Kāpēc Makrons Francijas premjera amatam izvirzīja Lepēnas atbalstīto Barnjē?

Par premjerministru kļuvis bijušais ārlietu ministrs Mišels Barnjē, kas nesenā pagātnē vadīja Eiropas Savienības (ES) delegāciju breksita sarunās. Barnjē pārstāv konservatīvo Republikāņu partiju, lai gan tā vēlēšanās izcīnīja tikai 47 no 577 deputātu vietām Nacionālajā sapulcē, ierindojoties ceturtajā vietā.

Tagad Barnjē jāmēģina tuvākajā laikā izveidot valdību, kas spētu izturēt parlamenta uzticības balsojumu un līdz Eiropas Komisijas (EK) noteiktajam termiņam, 1. oktobrim, sagatavot budžeta projektu, lai kliedētu Briseles bažas par strauji augošo budžeta deficītu.

Politiskais strupceļš

"Šī nominācija seko bezprecedenta konsultāciju ciklam, un, ņemot vērā savu konstitucionālo pienākumu, prezidents gādājis, lai premjerministram un viņa valdībai būtu iespējami visstabilākie apstākļi," teikts Elizejas pils paziņojumā.

Pārņemot pilnvaras no sava priekšteča Gabriela Atāla, Barnjē centās distancēties no Elizejas pils un līdzšinējiem Makrona valdību vadītājiem, uzsverot, ka nepieciešamas "pārmaiņas un radikāli pavērsieni", un aicinot "respektēt visus politiskos spēkus", kas pārstāvēti parlamentā. Raksturojot politisko krīzi, kāda izveidojusies pēc jūlijā notikušajām vēlēšanām, viņš atzina, ka Francija šobrīd atrodas "drūmā" situācijā.

Vēlēšanās, kuras Makrons izsludināja pēc viņa dibinātās partijas "Renesanse" pazemojošās sakāves Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, kurās pārliecinošu uzvaru guva nacionālkonservatīvā Nacionālā apvienība (RN), visvairāk balsu izcīnīja Jaunā Tautas fronte (NFP), kas apvieno sociālistus, kreiso ekstrēmistu partiju "Nepakļāvīgā Francija" (LFI), zaļos un komunistus.

Tomēr NFP ieguva tikai 182 no 577 vietām Nacionālajā sapulcē. Lai gan kopumā kreisajiem ir 193 vietas, ar to ir krietni par maz, lai nodrošinātu valdības izveidei nepieciešamo vairākumu. Tikmēr prezidenta Makrona pārstāvēto centristu apvienība "Ensemble" ("Kopā") ieguva 164 vietas, bet RN un tās sabiedrotie - 143 mandātus. Turklāt RN kā atsevišķai partijai parlamenta apakšpalātā ir vislielākā pārstāvniecība - 126 vietas, bet nacionālistiem pēc deputātu skaita ar 99 mandātiem seko "Renesanse", LFI ar tās 72 deputātiem atstājot tikai trešajā vietā.

Neskatoties uz to, kreisie uzstāja, ka tiesības uz valdības veidošanu pienākas viņiem, taču Makrons atteicās premjerministra amatā iecelt NFP izvirzīto kandidātu - mazpazīstamo civildienesta ierēdni Lisiju Kastē. Prezidents norādīja, ka viņa nespēj nodrošināt stabilas valdības izveidi.

"Nolaupītās vēlēšanas"

Tāpēc nav pārsteigums, ka kreiso koalīcija Elizejas pils lēmumu premjera amatā iecelt Barnjē uzņēmusi ar sašutumu. Kreisie Makronu apsūdz vēlētāju gribas uzurpācijā un vēlēšanu rezultātu ignorēšanā. Taču acīmredzami cenšoties pasargāt sava pirmā pilnvaru termiņa laikā panākto, īpaši pensiju reformu, prezidents valdības vadītāja krēslā devis priekšroku konservatīvo pārstāvim. Kreisie solījuši pilnībā atcelt visas Makrona īstenotās pensiju sistēmas, darba tirgus un imigrācijas reformas, demonstrējot absolūtu nevēlēšanos pieņemt jebkādus kompromisus.

