Vai viegli būt prezidentam Dienvidkorejā? Stāsts par valsti, kur prezidentus regulāri gāž vai ietupina aiz restēm

Jauns.lv jau ziņoja, ka prezidents Juns Sukjols pasludināja valstī ārkārtas karastāvokli, tiesa, piekāpjoties parlamenta pretestībai un nākamajā rītā to atceļot, un viņa liktenis prezidenta amatā kļuvis neskaidrs. Viņš nebūt nav vientuļš — mūsdienu Dienvidkorejas vēsture ir politisko satricinājumu pilna un vairāki tās prezidenti ir gāzti, vairāki ieslodzīti cietumā, viens nogalināts atentātā, bet dažiem pat savulaik piespriests nāvessods.

Likstas piemeklēja jau 1948. gadā ievēlēto pirmo mūsdienu Dienvidkorejas prezidentu Li Sinmanu (1875-1965), kurš valdīja ar dzelzs dūri un centās atcelt divu termiņu ierobežojumu, taču pēc trešās ievēlēšanas 1960. gadā opozīcija viņu apsūdzēja rezultātu viltošanā, izraisot masu protestus valstī, un tā dēvētās “Aprīļa revolūcijas” rezultātā Li Sinmans bija spiests 26. aprīlī demisionēt. Pie prezidenta pils turpinoties protestiem, 28. aprīlī ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģenti viņu slepeni evakuēja ar helikopteru. Atlikušo mūžu viņš pavadīja trimdā ASV Havaju salās.

Viņa pēctecis Juns Bosons (1897-1990) veica dažas liberālas reformas, taču prezidenta amatā pabija tikai pusotru gadu: jau 1961. gada 16. maijā ģenerālis Paks Čonhi sarīkoja valsts apvērsumu un, kaut gan Juns vēl palika savā amatā, lai jaunajam režīmam piešķirtu leģimitāti, 1962. gada 22. martā viņš atkāpās no amata. Par aktivitātēm pret Paka režīmu viņu vairākkārt arestēja.

Paks Čonhi (1917-1979) savas diktatūras laikā ieviesa ekonomiskas reformas, īstenoja uz eksportu orientētu industrializāciju, normalizēja attiecības ar Japānu, nodrošināja milzīgu ASV palīdzību, kas ļāva Dienvidkorejai beidzot apdzīt Ziemeļkoreju, taču tās aizēnoja politiskās represijas, pilsonisko brīvību apspiešana.

1968. gada 21. janvārī viņu mēģināja nogalināt Ziemeļkorejas specvienības 31 kaujinieka grupa, taču viņiem neizdevās iekļūt prezidenta rezidencē, jo nieka 800 metru attālumā viņus apturēja policijas patruļa. Apšaudē ar patruļu tika nogalināti vai saņemti gūstā 29 kaujinieki. Atmaksai Paks izveidoja specvienību Ziemeļkorejas diktatora Kima Irsena likvidēšanai, taču grupa tika izformēta 1971. gadā.

1974. gada 15. augustā Nacionālajā teātrī, kur viņš uzstājās ar runu par godu Dienvidkorejas atbrīvošanas no Japānas koloniālās virskundzības 29. gadskārtai, uz viņu šāva kāds 22 gadus vecs jaunietis, nāvīgi ievainojot viņa sievu, bet apšaudē ar apsargiem lodes rikošetā tika nogalināta kāda skolniece. Pēc tam, kad viņa mirstošo sievu nonesa no skatuves, Paks turpināja uzrunu, pēc tam savāca sievas mantas un devās prom. Par spīti ārstu pūlēm, viņa sieva nomira slimnīcā tās pašas dienas vakarā. “Es sajutos, it kā būtu zaudējis visu pasaulē. Viss kļuva par nastu un es pazaudēju savu drosmi un gribasspēku. Kopš tā laika ir pagājis gads. Un šī gada laikā es vienatnē slepus raudāju tik daudz reižu, ka nevar saskaitīt,” viņš rakstīja dienasgrāmatā gadu pēc sievas nāves, kā rakstīts 1997. gadā izdotajā Dona Oberdorfera grāmatā “Divas Korejas”. Slepkavam piesprieda nāvessodu un pakāra 1974. gada 20. decembrī.

