"Tā ir koncentrācijas nometne." Ukraiņu karavīra stāsts, kurš Krievijas gūstā zaudēja spēju runāt un paust emocijas
22 gadus vecais ukraiņu jūras kājnieks Jurijs Hulčuks gūstā nonāca 2022. gada aprīlī. Pēc vairāk nekā diviem gadiem Krievijas gūstā, kur viņš tika nežēlīgi spīdzināts, Hulčuks zaudēja spēju runāt un paust emocijas. Tagad karavīrs ir atguvies un intervijā dalījies ar piedzīvotajām šausmām Krievijas gūstā.
Pēc atbrīvošanas 22 gadus vecais jūras kājnieks Jurijs Hulčuks atlaba Kijivas Aleksandra slimnīcā. Viņš nespēja ēst, viņam nebija spēka pacelt roku un paņemt karoti. Viņš gandrīz nerunāja un klusējot skatījās uz paplātēm ar ēdienu.
Tas turpinājās vairākas dienas pēc viņa atbrīvošanas no gūsta 2024. gada 14. septembrī. Tajā laikā Ukrainai izdevās atgūt 152 savus pilsoņus divos karagūstekņu apmaiņas darījumos pēc kārtas.
"Kad uzzināju, cik daudz laika, pūļu un cilvēku bija nepieciešams, lai mani atbrīvotu no gūsta, man bija neērti," par savu atbrīvošanu viņš vēlāk intervijā stāstīja Ukrainas BBC dienestam.
Kadri, kur redzams Jurija atkalapvienošanās ar māti Milanu Kompaniecu pēc viņa atgriešanās Ukrainā, izplatījās gandrīz visos Ukrainas un daudzos ārvalstu medijos. Tajā laikā viņam bija grūti komunicēt.
"Kāpēc cilvēki ir tik nežēlīgi viens pret otru? No kurienes nāk tik daudz sāpju? Kam ir vajadzīgas visas šīs melu straumes?" tās bija viņa pirmās izteiktās frāzes mātei.
Klusēšana Krievijas gūstā
Jurijam bija nepieciešamas vairākas dienas, lai noticētu, ka viņš tiešām ir mājās, lai sāktu patstāvīgi ēst un atkal sarunātos ar cilvēkiem.
"Pat tad, kad gulēju intensīvās terapijas nodaļā un runāju ar tēvu un māti, es nevarēju pilnībā noticēt, ka esmu mājās," atceras jūras kājnieks.
Gandrīz gadu gūstā viņš klusēja: "Es pakāpeniski iegrimu klusēšanā. Tas nebija tā, ka pamodos un nolēmu klusēt. Domāju, esmu jau par daudz runājis ar cilvēkiem."
"Es sevi neuzskatu par pārāk protestējošu cilvēku," saka jaunietis. "Es klusēju, jo tā vajadzēja, citādi nevarēja būt."
Viņa klusēšana kļuva par noteiktu psiholoģisku un fizisku aizsardzību. Sākt runāt brīvībā nebija tik vienkārši.
"Lai to izdarītu, man bija jāpieliek pūles. Runa nav par to, ka vajadzēja izmantot balss saites. Lai runātu skaļi vai pat dziedātu, kliegtu, vajadzēja sasprindzināt kādu novājinātu garīgo muskuli. To vajadzēja atdzīvināt," stāsta Jurijs.
"Es vienkārši gribēju dzīvot. Man vienkārši izdevās izdzīvot. Bet ne visiem paveicās," viņš saka.
Kopumā Jurijs Hulčuks pavadīja gūstā divarpus gadus, no 2022. gada 12. aprīļa līdz 2024. gada 13. septembrim.
Šajā laikā viņu vairākkārt pārveda no viena cietuma uz citu. Viņu turēja tādās vietās kā Jeļenovskas kolonija, Tagaņrogas izolators un cietums Mordovijā.
Neaizmirstamas brokastis
Jurijs Hulčuks saka, ka neuzskata sevi par "dzelzs jūras kājnieku".
Viņš sāka obligāto dienestu 36. jūras spēku brigādes materiāltehniskā nodrošinājuma bataljonā 2021. gada decembrī.
Pirms tam viņš Kijivas Universitātes Filoloģijas fakultātē divus gadus studēja ķīniešu valodu, bet nolēma pārtraukt studijas un doties armijā.
Divas nedēļas pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma Jurijs noslēdza līgumu ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem.
24. februārī viņš atradās kontrolpunktā Mariupoles atkritumu pārstrādes rūpnīcā.
"Mēs pamodāmies un dzirdējām sprādzienu. Pirmajā stāvā mums izsita logu stiklus. Tā bija otrā aizsardzības līnija. Mēs viens uz otru paskatījāmies un nolēmām, ka kaut kas uzsprāga pirmajā līnijā. Tad vēl ieturējām brokastis ar makaroniem."
Tikai dažas stundas pēc šīm brokastīm Jurijs uzzināja, ka ir sākusies plaša mēroga karadarbība.
