Vai atbalsts Palestīnai vienlaikus ir arī atbalsts "Hamas" teroristiem, skaidro Tuvo Austrumu ārpolitikas pētniece
Latvijas valsts pozīcija ir skaidra - tiek nosodīts 7.oktobra teroristu uzbrukums Izraēlai, kā arī tiek atzītas Izraēlas tiesības uz pašaizsardzību. Vienlaikus Izraēlas atbildei ir jābalstās starptautiskajās humanitārajās tiesībās, intervijā aģentūrai LETA uzsver Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka, piebilstot, ka "mēs nedzīvojam viduslaikos". Pētniece arī norāda, ka, lai gan pamiera meklējumiem Gazā būtu jābūt prioritāšu augšgalā, viņa tuvākajā nākotnē iespēju sarunām par pamieru neredz. Viņasprāt, līdz jaunā ASV prezidenta inaugurācijai nebūs nekādu nopietnu pavērsienu pašreizējā situācijā Tuvajos Austrumos.
Izraēlas parlaments ir apstiprinājis divus likumprojektus, kas ierobežos ANO Palīdzības un darba aģentūras palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA) darbību. Izraēla to pamato ar to, ka UNRWA ir iefiltrējušies teroristiskā grupējuma "Hamas" kaujinieki. Savukārt Rietumvalstu līderi jau ir pauduši savu nosodījumu šiem likumprojektiem. Arī Izraēlas ciešākās sabiedrotās ASV Valsts departamenta pārstāvis Metjū Millers ir norādījis, ka Vašingtona ir skaidri paudusi bažas un iebildumus pret minētajiem tiesību aktiem. Kāds ir jūsu redzējums par Izraēlas lēmumu?
Šis lēmums ir ļoti satraucošs. UNRWA ir ANO organizācija, kas arī nosaka tās darbības principus, un finansējumu sniedz liela daļa pasaules valstu, tostarp arī Rietumu valstis un Latvija. UNRWA sniedz palīdzību palestīniešu bēgļiem, kas tiem ir vitāli nepieciešama. Jāatgādina, ka pēc 1949. gada Neatkarības kara un Izraēlas valsts nodibināšanas simtiem tūkstošu palestīniešu devās bēgļu gaitās, un kopš šā laika UNRWA sniedz palīdzību bēgļiem gan Rietumkrastā un Gazā, gan citās reģiona valstīs. Pēdējā gada laikā Izraēla ir vērsusies pret UNRWA, apsūdzot to terorisma atbalstīšanā. Pēc šīm apsūdzībām tika uzsākta izmeklēšana, un uz tās laiku Rietumvalstis iesaldēja finansējumu šai organizācijai. Svarīgi uzsvērt, ka Rietumvalstis (izņemot ASV, kas sola atjaunot finansējumu 2025. gada martā - red.) finansējumu UNRWA šā gada rudenī ir atjaunojušas, jo izmeklēšanā netika gūti pierādījumi Izraēlas apsūdzībām. Izraēlas lēmums ir nāves spriedums simtiem tūkstošu palestīniešu bērnu un pārējo civiliedzīvotāju. Jāpiebilst, ka uz šo Izraēlas lēmumu asi ir reaģējusi arī tās ciešākā sabiedrotā ASV. Lai arī Amerika vienmēr ir atbalstījusi, tostarp arī militāri, Izraēlu, vienlaikus tā stingri pastāv uz humanitārās palīdzības piegāžu nodrošināšanu Gazas un Rietumkrasta civiliedzīvotājiem. Pat militārās ofensīvas kontekstā ASV vienmēr ir aicinājusi uz humāno koridoru nodrošināšanu, pārtikas un medikamentu piegādēm.
Kādēļ, jūsuprāt, Izraēla pieņēma šādu lēmumu? Cik lielā mērā tas sakņojas Izraēlas iekšpolitikā un premjerministra Benjamina Netanjahu vēlmē vairot savu popularitāti?
Šis lēmums saistīts ar plašākiem Izraēlas mērķiem šā kara kontekstā, kas sniedzas tālāk par "Hamas" iznīcināšanu un gūstekņu atbrīvošanu. Starptautisko pētnieku vidē arvien vairāk aktualizējās jautājums par Izraēlas vēlmi par "Hamās" 7. oktobra teroraktiem saukt pie "kolektīvās atbildības" visus Palestīnas civiliedzīvotājus. To var uzskatīt par etniski motivētu vēršanos pret Palestīnas civiliedzīvotājiem, un politiskās saiknes ar karu Gazā un Libānā tur ir visai maz. Savukārt no otras puses tas arvien vairāk pastiprina bažas par starptautisko humanitāro likumu pārkāpumiem.