Zūdot Paka popularitātei un pieaugot neapmierinātībai ar viņa autoritāro valdīšanu, valstī sākās nemieri, līdz 1979. gada 16. oktobrī Pusanā notika studentu sadursmes ar policiju, 18. oktobrī tur ieviesa ārkārtas stāvokli, bet sešas dienas pēc studentu nemieru apspiešanas 26. oktobrī Paku banketa laikā nošāva Korejas Centrālās izlūkošanas pārvaldes (KCIA) direktors Kims Džegu, kuru pašu ar līdzdalībniekiem pakāra 1980. gada 24. maijā.

Interesanti, ka Paka Čonhi meita Paka Kinhje pēc 34 gadiem kļūs par pirmo sievieti Dienvidkorejas prezidenti, vēlāk atcelta parlamenta impīčmenta rezultātā, un nokļūs cietumā par korupciju.

Paka pēctecis Cojs Kjuha (1919-2006) prezidenta amatā ilgi neuzkavējās, jau 12. decembrī apvērsumā varu sagrāba ģenerālis Čons Duhvans, kurš 1980. gada 17. maijā valstī noteica karastāvokli, un Coja dienas amatā bija skaitītas. 1980. gada 16. augustā viņš demisionēja un pameta politiku.

Čons Duhvans (1931-2021) kļuva bēdīgi slavens ar “Kvandžu slaktiņu”, kad jau nākamajā dienā pēc karastāvokļa pasludināšanas dienvidrietumu Kvandžu pilsētā prodemokrātiskie studenti pret režīmu sarīkoja protesta akcijas un nemieru apspiešanā pilsētā ieveda armiju. Protestu vardarbīgajā apspiešanā saskaņā ar oficiālajiem datiem tika nogalināti 165 cilvēki, bet 76 pazuduši bez vēsts, kaut gan daži pētnieki upuru skaitu lēš kā lielāku par 1000, to uzskatot par asiņaināko valdības represiju gadījumu mūsdienu Dienvidkorejas vēsturē.

Piekāpjoties demokratizācijas kustības prasībām, 1987. gadā Čons Duhvans piekrita brīvām prezidenta vēlēšanām, kurās uzvarēja viņa draugs un sabiedrotais Ro Deu. Pēc prezidenta Kima Jonsama inaugurācijas 1993. gadā tika paziņots, ka Čons un Ro no valsts iedzīvotājiem nozaguši gandrīz 400 miljardus vonu (gandrīz 370 miljonus dolāru) un notiks izmeklēšana, bet vēlāk sākās tiesas prāva par viņu lomu Kvandžu slaktiņā. 1996. gadā Čonam Duhvanam piesprieda nāvessodu, bet Ro Deu saņēma vispirms 22,5 gadu, pēc tam 17 gadu ieslodzījumu, kā arī abiem lika samaksāt valstij 220 miljardus vonu, taču lielāko daļu summas valsts tā arī neatguva pat pēc reidiem Čona un viņa ģimenes locekļu īpašumos. 1997. gadā Čona sodu nomainīja uz mūža ieslodzījumu, taču drīzumā viņus apžēloja prezidents Kims Jonsams pēc jaunievēlētā prezidenta, vēlākā Nobela miera prēmijas laureāta Kima Tedžuna ieteikuma — ironiski, ka pašam Kimam Tedžunam Čona Duhvana diktatūras laikā bija piespriests nāvessods, ko pēc starptautiskās sabiedrības iejaukšanās vēlāk aizstāja ar 20 gadu ieslodzījumu, bet pēc tam ar trimdu ASV.

