un mēs turpināsim virzīties uz priekšu [sarunu procesā].” Taču tā vietā norisinājās ārkārtīgi saspringta preses konference, kas izrādījās pārsteigums teju it visiem.”

“Izsmērē Trampu!”

Daudzi cerēja, ka nākamajā rītā situācija uzlabosies, Ukrainas delegācija centīsies atjaunot kontaktus. Tomēr tas nenotika. Valsts sekretārs Rubio 28. februāra vakarā pieprasīja Zeļenskim atvainoties par Baltajā namā notikušo skandālu. Ilons Masks atzīmēja, ka amerikāņu tautas acīs Zeļenskis sevi iznīcinājis. Skaidrs, ka Ukrainas prezidenta reputācija bija cietusi konservatīvajās aprindās, kur viņš nonāca deglorifikācijas trendā. Ja agrāk viņu vērtēja kā ne īpaši racionāli domājošu, romantisku nācijas līderi, tad tagad labējie pret Zeļenski un viņa ofisu sāka attiekties kā pret pretinieka komandu.

Trampam vajadzētu pieņemt Ukrainas prezidenta atvainošanos, parakstīt minerālu līgumu un turpināt darbu pie vienošanās starp Kijevu un Maskavu, kas apmierinās daudzu valstu interesi, rakstīja The New York Post un piemetināja: “Starp citu, ASV demokrātiem un Eiropas līderiem arī ir sava loma - viņiem vajag aizvērties.” Raisījās emociju vētra, kuru diplomātijai un šāda līmeņa vizītēm nevajadzētu provocēt.

Ātri vien Dņepras pilsētā sāka tirgot maizi ar no sviesta izgatavotu ASV prezidenta statueti par 65 grivnām, produkta nosaukums - “Izsmērē Trampu”. Sociālo tīklu lietotāji bezmaz izkārtojās rindā, lai ASV vēstnieces Ukrainā Bridžitas Brinkas lappusi piepildītu ar rupjiem vārdiem. Izpildītāji skandēja dziesmas par to, cik Tramps slikts cilvēks.

Pēc tam, kad rekordtempā tika savākti ziedojumi 20 miljonu apmērā Ukrainas atomarsenāla atjaunošanai, šīs idejas autors paziņoja, ka tas bijis joks. Medijos pret Trampu un Savienotajām Valstīm izvērstā kampaņa bija grandioza.

Paralēli visu pasauli apceļoja TV sižeti, kā Dž. D. Vensu, kurš kopā ar saviem trīs mazajiem bērniem devās atpūsties uz ziemas kūrortu Vermontā, pēkšņi sagaida ap 2000 protestējošo. Tas notika nomaļā vietā, kur atrodami vien divi ciemati; tajos nemīt pat 300 cilvēku. Jāpiebilst, ka informāciju par ASV prezidenta un viceprezidenta izbraucieniem atpūtas nolūkos nav viegli sameklēt. Dīvaini, kā tik daudz cilvēku pēkšņi zināja, kur dosies Dž. D. Venss, tāpat likumsakarīgs ir jautājums - kas 2000 personām nodrošināja ēdināšanu?

Citudien, kad ASV prezidents devās vienā no pastaigām kopā ar savu četrgadīgo meitu Mirabelu, abus pavadīja aktīvisti, kuriem līdzi bija Ukrainas karogi un kuri izkliedza “Slava Ukrainai!”. Meita sabijās un kļuva nemierīga.

Pēkšņi pasaulē aizsākās pret ASV administrāciju un Ukrainas atbalstam organizēti mītiņi. Acīmredzot, to uzdevums bija gremdēt Trampa prezidentūru. Kolektīvā kampaņa startēja jau divas stundas pēc tam, kad bija noslēgusies tikšanās Ovālajā kabinetā.

Atvainošanās uz iespējamo sankciju fona

Uz TV kanāla Fox News jautājumu 28. februāra intervijā, vai noteiktos apstākļos Zeļenskis atgriezīsies Baltajā namā, lai turpinātu sarunas, Ukrainas prezidents atbildēja: “Nē.” Tālāk mediju patērētāji vienkārši pagura, dienām mēģinot sekot līdzi, kādā formātā, kam īsti, tieši par ko un ar kādām atrunām Zeļenskis atvainojies. Parādījās vesela virkne tekstu, kas it kā pretendēja uz atvainošanos. Līdztekus šajā savdabīgajā spēlē aktīvi iesaistījās Ukrainas prezidenta komandas locekļi.