"Es domāju, ka kādreiz grāmatās rakstīs, ka viss sākās Mariupolē 24. februārī. Un šeit esmu Mariupolē. Un šodien ir 24. februāris. Es toreiz pat nenojautu, kas mani sagaidīs."
26. un 27. februārī viņa vads tika pārcelts no atkritumu pārstrādes rūpnīcas uz "Azovobščemaš". Tur viņi pārvietojās no viena bunkura uz otru. Tajā pašā vietā viņu sagūstīja Krievijas karaspēks.
Vardarbība Krievijas cietumā
"Attieksme pret mums gūstā bija atkarīga no tā, kurš bija dežurējošais uzraugs. Bija tādi sargi, kas sita visus gūstekņus," stāsta Jurijs Hulčuks. "Citi uzraugi izveda visus no kameras gaitenī un jautāja, kuriem ir vairāk nekā 50 gadu, kuri ir slimi vai ievainoti. Viņus izveda no pārējo vidus un nesita. Es to uzskatu par noteiktas cilvēcības izpausmi."
Jaunos un veselīgos karavīrus šie uzraugi piekāva. "Tā ir koncentrācijas nometne. Sita. Mums lika stāvēt kājās pēc ēšanas līdz pat gulētiešanai."
2024. gada oktobrī ANO Augstākā komisāra cilvēktiesību birojs paziņoja, ka Krievija sistemātiski pakļauj Ukrainas gūstekņus spīdzināšanai.
Ziņojumā norādīts, ka Krievijas cietumos gūstekņi tiek spīdzināti ar elektrisko strāvu, piekauti, pakļauti seksuālai vardarbībai. Viņiem tiek liegts miegs, spiesti uzturēties neērtās pozās ilgu laiku, pazemota cilvēka cieņa un draudēts ar vardarbību.
Šie fakti tika apstiprināti ANO Cilvēktiesību uzraudzības misijas Ukrainā ziņojumā.
Pēc viņu datiem, 95% Ukrainas gūstekņi, kurus izdevās atgūt, Krievijas gūstā tika spīdzināti. Misijas vadītāja Daniela Bella atzina, ka tas ir "sliktākais, ko viņa ir redzējusi pēdējo 20 gadu laikā, apmeklējot ieslodzītos ANO vārdā".
Par apstiprināto un sistemātisko Krievijas spīdzināšanas politiku pret ukraiņu gūstekņiem 2023. gada septembrī paziņoja arī ANO īpašā referente jautājumos par spīdzināšanu Elisa Džila Edvardsa .
Ukrainas nevalstiskā organizācija "Mediju iniciatīva par cilvēktiesībām" (МИПЧ) konstatēja 21 ukraiņu nāves gadījumu Krievijas gūstā. Šie cilvēki mira laikā no 2022. gada februāra līdz 2023. gada novembrim. Starp iespējamajiem nāves iemesliem bija piekaušana uzņemšanas laikā un spīdzināšana ar elektrību.
Ukraina izmeklē arī masveida tās karavīru šaušanu, kad tos sagūstīja Krievijas spēki.
Krievija nav komentējusi ANO ziņojumu un paziņojumus par ukraiņu karagūstekņu spīdzināšanu.
2024. gada jūnijā Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievijas gūstā atrodas 6465 Ukrainas karavīri. Viņš arī nekomentēja ANO un cilvēktiesību aktīvistu paziņojumus par Krievijas spīdzināšanas politiku attiecībā uz gūstekņiem.
Sapņi Krievijas gūstā
Divus ar pusi gadus Hulčukam nebija kontakta ar ģimeni. Viņš nesaņēma vēstules no viņiem. Viņš redzēja, ka kādam no viņa kameras biedriem atnesa vēstules, bet tās bija novēlotas un atvērtas.
Vēstule, ko viņš uzrakstīja un nosūtīja mātei no Krievijas cietuma, sievietei tika piegādāta tikai pēc dēla atgriešanās no gūsta.
Ukrainas jūras kājnieka kamerā vairākkārt ieradās komisijas, lai veiktu pārbaudes. Šie cilvēki sevi neidentificēja. "Viņi jautāja, vai viss ir kārtībā. Mēs vienprātīgi atbildējām, ka viss ir labi. Viņi izgāja no kameras, un mūsu diena turpinājās kā parasti."
Gūstā Jurijs Hulčuks zaudēja pāris desmitus kilogramu, kas ir raksturīgi daudziem ukraiņu gūstekņiem.
Saskaņā ar Ukrainas ombuda Dmitrija Lubineca datiem, no Krievijas gūsta atbrīvotie ukraiņi bieži ir smagā stāvoklī. Viņi zaudē vidēji 20-25 kilogramus svara.
Jurijs stāsta, ka viņš sev izvirzīja mērķi - izdzīvot un sagaidīt atbrīvošanu.
"Un pēc iespējas palikt veselam. Es sevī vizualizēju pozitīvus attēlus. Neatkarīgi no tā, kas notika apkārt, neviens nevar piespiest tevi domāt noteiktā veidā," viņš stāsta par to, kā izturēja vairāk nekā divus gadus Krievijas cietumos.