Kataras galvaspilsētā Dohā ir plānotas sarunas par pamieru Gazā un iespējamu ķīlnieku atbrīvošanu. Taču nav zināms, vai "Hamas" piekritīs piedalīties šajās sarunās. Vai, jūsuprāt, pašlaik ir pamats runāt par pamieru Gazā?
Pamiera meklējumiem Gazā, manuprāt, būtu jābūt prioritāšu augšgalā. Tomēr jāatzīst, ka diemžēl tuvākajā nākotnē es iespēju šādām sarunām neredzu. Pēdējais pamiers bija gandrīz pirms gada, kopš tā laika visas sarunas ir izgāzušās. Te ir jāņem vērā arī gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas. Nedomāju, ka līdz jaunā ASV prezidenta inaugurācijai būs kādi nopietni pavērsieni.
Tas saistīts ar ASV atbalstu Izraēlai, kas Donalda Trampa ievēlēšanas gadījumā varētu būt vēl daudzpusīgāks.
Ja Izraēlas mērķis ir "Hamas" iznīcināšana, bet "Hamas" prasība ķīlnieku atbrīvošanai ir karadarbības pārtraukšana, vai tā faktiski nav pata situācija, jo šie uzstādījumi ir savstarpēji nesavienojami?
Jā, tā ir. Abas karadarbībā iesaistītās puses vēsturiski vienmēr ir runājušas paralēlās valodās, krustpunkti ir bijuši ļoti reti. "Hamas" militāri, protams, ir ļoti ievainota, tās līderi ir iznīcināti, vienlaikus šis teroristiskais grupējums uzskata, ka pārstāv lielu daļu Palestīna sabiedrības, un tā mērķis joprojām ir vērsties pret Izraēlas okupāciju palestīniešu teritorijās, no kura "Hamas" neatteiksies. Savukārt Izraēlai "Hamas", "Hizbollah" un citu Irānas atbalstīto grupējumu draudi ir ārkārtīgi nopietns drošības izaicinājums. Jāuzsver, ka Izraēlas sarunas ar teroristisku organizāciju ir nebijis precedents pēdējo gadu kontekstā, līdz ar to kompromisi ir pietiekami smagi un sarežģīti, un šajā kontekstā būtiska loma ir arī Izraēlas sabiedrības noskaņojumam gan par ķīlnieku atbrīvošanu, gan par nepieciešamību attīstīt sarunas ar teroristiem. Un, ja sarunas tiek veiktas, tad uz kādiem noteikumiem - šīs izvēles Izraēlai nav vieglas, jo sabiedrības noskaņojums ir ļoti atšķirīgs.
Pat, ja sarunās pēc ASV prezidenta ievēlēšanas tiks panākts pamiers, vai Izraēla varēs justies droši, kamēr pastāv "Hamas" un "Hizbollah"?
Nedomāju. Šāds drošības drauds Izraēlai ir bijis visā tās pastāvēšanas vēsturē. Proti, runa ir par teroristiskām organizācijām, kuras atbalsta Irāna un kuras ir naidīgi noskaņotas pret Rietumu klātbūtni reģionā un Izraēlas eksistenci. Kopumā visa Izraēlas drošības arhitektūra ir veidota, lai aizsargātos pret Irānu un tās "proxy" grupējumu radītajiem apdraudējumiem. Ja mēs raugāmies uz starptautiskiem centieniem atrisināt šo konfliktu, ir skaidrs, ka Irānas drauds ir aktuāls. Tajā pašā laikā ir neērtas lietas, par kurām ir jārunā un kuras savā retorikā izmanto arī Irāna un tās atbalstītie grupējumi. Viens no galvenajiem jautājumiem, protams, ir Izraēlas okupācija palestīniešu teritorijās, par ko izvairās runāt gan Izraēla, gan ciešākie sabiedrotie. Tomēr tie nav tikai argumenti, ko apspēlē Irāna. Šā gada septembrī ANO Ģenerālā asambleja ar būtisku balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju, kurā Izraēlas okupācija palestīniešu teritorijās tika atzīta par nelikumīgu un tika pieprasīts to pārtraukt. Balsojums ANO sekoja Starptautiskās tiesas izdotajam konsultatīvajam atzinumam par okupācijas tiesiskajām un politiskajām sekām šī gada jūlijā. Par rezolūcijas pieņemšanu nobalsoja 124 valstis, tostarp arī Latvija (pret bija 14 valstis: Argentīna, Fidži, Čehija, Ungārija, Malavi, Mikronēzija, Nauru, Palau, Papua Jaungvineja, Panama, Paragvaja, Tonga, Tuvalu, Izraēla un ASV - red.). Rezolūcijā prasīts Izraēlai atbrīvot okupētās teritorijas gada laikā. Jāsaprot, ka liela konflikta sastāvdaļa ir tieši Izraēlas klātbūtne Rietumkrastā, Austrumjeruzalemē un Gazas blokāde. Manuprāt, minētā rezolūcija ir pietiekami nopietns atskaites punkts, lai par šiem jautājumiem sāktu runāt. Pretējā gadījumā Irānas un tās atbalstīto grupējumu mērķi un attiecīgi draudi turpinās pastāvēt, un militāro konfrontāciju cikls netiks pārrauts.