Līdz mūža beigām Čons nenožēloja savas diktatūras laikā pastrādāto, taču 2023. gadā viens no viņa mazdēliem publiski nosodīja sava vectēva politiku, kā arī apmeklēja Kvandžu kapsētu, kur atvainojās slaktiņa upuru piederīgajiem.

Pirmais Dienvidkorejas demokrātiski ievēlētais prezidents Ro Deu (1932-2021) veica ekonomiskas un politiskas reformas, kļuva slavens ar aktīvo ārpolitiku, izveidojot diplomātiskās attiecības ar bijušajām sociālistiskajām valstīm Austrumeiropā, tikās ar PSRS līderi Mihailu Gorbačovu, uzlaboja attiecības ar Ķīnu un Ziemeļkoreju, ko tostarp simbolizēja arī 1988. gada vasaras olimpiskās spēles Seulā.

Tiesa, pēc prezidentūras beigām viņa reputāciju iedragāja apsūdzības korupcijā, un 1995. gada oktobrī ar asarām acīs viņš televīzijas uzrunā atvainojos par nelikumīgi iegūtajiem miljoniem dolāru savas prezidentūras laikā. 1995. gada novembrī viņu arestēja sakarā ar apsūdzībām kukuļņemšanā, kā arī tiesāja kopā ar viņa priekšteci Čonu Duhvanu apsūdzībās valsts nodevībā saistībā ar 1979. gada apvērsumu un 1980. gada slaktiņu Kvandžu. Sākotnēji piespriestos 22,5 gadus cietumā pēc apelācijas viņam samazināja līdz 17, pēc apžēlošanas viņš līdz pat 2013. gadam turpināja maksāt piespriesto naudas sodu. Pēc atbrīvošanas no cietuma viņš pameta politiku un turpināja paust nožēlu par pastrādātajiem noziegumiem, 2019. gadā un 2020. gadā ar vēzi slimā tēva uzdevumā Kvandžu kapsētā ieradās viņa dēls, godināt slaktiņa upuru piemiņu.

Dienvidkorejas demokratizācijas procesa izcilā personība Kims Jonsams (1927-2015) bija slavens ar cīņu pret korupciju, taču viņa reputāciju iedragāja korupcijas skandāli, no kuriem visnopietnākais bija ar Dienvidkorejas tolaik otro lielāko tērauda ražotāju “Hanbo Steel” saistītais skandāls” 1997. gadā, kurā bija iejauktas vairākas augstākā ranga valsts amatpersonas, tostarp Kima jaunākais dēls, kurš saņēma triju gadu cietumsodu, taču 2000. gada augstā tika amnestēts.

Kims Tedžuns (1924-2009) izpelnījās ievērību, ka pēc uzvaras prezidenta vēlēšanās 1997. gadā izveidoja normālas attiecības ar eksprezidentiem Čonu un Ro, kuru valdīšanas laikā viņam pašam bija piespriests nāvessods, un viņi abi apmeklēja Kima inaugurāciju.

Arī turpmāk Kims mēdza uzklausīt bijušo prezidentu padomus. 2000. gadā viņš saņēma Nobela miera prēmiju par demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvību Dienvidkorejā un visā Austrumāzijā, viņa laikā būtiski uzlabojās attiecības ar Ziemeļkoreju.

Viņa pēctecis No Muhjons (1946-2009) 2004. gada 12. martā piedzīvoja parlamenta impīčmentu, jo viņš pārkāpa konstitūcijas prasību būt neitrālam, kad pirms Nacionālās asamblejas vēlēšanām pauda atbalstu savai partijai, kaut gan 14. maijā to atcēla Konstitucionālā tiesa.