Viņam palīdzēja arī sapņi par vecākiem, atmiņas par bērnību un nākotnes plāni. Tā bija viņa iekšējā dzīve, bet ārēji viņš turpināja klusēt.
"Es bieži sapņoju par tuviniekiem. Atcerējos, kā gāju ar vecākiem uz restorāniem, kā ceļoju. Atkārtoju sarunas ar interesantiem cilvēkiem. Plānoju, ko darīšu, kad atgriezīšos no gūsta. Piemēram, kādu filmu skatīšos, kādu mūziku klausīšos, ko ēdīšu."
Baltkrievu pārtikas pakas ceļā uz mājām
Kad Juriju Hulčuku veda uz apmaiņu, viņš ilgu laiku nespēja noticēt, ka tas patiešām notiek, ka tas nav sapnis vai iztēles spēle.
"Krievijai ir šāds izklaides veids, tāda psiholoģiska spēle, kad, pārvedot gūstekni no vienas vietas uz citu, viņi saka, ka tā ir apmaiņa. Cilvēks gatavojas satikt tuviniekus, bet viņu atved uz jaunu cietumu un pie uzņemšanas atkal piekauj," skaidro jūras kājnieks.
Kad apsargi apsveica viņus ar to, ka viņi dodas uz apmaiņu, citi ukraiņu karavīri tam neticēja. Viens no viņiem atbildēja, ka tas ir viņa septītais ceļojums uz apmaiņu. Pēc ceturtās apmaiņas pie uzņemšanas viņam salauza ceļa locītavu.
Jurijs Hulčuks tajā dienā gatavojās jaunām sāpēm, nevis, lai tiktos ar māti: "Es pēc savas pieredzes biju pārdzīvojis vairākus šādus „pieņemšanas rituālus”. Es biju gatavs vēl vienam. Sapratu, ka mani pēc pāris stundām vai pāris dienām gaida lielas sāpes."
Viņus veda caur Baltkrieviju, kur ukraiņu gūstekņiem izsniedza pārtikas pakas ar šokolādi, sausmaizēm, cepumiem un tomātiem.
"Tas bija īsts sirreālisms. Kāda Baltkrievija? Kādas pārtikas pakas? Tas izklausījās tā, it kā tagad atlidos citplanētieši un uzdāvinās katram kilogramu konfekšu. Likās, ka tā ir cietsirdīga izrāde," tajā brīdī savas sajūtas apraksta Jurijs Hulčuks.
Neilgi pirms šīs pārtikas izsniegšanas viņiem no galvām atļāva noņemt maisus.
Jurijs pirmo reizi apsvēra domu, ka tā tiešām ir apmaiņa, kad noņēma un savāca maisus.
Un pēc tam viņiem rokās iedeva cepumus un šokolādi. Bet pat tajā brīdī viņu mocīja šaubas.
"Jo vairāk tu pats sev radi cerības, jo grūtāk ir pieņemt realitāti, ja tā neatbilst tam, ko esi iedomājies."
Un, kad viņš dzimtajā zemē ieraudzīja savu māti un desmitiem smaidošu cilvēku, viņš joprojām klusēja. Un viņam vajadzēja mācīties atkal smaidīt.
Vienkārši ieiet veikalā
Gūstā Jurijs sastādīja sarakstu ar lietām, kas jādara pēc atbrīvošanas.
"Bet tagad šie plāni mainās. Es vienkārši eju pa ielu, ieraugu veikala izkārtni, man kļūst interesanti - es ieeju. Tas viss notiek spontāni."
Jurijs vēlētos noskatīties visas slavenās filmas, kas iznāca pēdējo divu ar pusi gadu laikā. Klausīties daudz jaunas mūzikas. Un vēl pabraukt ar elektrisko skrejriteni.
Iespējams, viņš atgriezīsies pie ķīniešu valodas apguves. Viņa bijusī pasniedzēja piedāvāja atsākt mācības.
Viņam gribas atgūt laiku un iespējas, ko viņam atņēma Krievijas gūsts un karš.
"Es sev saku, ka gūsta laiks man nebija kā zaudējums, ka es kaut ko esmu ieguvis no šīs pieredzes. Varbūt tā ir sevis mierināšana. Patiesībā es cenšos atvairīt zaudētā laika sajūtu."
Līdz 2024. gada septembrim, pēc ombuda Dmitrija Lubineca datiem, Ukrainai no gūsta izdevās atgūt vairāk nekā 3650 savus pilsoņus. Tajā skaitā gan karavīrus, gan civiliedzīvotājus.
Saskaņā ar "Mediju iniciatīvas par cilvēktiesībām" aplēsēm uz 2024. gada maiju Krievijas gūstā atradās vairāk nekā desmit tūkstoši Ukrainas karavīru.
Papildus karavīriem, pēc Dmitrija Lubineca datiem, Krievija var turēt gūstā apmēram 28 tūkstošus Ukrainas civiliedzīvotāju. Daudzi no viņiem tika arestēti okupētajās teritorijās.