Pieņemsim absolūti hipotētisku scenāriju, ka Izraēla pārtrauc okupāciju. Tādā gadījumā ir iespējami divi varianti. Pirmais - Irāna atzīst Izraēlas tiesības uz eksistenci un pārtrauc teroristisko grupējumu atbalstīšanu, otrais - atbrīvotās palestīniešu teritorijas kļūst par jaunu drošības draudu avotu Izraēlai. Vai pašlaik var pateikt, kurš scenārijs piepildīsies?
Scenāriju piepildīšanās prognozēšana šajā gadījumā ir ļoti sarežģīta, jo tie ir atkarīgi no daudziem ģeopolitiskiem, vēsturiskiem un sociāliem faktoriem, kā arī no vairāku iesaistīto pušu rīcības un reakcijām. Manuprāt, pamatota kritika tiek vērsta Palestīnas pašpārvaldei par tās nespēju realizēt tai sniegtās pašnoteikšanās tiesības un nodrošināt saviem iedzīvotājiem drošību un pārticību. Pirmais atskaites punkts būtu leģitīmas vēlēšanas, kas būtu jāorganizē Palestīnas pašpārvaldei. Protams, naidīgums un drošības draudi Izraēlai nemazināsies nākamajā dienā pēc okupācijas pārtraukšanas. Tas jebkurā gadījumā ir ilgtermiņa process ar daudz izaicinājumu. Bet šobrīd ir skaidrs, ka līdzšinējā politika, kas šo jautājumu lielā mērā ir ignorējusi, ir izgāzusies, līdz ar to jāmeklē jauni risinājumi, kas spēcinātu "divu valstu risinājumu", par ko rietumu sabiedrība vēl turpina iestāties, lai gan kritika pētnieku vidū ir liela.
Tomēr vai pie pašreizējā ajatollu režīma Irāna, beidzoties Izraēlas okupācijai, varētu pārskatīt savu attieksmi?
Irānas nostājas maiņa pret Izraēlu, pat ja Izraēla pilnībā izbeigtu palestīniešu teritoriju okupāciju, būtu maz ticama.
Irānas režīma ideoloģija un ārpolitikas stratēģija ir balstīta uz konsekventu Izraēlas neatbalstīšanu, ko režīms uzskata par centrālu elementu gan iekšpolitikā, gan attiecībās ar citiem Tuvo Austrumu spēlētājiem. Hipotētiski Irānas attieksmi pret Izraēlu varētu mainīt vairāki potenciāli faktori, tostarp režīma maiņa, sankciju spiediens, attiecību uzlabošanās ar arābu kaimiņvalstīm, tomēr šāda scenāriju attīstība šobrīd ir maz ticama. Tomēr neatkarīgi no Irānas pozīcijas, okupācijas jautājums ir jārisina - tas ir starptautiskās sistēmas pienākums, lai garantētu un veicinātu reģionālo stabilitāti, uzturētu likumā balstītu starptautisko sistēmu, cilvēktiesības un multilaterālas pārvaldes normas. Vieglu atbilžu nav, bet visi līdzšinējie mēģinājumi atrisināt konfliktu ir izgāzušies. Runājot par Palestīnas sabiedrības attieksmi, jāņem vērā, ka runa ir par 75 gadu ilgu okupāciju, kuras laikā liela daļa palestīniešu ir dzīvojusi bēgļu nometnēs un pieredzējusi militāras ofensīvas. Protams, šī kolektīvā vēsturiskā atmiņa vēl kādu laiku turpinās pastāvēt.
Tuvo Austrumu pētnieks, LU profesors Leons Taivāns intervijā laikrakstam "Diena" pauda, ka Izraēlai nebija citas iespējas, kā minētās teritorijas okupēt, jo no tām nemitīgi tika apšaudīta Izraēlas teritorija, un faktiski okupācija bija Izraēlas vienīgā iespēja sevi aizsargāt. Vai jūs pieņemat šo argumentu?
