Lavrova odiozā pārstāve Marija Zaharova: redziet, kādēļ Ziemeļkoreja visu laiku bruņojas, tai taču blakus neadekvāts kaimiņš!
Ar saviem savdabīgajiem izteikumiem slavenajai Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvei Marijai Zaharovai beidzot ir skaidrojums, kādēļ tās galvenā sabiedrotā Ukrainas izpostīšanā, komunistiskā Ziemeļkoreja nepārtraukti bruņojas un draud apkārtējiem ar kodolieročiem.
Izrādās, Ziemeļkorejas dienvidu kaimiņvalsts Dienvidkoreja ir tik nestabila un neprognozējama, ka komunistiskā diktatūra pilnīgi pamatoti baidās par savu drošību, radiostacijas “Sputnik” ēterā paziņoja Zaharova.
“Manuprāt, daudzi saprata, kādēļ KTDR [Korejas Tautas Demokrātiskā Republika — red.] un kādēļ Phenjana tik ļoti ir noraizējusies par savu drošību. Lūk, tādēļ, ka tad, kad viņi redz, ka dažu stundu laikā valsts no deklarētās demokrātijas var pārvērsties absolūtā haosā ar tankiem ielās, parlamenta ieņemšanu, ļaužu konfrontāciju, kaut kādiem spēka paņēmieniem. Ar tādiem neprognozējamiem vai, tieši otrādi, prognozējamiem no nestabilitātes viedokļa, ir vērts nodarboties ar savas drošības jautājumiem,” viņa paziņoja.
Zaharova jau izcēlās otrdien uzreiz pēc Dienvidkorejas prezidenta Juna Sukjola paziņojuma par ārkārtas karastāvokļa izsludināšanu. Ar kašķīgās tirgussievas komunikācijas stilu slavenā Zaharova dzēlīgi pavaicāja, vai Latvija, Lietuva un Igaunija nu ieviesīs sankcijas pret Dienvidkoreju pēc analoģijas ar Gruziju.
“Ko šajā jautājumā nolēma Lietuva, Latvija un Igaunija? Ieviesīs sankcijas pret Seulu? Vai Dienvidkorejai paveiksies vairāk nekā Gruzijai?” savā “Telegram” kanālā vaicāja Krievijas “diplomātijas seja” Zaharova.
Jau ziņots, ka Baltijas valstis kopīgi vienojušās piemērot nacionālās sankcijas pret likumīgo protestu apspiedējiem Gruzijā, sankcionēto Gruzijas amatpersonu sarakstā iekļaujot valdošās partijas “Gruzijas sapnis” dibinātāju Bidzinu Ivanišvili, iekšlietu ministru Vahtangu Gomelauri un spēka struktūru vadītājus.
Pēdējo reizi karastāvoklis Dienvidkorejā bija izsludināts 1980. gada 17. maijā dažus mēnešus pēc 12. decembra valsts apvērsuma, kurā pie varas nāca militāristi ģenerāļa Čona Duhvana vadībā — pavisam neilgi pēc Dienvidkorejas trešā prezidenta Paka Čonhi (kurš pats nāca pie varas 1961. gada 16. maija apvērsumā) noslepkavošanas atentātā 1979. gada 26. oktobrī. Jau nākamajā dienā pēc karastāvokļa pasludināšanas dienvidrietumu Kvandžu pilsētā pret režīmu sarīkoja protesta akcijas prodemokrātiskie studenti, un nemieru apspiešanā pilsētā ieveda armiju.
Protestu vardarbīgajā apspiešanā, kas kļuva pazīstama kā “Kvandžu slaktiņš”, saskaņā ar oficiālajiem datiem tika nogalināti 165 cilvēki, bet 76 pazuduši bez vēsts, kaut gan daži pētnieki upuru skaitu lēš kā lielāku par 1000, to uzskatot par asiņaināko valdības represiju gadījumu mūsdienu Dienvidkorejas vēsturē. 20. maijā Čons Duhvans un ģenerālis Ro Deu pavēlēja Nacionālās asamblejas atlaišanu.
Pēdējā diktatūra Dienvidkorejā noslēdzās 1987. gadā, kad Čons Duhvans piekrita brīvām prezidenta vēlēšanām, kurās uzvarēja viņa draugs un sabiedrotais Ro Deu. 1996. gadā Čonam Duhvanam piesprieda nāvessodu par viņa lomu Kvandžu slaktiņā, bet Ro Deu saņēma 17 gadu ieslodzījumu, taču jau nākamajā gadā viņus apžēloja prezidents Kims Jonsams pēc jaunievēlētā prezidenta, vēlākā Nobela miera prēmijas laureāta Kima Tedžuna ieteikuma — ironiski, ka pašam Kimam Dedžunam Čona Duhvana diktatūras laikā bija piespriests nāvessods, ko pēc starptautiskās sabiedrības iejaukšanās vēlāk aizstāja ar 20 gadu ieslodzījumu, bet pēc tam ar trimdu ASV.
Vēl ironiskāk, ka Kims Tedžuns un viņa pēcteči centās uzlabot attiecības ar Ziemeļkoreju, pat rīkojot “miera samitus” ar pašreizējā Ziemeļkorejas diktatora Kima Čenuna tēvu Kimu Čeniru, taču pamazām Ziemeļkorejas retorika kļuva aizvien agresīvāka, līdz pēdējo gadu laikā sasniegusi histērijas līmeni.
Pērn Ziemeļkorejas diktators grozīja konstitūciju, svītrojot no tās formulējumu par atkalapvienošanos, un pasludināja Dienvidus par savu “nemainīgo galveno ienaidnieku”, bet šoruden pavēlēja savai armijai gatavoties karam.