Piecas dienas pēc notikušā Zeļenskis vienalga ASV prezidentam atvainojās, raisot jautājumu - priekš kā gan šovs Ovālajā kabinetā bija vajadzīgs, ja minerālu līgums vienalga tiks parakstīts bez jebkādām Ukrainas prezidenta prasītajām drošības garantijām? Tiem, kas paraudzījās uz acumirklīgu Zeļenska reitingu kāpumu Ukrainā, kļuva skaidrs, ka sākusies nopietna gatavošanās prezidenta vēlēšanām.

Zeļenskim jau pirms došanās uz Vašingtonu bija labi zināms, ka ASV isteblišmentā ļoti nopietni un augstā līmenī tiek apspriesta sankciju izstrāde pret viņa tuvāko apkārtni, un ka tās jāpielieto neatkarīgi no tā, vai memorands tiktu parakstīts, vai nē. Saskaņā ar neoficiāliem datiem, simtiem cilvēku Savienotajās Valstīs analizē Ukrainas prezidenta ofisa pārstāvju, atsevišķu ministru un deputātu dosjē - virkne no viņiem var personiski izjust, kā strādā ASV tiesībsargājošie orgāni.

Acīmredzami, ka no Ukrainas puses sagaidāma pretošanās, kad notiek izmeklēšana, kuras objekts - ASV piešķirtie līdzekļi Ukrainai. Un pēc skandāla Ovālajā kabinetā ukraiņu mediji var sākt apgalvot, ka izmeklēšana attiecībā uz dīvainus ceļus izgājušajiem 14 miljardiem ASV dolāru ir vienkārši ASV atriebība.

Kellogs: “Sitiens mūlim pa degunu, lai piesaistītu uzmanību”

Lai arī Tramps nevēlas turpmāk piegādāt tehniku, bruņojumu un munīciju Ukrainai, tomēr esošais amerikāņu atbalsts tai ir nozīmīgs. ASV prezidents var pieņemt lēmumu atteikt pat netiešu palīdzību, ko sniedz viņa valsts. Tā sevī tostarp iekļauj dažādus finansējuma veidus, padomnieku darbu, dalīšanos ar izlūkošanas datiem, ukraiņu karavīru un pilotu apmācību, atbalstu kiberdrošības jomā, iespējams pat atslēgt zvanu centru, kas koordinē starptautisko palīdzību Vācijā izvietotajā ASV karabāzē.

Ekscesa Ovālajā kabinetā taustāmais rezultāts - Tramps ātri vien izlēma ierobežot militāro un humanitāro atbalstu Ukrainai, lai stimulētu Ukrainas prezidentu apzinīgām miera sarunām. Vašingtona tostarp pārtrauca piegādāt Kijevai daļu izlūkošanas informācijas un sniegt koordinātes tālās darbības raķetēm, kas tiek palaistas no HIMARS platformām, lai izdarītu triecienus pa Krievijas teritoriju.

“Labākais veids, kā aprakstīt notikušo - sitiens mūlim pa degunu, lai piesaistītu viņa uzmanību,” ģenerālis Kellogs komentēja ASV palīdzības ierobežošanu Ukrainai. “Tas ir diezgan nopietni, ņemot vērā atbalstu, kādu mēs [Ukrainai] sniedzam. Šī ir pauze, tās nav beigas. Tagad viss atkarīgs no viņiem. Un es zinu, ka sabiedrotie, kas atkarīgi no ASV atbalsta, arī pārtraukuši palīdzības sniegšanu.

Kad atrados Kijevā, es ļāvu saprast, ka šāda notikumu attīstība iespējama. Taču viņu reakcija bija apmēram šāda: “Jā jau jā, mēs jūs dzirdam.” Te ir atbilde: “Labi, tad pārliecinieties, ka mēs esam nopietni noskaņoti.” Nevar teikt, ka viņi nezināja, ka tas notiks. Viņi tika brīdināti, es viņiem personiski to pateicu.”

5. martā, pēc Trampa paziņojuma, ka viņš izlasījis un pieņēmis Zeļenska atvainošanās vārdus, padomnieks nacionālās drošības jautājumos Volcs vēstīja, ka Vašingtona spērusi soli atpakaļ - proti, noņēmusi atbalsta ierobežojumus Kijevai - un ka drīz notiks jaunas pārrunas ar Ukrainu par kara izbeigšanu.