Nopietnākus triecienus viņš saņēma jau pēc prezidentūras beigām, kad vispirms 2009. gada pavasarī vairāki viņa tuvinieki, ieskaitot vecāko brāli, sievu un dēlu, kļuva iesaistīti kukuļņemšanas izmeklēšanā, un liecības prokuratūrā nācās dot pašam eksprezidentam. To viņam pieminēja, ņemot vērā paša eksprezidenta agrākos kampaņu solījumus apkarot korupciju. Televīzijas uzrunā 30. aprīlī No Muhjons atvainojās sabiedrībai. “Es izjūtu kaunu savu līdzpilsoņu priekšā. Man žēl, ka liku jums vilties,” viņš paziņoja.

2009. gada 23. maijā No Muhjons nolēca no klints pie savas lauku mājas, atstājot datorā pirmsnāves vēstuli, kurā viņš atvainojās par to, ka “licis ciest pārāk daudz cilvēkiem”. “Mana atlikusī dzīve tikai uzliktu citiem nastu. Sliktās veselības dēļ es neko nevaru izdarīt. Nevaru lasīt, nevaru rakstīt. Pārāk neskumstiet. Vai tad dzīve un nāve nav dabas daļa?” viņš rakstīja vēlāk publiskotajā pirmsnāves vēstulē.

Nākamais prezidents Li Mjonbaks (1941), kurš pirms tam bija Seulas mērs un “Hyundai Engineering and Construction” vadītājs, pēc prezidentūras beigām reāli nokļuva cietumā. Viņu arestēja 2018. gada 22. martā sakarā ar apsūdzībām 11 miljardu vonu (apmēram 10 miljonu dolāru) kukuļu saņemšanā, tostarp gandrīz 6 miljonu dolāru saņemšanā no “Samsung”, lai viņš apžēlotu par korupciju un nodokļu nemaksāšanu notiesāto kompānijas vadītāju Li Gonhi, un nelikumīgiem fondiem 35 miljardu vonu (apmēram 33 miljonu dolāru) apmērā. 2018. gada 5. oktobrī Dienvidkorejas tiesa Li Mjonbakam piesprieda 15 gadu cietumsodu par apsūdzībām korupcijā. 2020. gada februārī viņam tika piespriesti 17 gadi cietumā, un pēc apelācijas 29. oktobrī Augstākā tiesa apstiprināja šo spriedumu, ieskaitot jau nosēdēto laiku. 2022. gada 27. decembrī pašreizējais prezidents Juns Sukjols viņu apžēloja.

Vēl skandalozāks izrādījās Li pēcteces, pirmās sievietes šajā amatā Pakas Kinhje (1952) liktenis. 2016. gada 9. decembrī Nacionālā asambleja viņu atstādināja no amata ar impīčmentu, ko 2017. gada 10. martā apstiprināja Konstitucionālā tiesa, bet jau 30. martā viņu arestēja sakarā ar apsūdzībām kukuļņemšanā, varas ļaunprātīgā izmantošanā un slepenas informācijas nodošanā nepiederošām personām. 2018. gada 6. aprīlī viņai piesprieda 24 gadu ieslodzījumu un 18 miljardu vonu soda naudu, bet lietas atkārtotā izskatīšanā viņai piesprieda vēl bargāku sodu — 25 gadus un 20 miljardus vonu, ko 2021. gada janvārī atstāja spēkā Augstākā tiesa. 2020. gada decembrī viņu apžēloja nākamais prezidents Mums Džeins.

Pēc tik daudziem priekštečiem ar aptraipītu reputāciju Dienvidkorejas 12. prezidents Muns Džeins (1953) baudīja plašu atzinību un pēc savas prezidentūras beigām tika atzīts par vispopulārāko Dienvidkorejas prezidentu kopš brīvajām un demokrātiskajām vēlēšanām 1987. gadā, ko nespēja graut pat Covid-19 pandēmijas radītā krīze.

Kādu mantojumu atstās bijušais Dienvidkorejas ģenerālprokurors, 2022. gada 10. maijā amatā stājies pašreizējais, 13. prezidents Juns Sukjols (1960) un vai vienu dienu spēkā bijušais lēmums par ārkārtas karastāvokļa izsludināšanu valstī viņam maksās amatu, rādīs laiks.