Ne līdz galam. Šis arguments balstās uz pašaizsardzības principu, kas ir atzīts starptautiskajās tiesībās. Tomēr ir svarīgi ņemt vērā, ka ilgstoša okupācija rada sarežģījumus, piemēram, cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko tiesību normu pārkāpumus. Paralēli tam, starptautiskā sabiedrība iestājas par divu valstu risinājumu, kas nozīmē drošu līdzāspastāvēšanu divām valstīm. Tas nav iespējams, ierobežojot vienas valsts pašnoteikšanās tiesības. Līdz ar to šis arguments neiztur kritiku. Lai precīzāk izprastu, kā "okupācijas" jēdziens tiek izmantots drošības jautājumu attaisnošanai, ir svarīgi izcelt, ko šī okupācija nozīmē pašiem palestīniešiem un kā tā ietekmē viņu ikdienu. Starptautiskās tiesas konsultatīvajā atzinumā par politiskajām un juridiskajām sekām, kas izriet no Izraēlas politikas un prakses okupētajās palestīniešu teritorijās, šī ietekme ir aprakstīta ļoti skaidrā un spēcīgā valodā, kas atklāj daudzus problemātiskus aspektus. Palestīniešu zemju nelikumīgā konfiskācija un kolonistu apmetņu veidošana ir klajš starptautisko tiesību pārkāpums. Šāda rīcība ne tikai grauj palestīniešu īpašumtiesības, bet arī izraisa pastāvīgu nesodītu agresiju, kuras intensitāte un smagums pēdējos gados ir dramatiski pieaudzis. 2023. gads (vēl līdz 7. oktobrim) tika datēts kā nāvējošākais gads palestīniešu civiliedzīvotājiem. Okupācijas režīmā palestīniešiem tiek ierobežotas tiesības uz taisnīgu tiesvedību, un bieži nav iespējams saņemt taisnīgu tiesas spriedumu par izvirzītajām apsūdzībām. Šeit nav runa par okupāciju, kas kalpotu kā "drošības vai atturēšanas pasākums", lai arī ko tas nozīmētu, drīzāk tas ir diskriminējošs politisks režīms, kas būtiski pārkāpj starptautiskās tiesības, tostarp 1949. gada 4. Ženēvas konvenciju.
Mūsdienu pasaulē militārie līdzekļi nav vienīgais veids, kā realizēt politiskos mērķus, un, ja mēs domājam, ka tas tā ir - tas ir ļoti bīstami.
Lai gan sākotnējā okupācija varētu būt bijusi drošības apsvērumu diktēta, ilgtermiņā ir nepieciešams meklēt risinājumus, kas nodrošina gan Izraēlas drošību, gan palestīniešu tiesības uz pašnoteikšanos un cilvēktiesību ievērošanu.
Daudzi pētnieki šaubās par divu valstu risinājumu, apgalvojot, ka Palestīna neatzīst Izraēlas valsts tiesības uz eksistenci.
Mēs nevaram operēt ar šādiem vispārinājumiem. Protams, "Hamas" mērķis ir iznīcināt Izraēlas valsti, un viņu interesēs nav divu valstu risinājums. Starptautiskā līmenī Palestīnas pašpārvaldei ir leģitīmā vara realizēt Palestīnas pašnoteikšanos, nevis "Hamas", un šī organizācija, lai arī ne bez izaicinājumiem, Izraēlas tiesības pastāvēt mierā ir atzinusi. Tajā pašā laikā Palestīnas pašpārvalde ir visai vāja. Tā vēsturiski iesaistījusies dažādu risinājumu meklēšanā, kas gan visi bijuši neveiksmīgi, tostarp pašas pašpārvaldes nespējas pārvaldīt savu teritoriju dēļ. Tomēr nebūtu pareizi "Hamas" ideoloģiju attiecināt uz visu palestīniešu sabiedrību.
Kā jūs raugāties uz bieži sastopamajiem izteikumiem, ka patiesībā jau visi palestīniešu civiliedzīvotāji ir atklāti vai slepeni "Hamas" atbalstītāji?