24. un 25. martā Rijādā notiekošo sarunu par uguns pārtraukšanu gaitā Ukrainas delegācija ASV pusei citēja sava prezidenta vārdus, kurš esot paudis: “Mēs vēl esam ļoti un ļoti tālu no normālām miera sarunām ar Krieviju un, lai nonāktu pie kopēja viedokļa, vajadzīgs vēl viens laika nogrieznis”. Amerikāņu delegācija nodeva šo vēstījumu Trampam; ASV prezidentam tas nekādi nepatika.

25. marta rītā viņš pavēlēja - jau trešo reizi - apstādināt militāro atbalstu Ukrainas armijai. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka pēc šī soļa no HIMARS platformām pa Krieviju palaistās raķetes uzvada Francijas mākslīgie Zemes pavadoņi, bet komandas nodod britu speciālisti.

Lidmašīna no Vašingtonas uz Londonu

Volodimirs Zeļenskis jau krietnu laiku sludina, ka NATO un Eiropai vajadzētu saliedēties ap viņu, sekojoši šīs transatlantiskās organizācijas štābmītnei jāatrodas Ukrainā. Varbūt priekš tā, lai kļūtu par Kajas Kallasas meklēto demokrātiskās pasaules jauno līderi un seju, Zeļenskim arī bija nepieciešams Ovālajā kabinetā notikušais.

Attiecīgi Ukrainas prezidents ar šo skandālu kā zināmu sasniegumu no Vašingtonas lidoja uz Londonu, kur 3. martā notika 18 valstu vadītāju apspriede. Francijas un Lielbritānijas piekļuve pie miera sarunu galda bija viena no Zeļenska galvenajām vēlmēm - viņš par to runājis daudzkārt.

Varbūt Zeļenskis uzskatīja, ka Londonā tiks izrunāta ne tikai turpmākā palīdzība Ukrainai, bet arī tas, kā veidot opozīciju atkusnim ASV un Krievijas attiecībās. Makrons un Stārmers apsprieda vienu mēnesi ilgu pamieru gaisā, uz jūras un enerģētikas sektorā, tomēr paši līdz galam nespēja vienoties.

Pēc Londonas Ukrainas prezidents apmeklēja citas galvaspilsētas, lai turpinātu forsēt sarunas ar eiropiešiem - vēlēdamies apliecināt, ka aiz Ukrainas kāds stāv. Šie argumenti būtu jauna palīdzība, politiskais atbalsts un varbūt pat kāda jauna militāri politiska mehānisma iedarbināšana. Tomēr pārrunām izrādījās diētisks raksturs - tika dzerta kafija, saņemti kārtējie apliecinājumi “mēs visi esam kopā”, notika tikšanās ar karaļiem.

Tomēr 6. marta bruņojumu izdevumu palielināšanas samitā Briselē nonāca pie tā, ka ES dalībvalstis miljardus Ukrainai piešķirs nevis kopīgi, bet pēc brīvprātības principa. Briselē sarunas ritēja pilnā sparā, kad Zeļenskis jau atstāja pilsētu. Ukrainas prezidenta, kā arī tuvākās apkārtnes pozīcijas skandālam sekojušajās nedēļās novājinājās ar katru nākamo dienu.

Neparasta situācija izveidojās 11. martā, kad Saūda Arābijas pilsētā Džidā pie ASV-Ukrainas pārrunu galda Ukrainas delegācijas priekšgalā nosēdās prezidenta ofisa vadītājs Andrejs Jermaks. Saskaņā ar neoficiālo informāciju, 80% no sarunu laika tika veltīta infrastruktūras un derīgo izrakteņu līgumam; noslēgumā tika paziņots, ka Ukraina gatava 30 dienu pamieram, ja tam piekrīt Krievija.

Savukārt Zeļenskis šajā pat dienā mazsaprotamā veidā grozījās uz milzīga krēsla šeihu vidū citā Saūda Arābijas pilsētā - Rijādā. Aizkulisēs runā, ka Ukrainas prezidents šeit gatavojies tikties ar ASV viceprezidentu, taču Dž. D. Vensam - iespējams, veselības pasliktināšanās dēļ - paredzētā lidmašīna tā arī neesot pacēlusies gaisā.

