Elektronisko ierīču sprādzieni Libānā. Eksperti skaidro, kā tika detonēti peidžeri
Šonedēļ uzsprāgušas vairākas Libānas grupējuma "Hezbollah" biedru izmantotās rācijas un peidžeri. Sprādzienos ievainoti gandrīz 3000 cilvēku, vairāki miruši. Eksperti skaidro, kā šāda masveida detonācija bija iespējama, nosūtot īpašu simbolu virkni.
Libānas Veselības ministrija ziņo, ka vairākos valsts reģionos cilvēki tikuši ievainoti elektronisko ierīču sprādzienos. Libānā otrdien vienlaicīgi sprāgstot vairākiem simtiem peidžeru, dzīvību zaudējuši 12 cilvēki, arī divi bērni un četri mediķi. Ievainoti 2750 līdz 2800 cilvēku, sacīja ministrs.
Taču kā tika uzspridzināts peidžers vai rokas radio? Kā skaidro bijušais Izraēlas flotes un izlūkdienesta darbinieks Ejals Pinko, ir nepieciešams tikai ļoti neliels daudzums sprāgstvielu, pietiek ar gramu vai diviem, lai “uzspridzinātu kāda roku vai seju”. Pagaidām nav skaidrs, kāda tieši sprāgstviela tika izmantota, taču nepārbaudītas ziņas liecina, ka sprādzienam varētu tikt izmantots pentaeritritola tetranitrāts jeb PETN.
“Lieta tāda, ka tos var efektīvi sajaukt ar citu komponentu, lai izveidotu plastmasas sprāgstvielu,” saka Londonas Universitātes koledžas ķīmijas profesors Andrea Sella. “Tas nozīmē, ka jūs varētu ievietot kādu no šīm vielām [peidžera] stūrīšos un spraugās.”
“Sprāgstvielas varēja būt baterijā, detonējošajā ierīcē vai paslēptas citur peidžera iekšpusē,” saka Pinko. Jautājums, kā un kad tieši sprāgstvielas tika paslēptas peidžera iekšpusē, vēl nav atrisināts. Bet, ja sprāgstvielas ir peidžera iekšpusē, kā to var detonēt ar tālvadības pulti?
“Otra lieta, kas, visticamāk, būs pievienota peidžera aprīkojumam, ir detonators,” saka Karls Robsons, kurš savulaik strādājis par Lielbritānijas armijas spridzināšanas operatoru un tagad ir Igne UXO spridzināšanas projektu vadītājs.
Detonators ir “maza cilindriska muca”, kas, pat ja tai nav pievienotas sprāgstvielas, pēc sprādziena iedarbināšanas varētu viegli radīt ievainojumus, saka Robsons. Lai detonatoru iedarbinātu, ir nepieciešams enerģijas avots. Šajā gadījumā tas ir peidžera akumulators, kas nozīmē, ka jums ir nepieciešams sprādzinātājs. Robsons to salīdzina ar gaismas slēdzi, un šajā gadījumā slēdža klikšķis ir konkrēta ziņa, kas tiek nosūtīta uz peidžeru.
Šis ziņojums, kas varētu būt bijis īpaša burtu vai simbolu virkne, tiek identificēts un “sāk veidot sprādziena ķēdi”, skaidro Pinko. “Tas nozīmē, ka no akumulatora tiek ņemta strāva, kas uzkarsē sprāgstvielu līdz vajadzīgajam enerģijas līmenim. Un tad notiek [sprādziens]. Lai iegūtu šāda veida sprādzienu, ir nepieciešama tikai sekundes daļa [sildīšanas],” viņš piebilst.
Šons Mūrhauss, bijušais britu armijas virsnieks un sprāgstvielu iznīcināšanas eksperts, to skaidro citādi: “Parasti peidžers pīkst, kad jūs [saņemat ziņojumu].” Taču viņš saka, ka joprojām ir jautājums par to, kā peidžers bija ieprogrammēts reaģēt uz konkrēto ziņojumu.
“Gan peidžera, gan radioiekārtu kopīgais ir tas, ka tās tika pārnēsātas paredzētajam mērķim un funkcijām un kādā posmā tika iedarbinātas,” skaidroja Robsons. “Tas man norādītu, ka sprāgstvielas saturs un patiešām nepieciešamā shēma tika pieslēgta ierīcei ar noteiktu funkciju, kas bija sprādzienbīstamības ierosinātājs.”
Tāpat kā ziņa uz peidžeru, arī tiešs zvans uz rāciju, iespējams, bija sprādzienbīstamais - jeb “gaismas slēdzis”, taču nevar izslēgt arī taimerus vai trauksmes signālus kā iespējamos izraisītājus. Lai arī kāds būtu sprāgstamais mehānisms, tas būtu darbojies vienādi, izsūknējot enerģiju no akumulatora un iedarbinot sprāgstvielas.
