"Peramie zēni" Krievijas televīzijā pauž ķecerīgas domas - kā darbojas domu plurālisma imitācija?

Šad tad kanālā NTV redzams bijušais Krievijas ārlietu ministra vietnieks tālajos laikos (1990.-1991.g.), kad valdīja cerības uz demokratizāciju un gaišo nākotni attiecībās ar Rietumiem, Andrejs Fjodorovs. Starp citu, tieši viņa laikā Krievijas ārlietu ministrs bija tagad emigrācijā dzīvojošais Andrejs Kozirevs, kuru mūsdienu “Z patrioti” vienkārši neieredz. Tad lūk, viņš nesen uzdrošinājies propagandista Andreja Norkina raidījumā norādīt, ka Krievijai ir “apkaunojums” ukraiņu ofensīva Kurskas apgabalā. Vēl vairāk — pats fakts, ka drīzumā tā dēvētajai “speciālajai militārajai operācijai”, kurai pēc Kremļa diktatora Vladimira Putina un viņa propagandistu ieskata bija jāvainagojas ar zibenīgu uzvaru pār “nacistisko Ukrainu”, būs jau 1000 dienas, arī ir “apkaunojums”.

Interesants fakts, kas mūsdienās var izraisīt propagandistu un “Z patriotu” histēriju, — Lielais Tēvijas karš, kurā uzvara, tāpat kā milzīgais upuru skaits, Krievijā sen ir galvenais lepnums, ilga 1418 dienas. Pašreizējam karam, kurā krievu zaudējumi jau vairākkārtīgi pārspļāvuši zaudējumus Afganistānas kara un divu Čečenijas karu zaudējumu summu, bet triumfālās uzvaras kā nav, tā nav, gala vēl neredz.

Starp citu, dažs labs “patriots”, kā, piemēram, slavenais režisors Karens Šahnazarovs, jau televizorā atļāvies pat iepīkstēties, ka Krievija šo karu varētu, nedod dies, zaudēt. Protams, režisors tūlīt pat nodemonstrē savu uzticību režīmam un piebalso Krievijas galvenajam propagandistam Vladimiram Solovjovam, ka, protams, to pieļaut nedrīkst, jo citādi visai pasaulei beigas. Galu galā, kamdēļ vajadzīga pasaule, ja tajā nebūšot Krievijas?

Pēc ukraiņu ofensīvas Krievijas propagandas raidījumos manāmi noplaka bravūrība, un sāka apspriest jau to, kas sākotnēji šķita neiespējami, proti, teritoriju zaudēšanas praktiskās sekas, gatavojoties ļaunākajam scenārijam. Šeit bijušajam ārlietu ministra vietniekam Fjodorovam pievienojās arī reizēm galīgi “nepareizu” viedokli paudošais politologs Viktors Oļevičs, kurš brīdina par iespējamo politisko krīzi pašā Kremlī (Norkins jau nopūšas), bet “pareizais” politologs Maksims Jusins pat iesaka bez emocijām palūkoties uz Krievijas milzīgo teritoriju un nekreņķēties par “teritorijām, kuras varbūt pat uz pusgadu nāksies upurēt”. To dzirdot, Norkins un viņa gados jaunākais un krietni kareivīgākais propagandas frontes kolēģis Ivans Truškins spēj tikai novaidēties.

Citos propagandas raidījumos viesojas amerikāņu žurnālists Maikls Boms, kuram pastāvīgi aizbāž muti patrioti, tostarp Romans Babojans, Margarita Simonjana un daudzi citi, laiku pa laikam, viņam arī “caur puķēm” piedraudot.

Tomēr, iespējams, slavenākais "peramais zēns" propagandistu raidījumos ir pēdējā laikā pazudušais politiķis, 2015. gadā nošautā opozīcijas līdera Borisa Ņemcova līdzgaitnieks Boriss Nadeždins, kurš vēl šogad naivi cerēja kļūt par Putina konkurentu kandidēt tā dēvētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās. 

Nadeždins balotējas no partijas "Pilsoniskā iniciatīva", viņš pauž pretkara uzskatus un publiski izteicies pret Putina politiku. Kaut gan Putina režīms tradicionāli "prezidenta vēlēšanās" ļāvis izvirzīt kādu nekaitīgu "opozicionāru" (parasti tas bijis Grigorijs Javļinskis), lai tas iegūtu niecīgu atbalstu un šādi demonstrētu demokrātu vietu vietējā politiskajā sistēmā, Nadeždina ķecerīgie izteikumi bijuši Kremļa izveidotajai sterilajai videi pārāk kaitīgi baciļi, un viņu nemaz nepielaida pie vēlēšanām. Vēl vairāk, Krievijas slavenākais "stukačs" (persona, kas profesionāli nodarbojas ar nevēlamo personu vai organizāciju nosūdzēšanu varas iestādēm, lai panāktu to represēšanu) Vitālijs Borodins pat mēģināja panākt, lai Nadeždinu atzītu par "ārvalstu aģentu", jo, lūk, Nadeždins iet uz vēlēšanām "kā esošā prezidenta politikas principiāls pretinieks". Padomāt tik, tā taču būtībā ir valsts nodevība, vēlēties principiāli citu politiku.

Savulaik Nadeždins jau izraisīja histēriju, kad atļāvās vienkārši pieļaut, ka varbūt (varbūt!) krievi arī pastrādā zvērības Ukrainā.

Tomēr viens no pēdējiem pilieniem propagandistu tolerancei bija šķietami nevainīgais izteikums, ka ... pie varas esošos vajag mainīt, un konkrēti pašu Putinu, lai uzlabotu attiecības ar Rietumiem.

Var paciest daudz ko, taču svētuma zaimošana ("mūžīgā Putina" iespējamā nomaiņa ar sakarīgāku variantu) vēl netiek pieļauta. Ja nu tā sāks domāt arī iedzīvotāji? Var atļauties pat uz laiku zaudēt teritorijas, bet Putins ir augstākā vērtība, kuras zaudēšana nozīmētu visas impērijas krahu. Visiem taču zināms Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja Vjačeslava Volodina teiktais, kas ļoti atbilstoši ir nokopēts no pašreizējās Krievijas idejiskās mātes nacistiskās Vācijas augsta ranga politiķa Rūdolfa Hesa teiktā par Ādolfu Hitleru: "Ir Putins, ir Krievija. Nav Putina, nav Krievijas!"

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Tests: Patiesība par meliem – olimpiskās kaislības" saturu atbild Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.