Ukrainas delegācijai lidojot uz Londonu pēc izdzīšanas no Baltā nama, starp Zeļenski un Jermaku esot norisinājusies visai nopietna vārdu apmaiņa. Tas noticis arī agrāk; daudzi teikuši, ka šādos gadījumos Ukrainas prezidents izteicienus īpaši neizvēlas. Viņa ofisa vadītājs parasti tos noklausās stoiskā mierā, tomēr šajā reizē iekaisa abi.

Varbūt ka Jermakā pamodās ambīcijas. Viņš tik ilgi centies veidot mītu un leģendu par Zeļenski - taču tas atbildējis ar melnu nepateicību. Izskatījās, pēkšņi prezidenta ofisa vadītājs Jermaks sācis spēlēt daudz pastāvīgāku lomu, tiecoties starptautiskajā arēnā apliecināt, ka ar viņu vienoties vieglāk un ka viņš ir daudz konstruktīvāks.

Un neraugoties uz to, ka Tramps īsi pirms Džidas tikšanās Zeļenski atkal bija aicinājis uz Balto namu, piebilstot, ka šeit ledusskapis ir labs un produkti tajā kopš iepriekšējās tikšanās nav sabojājušies, uzmanības fokuss negaidīti sāka koncentrēties uz Jermaku. Pēkšņi Baltais nams vēlējās drīzāk kārtot lietas ne tik daudz ar Ukrainas prezidentu, cik viņa ofisa vadītāju un pilnīgi leģitīmo parlamentu.

ASV-Ukrainas pārrunas Džidā izrādījās pagrieziena punkts. Ja pirms tām ukraiņi ar grūtībām varēja iztēloties, ka iespējama karadarbības apstādināšana bez okupēto teritoriju atdošanas, tad vienas dienas laikā Ukrainas plašsaziņas līdzekļi šo aspektu sāka vairīties pieminēt. Jermaks pēc atgriešanās no Saūda Arābijas ideju par gaidāmo pamieru pasniedza kā milzīgu sasniegumu. Informācijas telpā Ukrainas prezidenta ofisa vadītājs pēkšņi parādījās kā uzvarētājs, kurš jau var sākt domāt par Zeļenska, Zalužnija un Budanova aizēnošanu.

Kurš nopludināja informāciju?

Četras dienas pēc Jermaka vadītajām pārrunām Džidā Ukrainas presē parādījās noplūde - it kā miera slēgšanas dokumenta nosacījumi, kas Kijevā tika aktīvi apspriesti. Daži no tiem:

1. Karadarbības pārtraukšana paredzēta 1. maijā. Ukrainas Bruņotie spēki atstāj gan Kurskas apgabalu, gan Donbasu, Krievijas karaspēks aiziet no Harkovas apgabala un jebkurām citām teritorijām, ko paspēs ieņemt; izņēmums ir Hersonas un Zaporožjes apgabali.

2. Zaporožjes atomelektrostacija strādās Ukrainas labā, tajā tiks ielaisti ukraiņu darbinieki.

3. Kijeva ir ar mieru neveikt nekādas darbības pret Krievijas jaunajām teritorijām, vienlaikus neatzīst Krievijas kontroli pār tām.

4. Ukrainas Bruņotie spēki tiek samazināti, taču modernizējas ar NATO un ASV palīdzību.

5. Ukraina saglabā neitralitāti - tiek deklarēta atteikšanās no iestāšanās NATO un ES līdz 2030. gadam.

6. Attiecībā uz Krievijai uzliktajām sankcijām: daļa tiek noņemta uzreiz, daļa - 3 gadu laikā.

7. Drošības garanti ir ASV, Ķīna, Lielbritānija, Francija un Krievija.

8. Krievu valoda Ukrainā kļūst par oficiālu valodu.

9. ASV un NATO izved daļu karaspēka no Austrumeiropas un Baltijas valstīm, tajās saglabājas kontingents tādā apjomā, kāds tas bijis līdz 2022. gada 24. februārim.

10. ASV un Krievija, balstoties uz politisko realitāti pasaulē, uzsāk sarunas par stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līgumu atjaunošanu.

Lai arī vairāki noplūdušās informācijas punkti izskatās ļoti ticami, tomēr to kopums nav ne dokumenta projekts, šo kopumu nevar arī saukt par plānu. Plāns vienmēr ir savstarpēji saskaņotu rīcību, nevis vēlmju kopums. Visdrīzāk publikācija atspoguļo pārrunu aktuālo virzienu uzskaitījumu. Grūti apgalvot, cik šis teksts reāls - visdrīzāk tā ir noplūde ar zondēšanas mērķi, lai paraudzītos, kā reaģē politiķi, žurnālisti, sabiedrība.