Sociālistu līderis Olivjē Fors paziņojis, ka Makrona lēmums premjerministra amatā iecelt tās partijas pārstāvi, kas vēlēšanās ieguvusi ceturto vietu, ir "demokrātijas noliegums". "Mēs ieejam režīma krīzē," sociālās saziņas vietnē "X" norādījis Fors.

Protestējot pret Barnjē iecelšanu premjerministra amatā, sestdien Francijas pilsētu ielās izgāja tūkstošiem kreiso partiju atbalstītāju. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas aplēsēm demonstrācijās piedalījušies 110 000 cilvēku, tajā skaitā 26 000 Parīzē. Savukārt protestu rīkotāji - kreiso ekstrēmistu partija LFI - apgalvo, ka viņu aicinājumam esot atsaukušies 300 000 francūžu. LFI līderis un galēji kreiso politikas veterāns Žans Liks Melanšons, mudinot cilvēkus iziet ielās, apgalvoja, ka vēlēšanas "francūžiem ir nolaupītas", un aicināja savus atbalstītājus "gatavoties kaujai".

Tajā pašā laikā aptauja, ko pēc nedēļraksta "Journal du Dimanche" pasūtījuma veicis Francijas Sabiedriskās domas institūts (IFOP), 52% francūžu atzinuši, ka viņus apmierina Makrona izraudzītais premjerministrs. Tomēr gandrīz trīs ceturtdaļas aptaujāto arī atzinuši, ka, viņuprāt, Barnjē drīzumā tiks gāzts neuzticības balsojumā.

Izejas meklējumos

1958. gadā izveidotā "Piektā Republika" tika radīta, lai ar spēcīgas prezidentūras palīdzību izskaustu politisko nestabilitāti. Taču tagad, kad prezidents ir zaudējis savas pozīcijas, draud iestāties varas vakuums, kas ar savu politisko sadrumstalotību drīzāk atgādina "Ceturtās Republikas" laikus.

Lai gan arī iepriekš bijuši brīži, kad prezidents zaudējis parlamentāro vairākumu, tukšo vietu aizņēma opozīcijā esošais dominējošais politiskais spēks, kas spēja izveidot stabilu valdību. Šādu situāciju francūži dēvē par "sadzīvošanu". Taču pēc jūlija vēlēšanām nav neviena dominējoša spēka, kas varas vakuumu spētu aizpildīt.

Sākotnēji Makrons cerēja izveidot plašu mēreni noskaņoto partiju koalīciju, centristiem vienojoties gan ar konservatīvajiem, gan sociālistiem, taču sašķelt NFP tā arī neizdevās, jo sociālisti, kas baidās zaudēt radikāli noskaņoto vēlētāju atbalstu, par spīti domstarpībām, saglabāja uzticību saviem partneriem no LFI.

Kreisajiem tika piedāvāta iespēja atbalstīt kreisi centrisku valdību bijušā sociālistu premjerministra Bernāra Kazanēva vadībā, taču NFP, pakļaujoties LFI uzspiestajai "visu, vai neko" loģikai, to noraidīja. Taču, iespējams, ka Makrons uz to arī bija cerējis, jo pat mērenais Kazanēvs uzstāja uz viņa panākto pensiju sistēmas un darba tirgus reformu atcelšanu.

Taču ar kreisajiem ekstrēmistiem LFI līdera Melanšona vadībā, kas iestājas pret ES, atbalsta Krieviju un palestīniešu teroristisko grupējumu "Hamas", atsakās sadarboties ne tikai konservatīvie, bet arī centristi.

Prezidentam nebija arī viegli panākt konservatīvo atbalstu viņa iecerei izslēgt no valdības veidošanas kreisos ekstrēmistus. Lai gan Republikāņu partija un tās frakcijas vadītājs Lorāns Vokjē sākotnēji vēlējās norobežoties no Makrona, republikāņi kļuva pielaidīgāki, pakļaujoties ierindas biedru spiedienam, kuri nevēlējās atdot varu kreisajiem.