Tas ir ļoti sarežģīts un pašiem palestīniešiem ne pārāk glaimojošs jautājums. No vienas puses, ir pašpārvalde, un šovasar jau 146 valstis ir atzinušas Palestīnas pašnoteikšanās tiesības un Palestīnas valsti (no Eiropas valstīm to atzinušas ir Zviedrija, Kipra, Ungārija, Čehija, Polija, Slovākija, Bulgārija, Spānija, Īrija un Norvēģija - red.). No otras puses, Palestīnas pašpārvaldei ar šo pārvaldi neveicas labi, un palestīniešu sabiedrība pietiekami pamatoti kritizē Palestīnas pašpārvaldi. Tostarp par nespēju sniegt drošības garantijas Izraēlai, kas ļautu pārtraukt okupāciju. Tas, protams, sabiedrību radikalizē. Es nesaku, ka tas ir kaut kas pieņemams, bet tas tā vienkārši ir. Liela sabiedrības daļa kā vienīgo alternatīvu darboties mazspējīgajai Palestīniešu pašpārvaldei redz "Hamas". Tas, protams, degradē starptautiskās sabiedrības uzticību palestīniešu pašnoteikšanās tiesībām. Lai varētu runāt par spēcīgu pārvaldes modeli, ir jābūt leģitīmām vēlēšanām, lai pie varas nāktu partijas, kas ir spējīgas pārstāvēt palestīniešu intereses.
Izskatās gan, ka šobrīd tam nav priekšnoteikumu.
Nē, es neredzu tam priekšnoteikumus.
Vai jūs varētu iezīmēt virzību, kāda būs ASV Tuvo Austrumu politika Donalda Trampa vai Kamalas Herisas ievēlēšanas gadījumā?
Attiecībā uz Izraēlu un Palestīnu kādas būtiskas izmaiņas es neprognozēju ne vienā, ne otrā gadījumā. Herisas retorika ir aicinājums Izraēlai minimizēt civiliedzīvotāju upurus, nodrošināt humanitāro palīdzību, tajā pašā laikā atbalsts Izraēlai ir nelokāms. Tāds pats atbalsts būs arī Trampa ievēlēšanas gadījumā, kuram klāt nāk arī ciešās personiskās attiecības ar Netanjahu. Trampa ievēlēšanas gadījumā es neredzu iespēju, ka tiks risināts okupēto teritoriju jautājums. Plašākā reģionā var būt zināmas atšķirības spiediena izdarīšanā uz Irānu un Izraēlas attiecību normalizācijā ar reģiona arābu valstīm.
Mazliet vēl par iekšpolitiku. Kā jūs kā pētniece raugāties uz Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra Ata Švinkas dalību palestīniešu civiliedzīvotāju upuru piemiņas pasākumā?
Šī situācija izgaismo nepatīkamu sabiedrības polarizāciju, kas pēdējā gada laikā vērojama visā Eiropā. Šī polarizācija iedala sabiedrību divās aplamās kategorijās. Proti, tie, kas aizstāv palestīniešu civiliedzīvotājus, tiek apvainoti antisemītismā. No otras puses, ja mēs par to nerunājam, ir risks, ka mēs atbalstām kara noziegumus un militārās operācijas, kurās ir nesamērīgi augsts civiliedzīvotāju upuru skaits. Izvēles ir pietiekami radikālas un, manuprāt, aplamas. Palestīniešu civiliedzīvotāju upuru pieminēšana nekādā ziņā nav vienādojama ar atbalstu "Hamas" kaujiniekiem. Latvijas valsts pozīcija ir skaidra. Mēs nosodām 7. oktobra teroristu uzbrukumus, mēs nosodām "Hamas" kaujiniekus, mēs atzīstam Izraēlas tiesības uz pašaizsardzību. Vienlaikus Izraēlas atbildei ir jābalstās starptautiskajās humanitārajās tiesībās. Jebkuram karam ir savi noteikumi, mēs nedzīvojam viduslaikos. Mēs atbalstām valsts tiesības uz pašaizsardzību, bet starptautiskajos likumos atrunātajās robežās.
Švinkam tiek pārmesta zināma politiskā šizofrēnija, jo viņš piedalījās gan palestīniešu civiliedzīvotāju upuru piemiņas pasākumā, gan 7. oktobra "Hamas" sarīkotā slaktiņa upuru piemiņas pasākumā. Vai tiešām tur ir pretruna, ja abos gadījumos tiek pieminēti civiliedzīvotāju upuri?
Manuprāt, tur nav nekādu pretrunu. Jāapzinās, ka mēs visi dzīvojam arī informatīvā kara apstākļos no abām pusēm, un viens no Izraēlas naratīviem šajā kontekstā diemžēl ir Palestīnas sabiedrības dēmonizācija. Jūsu pieminētā it kā pretruna patiesībā nav pretruna, jo abos gadījumos ir runa par civiliedzīvotāju bojāeju.