Jermaks šajā laikā centās raidīt noteiktus labvēlības stariņus Vašingtonas virzienā, raisot pārliecību, ka viņam liela ietekme uz Augstākās Radas - parlamenta - priekšsēdētāju Ruslanu Stefančuku. Pēkšņi Zeļenska klātbūtne informācijas telpā mazinājās, taču “kabatas” Stefančuks pēc ierašanās uz sarunu ar Ukrainas prezidentu Bankovajas ielā pēkšņi saslima.

Andreja Jermaka zvaigzne norietēja tikpat ātri, cik uzlēca. Sākotnēji bija paredzēts, ka Ukrainas delegāciju 24. marta sarunās Rijādā vadīs tieši viņš, taču Jermaks tika aizvietots ar prezidenta ofisa vadītāja padomnieku Pavlo Palisu.

Tuvākie iespējamie iekšpolitiskie notikumi Ukrainā

Neraugoties uz milzīgu patriotisku pašatdevi, pati Ukraina šobrīd ir sašķelta, plaisas sabiedrībā - līdz ar to arī elektorātā - pēc konflikta apstādināšanas parādīsies viena pēc otras. Starp tiem, kas visu laiku atradās Ukrainā, un tiem, kas atgriezīsies no ārzemēm. Starp tiem, kas bija frontē, un tiem, kas uz fronti nedevās. Starp tiem, kas tika ievainoti, un tiem, kas netika. Starp tiem, kas uzskatīja, ka vajadzēja piekrist kompromisam ātrāk un pārtraukt apšaudes, un tiem, kas izšķirīgi noskaņoti turpināt karot, jo nevar paciest agresorus savā zemē.

Šie jautājumi sabiedriskajā diskursā praktiski neparādās, visu pārliecinoši aizēno karš, pēdējā laikā to papildinošā intriga - miera sarunas.

Ukrainas nākotne gaužām neskaidra. Visdrīzāk nāksies parakstīt miera līgumu, ko daudzi ukraiņi uzskatīs par kapitulāciju. Valsts vadībai nāksies uzņemties ārkārtīgi nepopulāru pasākumu realizēšanu. Zeļenska objektīvas izredzes uzvarēt nākamajās prezidenta vēlēšanās minimālas - ja vien politiskās konkurences lauks nav nolīdzināts zemāk par zāli.

Kad emociju vilnis pēc skandāla Ovālajā kabinetā, kas ievērojami paaugstināja Zeļenska reitingus, noplok, likumsakarīgi būtu sagaidīt Ukrainas prezidenta paziņojumu, kam jābūt programmatiskam un jāvēsta tautai, ar ko turpmāk jārēķinās. Rietumu zemēm tik ierasto tradicionālo uzrunu par stāvokli valstī klausīsies bezmaz visi - sākot ar parlamentu, spēka struktūrām, ierēdņiem. Izvēle Ukrainas prezidentam nav plaša.

Pirmais variants ir došanās pa ceļu, kas labi zināms: vēl vairāk mobilizēties, vēl vairāk armijai, vēl vairāk ekonomēt. Otrais variants ir soļi, kas tiek sperti uz elites konsolidāciju valsts iekšienē. Politiķi līdz šim maz sadzirdējuši militārpersonu viedokli, ar tām vajadzīgs runāties un izskaidrot, kas ir reāli un kad apstāties.

Ja situācija attīstīsies atbilstoši trendam, kāds aizsācies, tad ar 50% varbūtību Ukrainā jau šogad iespējamas vēlēšanas un referendums. Bet varbūt vienkārši prezidenta un vienlaikus arī parlamenta vēlēšanas, lai arī tās pašreizējā situācijā faktiski būs referendums, jo šī izrādīsies vienīgā izeja no politiskās krīzes. Kandidāti uz saviem karogiem uzrakstīs koncepcijas un, balsojot par vienu vai otru no viņiem, iedzīvotāji faktiski piedalīsies plebiscītā par valsts turpmāko attīstības ceļu.