"Barnjē izraudzīšana ir rezultāts politiskajam aprēķinam, kas ņem vērā Nacionālās apvienības viedokli. Barnjē ir kompromisa kandidāts," skaidro Parīzes Politikas zinātnes institūta politiskās komunikācijas profesors Filips Moro-Ševrolē. Barnjē ir politiķis, kurš varētu apmierināt nacionālistus un rast kompromisus arī ar kreisajiem, jo viņš ir pieredzējis sarunu risinātājs, intervijā televīzijas kanālam "Euronews" atzinis Moro-Ševrolē.

Barnjē un nacionālisti

Jaunais premjerministrs būs atkarīgs no centristu un konservatīvo atbalsta nacionālajā sapulcē, taču tiem parlamenta apakšpalātā trūkst absolūtā vairākuma. "Ensemble" un republikāņiem kopā ir tikai 213 no 289 vietām, kas nepieciešamas vairākuma nodrošināšanai.

Tajā pašā laikā ar kreiso 193 balsīm nepietiek Barnjē valdības gāšanai, un tāpēc, lai izvairītos no tūlītējas neuzticības izteikšanas, viņa liktenis ir atkarīgs no tā, vai RN būs gatava atturēties no balsojuma par neuzticības izteikšanu jaunajai valdībai, dodot tai zināmas manevra iespējas.

RN frakcijas vadītāja Nacionālajā sapulcē Marina Lepēna intervijā "La Tribune" ļāvusi noprast, ka nacionālisti ir gatavi atbalstīt Barnjē. "Mēs nevēlamies radīt obstrukciju," izteikusies Lepēna. Savukārt RN līderis Žordans Bardela uzsvēris, ka nacionālisti nevēlas veicināt "institucionālos traucējumus un demokrātisko haosu".

Izšķiroša nacionālistu parlamentārā atbalsta nodrošināšanai varētu būt premjerministra nostāja imigrācijas jautājumā. Viņš jau iepriekš ieteicis "apturēt neeiropiešu imigrāciju" vismaz uz trīs līdz pieciem gadiem, kā arī ierobežot imigrantu tiesības uz ģimenes apvienošanos. "Nav noliedzams, ka Mišelam Barnjē imigrācijas jautājumā, šķiet, ir tāda pati nostāja kā mums," atzinusi Lepēna.

Barnjē, kas nesekmīgi mēģināja kļūt par republikāņu kandidātu 2021. gada prezidenta vēlēšanās, iekšpolitikas jautājumos tiek uzskatīts par tuvāku RN nekā citi viņa partijas biedri. Neskatoties uz savu ciešo saistību ar Briseli un vispārējo atbalstu ES projektam, Barnjē uzskati satur arī zināmu eiroskepticisma devu. Viņš, piemēram, izteicies, ka Francijai ir jāsaglabā sava "tiesiskā suverenitāte" un ka Parīzei nav jābūt atkarīgai no ES tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem.

Bardela paziņojis, ka partija nogaidīs, līdz Barnjē Nacionālajā sapulcē izklāstīs savas valdības programmu. Premjeram "jāsniedz atbildes uz lielākajām problēmām, kas šobrīd nomāc Franciju - pirktspēju, drošību, imigrāciju," "X" norādījis Bardela. Viņš arī brīdinājis, ka RN jebkurā brīdī var torpedēt Barnjē valdību, ja nacionālistu prasības netiks uzklausītas.

Arī Lepēna izvirzījusi prasības, kas jaunajai valdībai jāievēro, lai panāktu RN atturēšanos uzticības balsojumā, - "cieņa" pret RN pārstāvjiem parlamentā, pāreja uz proporcionālās pārstāvniecības principu turpmākajās Nacionālās sapulces vēlēšanās, stingra imigrācijas politika un strādājošo interešu atbalstīšana budžetā.

RN līderis arī norādījis, ka "Barnjē ir premjerministrs, kas tiek uzraudzīts". Pats Barnjē gan centies norobežoties no RN un demonstrēt tādu pašu neatkarību no nacionālistiem kā no Makrona, atjokojot, ka viņš atrodas "franču tautas uzraudzībā".

Taču, vai tas kādam patīk vai nē, par RN ir nobalsojusi trešdaļa francūžu, un, gribot negribot, ar to nāksies rēķināties gan prezidentam, gan premjeram.

Avoti: "Politico", AFP, "The Guardian", "The Local", "The Christian Science Monitor", "Euronews", "The New York Times".