Rāmji apsarga krēslā un neskarta dārgākā glezna - interesanti fakti par vēsturē lielāko mākslas darbu zādzību
Vinsenta van Goga "Saulespuķes" un "Zvaigžņotā nakts”, Salvadora Dalī mīkstie pulksteņi, Endija Vorhola konservētās zupas bundžiņas un Frīdas Kalo pašportreti – mākslas muzeji visā pasaulē ir pilni ar vērtīgiem mākslas darbiem, ko apjūsmo gan mākslas entuziasti, gan iekāro garnadži.
Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejs Bostonā mūsdienās ir slavens ar tiem mākslas darbiem, kas nemaz muzejā vairs nav atrodami.
1990. gada 18. martā muzejs kļuva par upuri vēsturē lielākajai mākslas darbu zādzībai – nakts vidū nozaga trīspadsmit mākslas darbus vairāk nekā pusmiljarda ASV dolāru vērtībā, tostarp zagļu guvumā arī trīs Rembranta darbi un viena Vermēra glezna.
Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejs ir viens no zināmākajiem muzejiem pasaulē - to kolekcijā ietilpst gan vērtīgas gleznas, gan retas grāmatas, skulptūras un gobelēni. Gārdnere bija mākslas kolekcionāre, kas apceļojot Eiropu, Tuvos Austrumus un Āziju, uzkrāja vairāk nekā 2500 priekšmetu kolekciju. 1903. gadā, atverot muzeju, viņa paziņoja, ka ieeja muzejā ir bezmaksas. Viņas muzejā tajā laikā bija lielākā privātpersonu mākslas kolekcija Amerikā. Muzejā apskatāmas arī tādas ekskluzīvas lietas kā Džūlijas Vordas Hovas, kas pazīstama kā sieviešu tiesību aktīviste un rakstniece, fotogrāfijas un vēstules, kā arī angļu sieviešu tiesību cīnītājas Emelīnas Pankhērstas piezīmes.
Vairāk nekā divas desmitgades pastrādātā zādzība Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejā bija viens no lielākajiem Amerikas neatklātajiem noziegumiem, līdz 2013. gadā FIB Bostonas nodaļa paziņoja, ka zagļu identitāte ir apstiprināta. Par Bostonas policistiem pārģērbušies zagļi gan palika nesodīti, jo bija iestājies kriminālatbildības noilgums.
"CNN" izpētījis to, kādi fakti tad tik pārsteidzošu padarīja Izabellas Stjuartes Gārdneres muzeja laupīšanu un kāpēc tā joprojām ir slavenākā zādzība mākslas vēsturē.
Lai arī garnadži paņēma vairākus ievērojamus mākslas darbus, viņi aiz sevis atstāja pašu dārgāko - Ticiāna gleznoto sengrieķu sižetu par Eiropas izvarošanu, ko muzejs iegādājās par rekordlielu cenu. Tiek uzskatīts, ka tieši šī glezna ir muzeja vērtīgākais darbs, tāpēc vēl jo pārsteidzošāks liekas fakts, ka zagļi to atstājuši neskartu. Tiek pieļauts, ka atbilde slēpjas gleznas izmērā -lielākais nozagtais darbs bija Rembranta "Vētra Galilejas jūrā", kas bija 160 centimetrus plata un 128 centimetrus gara, taču “Eiropas izvarošana” bijusi vēl krietni lielāka.
Ap 2005. gadu nozagto mākslas darbu izmeklēšana noveda līdz Francijai piederošajai Korsikas salai Vidusjūrā, kur divi francūži mēģināja pārdot Rembrantu un Vermēru. Kāpēc gan, lai Korsikas mafiozi būtu ieinteresēti aplaupīt Bostonas mākslas muzeju? Atbilde varētu būt saistīta ar bronzas ērgļa 10 collu ornamentu, kas nolaupīšanas laikā tika nozagts no Napoleona karoga augšdaļas. Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka zagļiem tā bija dīvaina izvēle, Korsika uzskatāma par Napoleona dzimteni.
Jāatzīmē, ka 1990. gada 18. marts nebija pirmā reize, kad no Bostonas muzeja tika nozagts Rembrants - 1975. gadā mākslas zaglis Mails Konors iegāja Bostonas Tēlotājmākslas muzejā un izgāja ārā ar Rembrantu, iebāžot to mēteļa kabatā. Viņš bija pirmais FIB aizdomās turamais Gārdneres muzeja lietā, tomēr tā brīža atrašanās cietumā deva viņam diezgan stabilu alibi.
Viens no nozagtajiem mākslas darbiem bija arī Eduarda Manē "Chez Tortoni", kas tika izņemts no muzeja Zilās istabas pirmajā stāvā. Tās zādzība izceļas divu iemeslu dēļ - zagļi atstāja gandrīz visus rāmjus, un, otrkārt, tukšais rāmis tika atstāts uz lejasstāva apsardzes biroja krēsla. Vēl ievērojamāks ir fakts, ka Zilajā istabā netika iedarbināts neviens kustības detektors. Tas mudina domāt, ka zādzībā varētu būt iesaistīti arī savējie.