No Vašingtonas sen nākusi informācija par iespējamo tālāko notikumu attīstību attiecībā uz Ukrainu. Scenārijs izskatās sekojošs: karadarbības pārtraukšana - karastāvokļa atcelšana - vēlēšanas - miera līguma parakstīšana. Šāda shēma ļauj neiziet no Ukrainas likumdošanas laukuma un vienlaikus atrisina lielākās problēmas. Zeļenskim šādi ieskicēta notikumu gaita diez vai patīk, jo karastāvokļa atcelšana nozīmētu politiskās konkurences atjaunošanos.

Ukrainas prezidents nonācis grūtas izvēles priekšā: vai nu doties tālāk pa nosprausto ceļu un uzņemties visas tās saistības, no kurām viņš labprāt izvairītos, vai arī noiet no distances. Klasiskā demokrātijas valstī no politoloģijas shēmu viedokļa tagad visizdevīgāk būtu atstāt prezidenta krēslu, lai atgrieztos nākamajā politiskajā sezonā.

Tā kā pēctecim viņa amatā garantēta ātra reitingu zaudēšana, nogaidīšanas pozīcija Zeļenska komandai teorētiski būtu ļoti ērta. Drūmu prognozi paudis The Guardian: Zeļenskim aizejot, karš nebeigsies, jo pārāk daudz spēlētāju ieinteresēti to turpināt.

Kuri no viņiem to nedarītu? To vidū, kuri vai kuru apkārtne ārzemēs risina sarunas ar Vašingtonu, ir politisko skatuvi teju atstājusī bijusī premjere Jūlija Timošenko, parlamenta vadošās frakcijas, ko veido partija Sluga naroda, vadītājs Davids Arahamija, hiperaktīvais Augstākās Radas deputāts no partijas Evropejskaja Solidarnostj Oleksijs Gončarenko.

Tuvākā intriga saistāma ar parlamenta priekšsēdētāja amatu. Iespējama noteikta atkāpšanās procedūra no Ruslana Stefančuka puses - izvairīties no iespējamās atbildības, kas varētu gulties uz viņa pleciem Zeļenska atkāpšanās gadījumā: pildīt prezidenta funkcijas un vēl piedevām būt Augstākās Radas spīkerim nozīmē uzņemties fundamentālu risinājumu sekas, kas izrādīsies gan pozitīvas, gan negatīvas. Kurš varētu kļūt par prezidentam nopietni oponējošas valsts struktūras vadītāju?

Lai arī šobrīd praktiski neiedomājami runāt par prokrievisku spēku nākšanu pie varas Kijevā, saskaņā ar neoficiālu informāciju, Timošenko ir pirmā no Ukrainas politiskā zvaigznāja, kas sazvanījusi Putinu un ar viņu krietnu laiku runājusies par miera slēgšanu un pārejas laika valdību. Šādu valdību viņa varētu vadīt, iepriekš kļūdama par parlamenta spīkeri - laikposmā, kad norisinās Ukrainas prezidenta vēlēšanas.

Timošenko loma notikumu attīstībā varētu būt miera līguma slēgšana ar Maskavu savas politiskās karjeras norietā, bet ne prezidenta posteņa ieņemšana. Vienlaikus skaidrs, ka ar citu simtsprocentīgi atpazīstamu politisku personu - Petro Porošenko, kura prezidentūras laikā Ukraina pietuvojās karam un dīvainas lietas notika sakarā ar Minskā slēgtajām norunām -, Putins diez vai gribētu runāt. Pašā Ukrainā arestēts Porošenko apsardzes vadītājs, tiek pratināta virkne cilvēku no eksprezidenta tuvākās apkārtnes, lai gūtu kompromitējošas liecības.

Savukārt amerikāņus šobrīd interesētu gan Timošenko, gan Porošenko - abi kā ietekmīgi politiķi, kuri spējīgi Augstākās Radas deputātus aicināt veidot opozīciju Zeļenskim - tostarp kara stāvokļa nepagarināšanas jautājumā.

Ja vēlēšanas notiktu šodien, saskaņā ar reitingiem tajās vislielākās iespējas uzvarēt būtu bijušajam Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlniekam Valērijam Zalužnijam, kurš paudis ASV neglaimojošus vārdus. Otrajā vietā atrodas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītājs Kirilo Budanovs, kurš spēj sniegt starptautiskajiem medijiem pat 3 intervijas dienā.

Tiesa, kad spēka struktūru vadītāji atstāj savus amatus un kļūst par politiskajiem subjektiem, viņu reitingi uzreiz krītas, antireitingi šaujas augšup - tā ka Zalužnija un Budanova zvaigžņu stunda var pienākt vai nu tagad, vai nekad.