Vēstules no Āfrikas: ir nauda, ir alus, bet...

Nekad neesmu slēpis, ka man "garšo" - labs vīns ar sieru vai spāņu desu, latviešu alus pie grilētas gaļas, "asiņainajā Mērijā" iejaukts degvīns. Bet Gambijā es sāku justies kā anekdotē par noskumušu vīru pie alkohola bodes. Viss ir, gan nauda makā, gan šņabis veikalā, tikai - negribas. Vairāk kārojas wonjo - ļoti garšīgs dzēriens, vāra no hibisku ziedpumpuriem.

Un šis ir stāsts par vidi, kas valda mums apkārt, bieži vien it kā nemanāmā veidā. Būsim atklāti, Latvijā un vispār rietumu pasaulē pastāv grādīgo dzērienu patēriņa kults. Kaut gan latvieši šajā ziņā ir vieni no pirmrindniekiem, neatpaliek jau arī citi. Amerikāņu filmās taču redzam, ja kāds ienāk kaut uz īsu brīdi ciemos, namatēvs vienmēr gatavs piedāvāt aukstu alu no ledusskapja. Zinātniski reiz izsecināts, ka Džeimss Bonds sen būtu miris nevis no ienaidnieka lodes, bet aknu cirozes.

Saeimā tagad krogu nozarei par šausmām lemj, ko nu darīt ar šo epidēmiju, un virzās uz bargiem ierobežojumiem. Sākotnējā iecere, ka grādīgos dzērienus drīkstēs pirkt tikai no 20 gadu vecuma, gan ir noraidīta, atrunas dažādas, bet skaidrs, ka ar tādu attieksmi raisītu sašutumu daļā gados jauno vēlētāju. 

Toties tirdzniecības laiku gan plānots ierobežot - veikalos alkoholu ļaus tirgot no plkst. 10 līdz 20 no pirmdienas līdz sestdienai, bet svētdienās no plkst. 10 līdz 18. 

Kā tad ir musulmaņu valstī Gambijā? Vajadzētu taču būt daudz stingrāk? Vecuma slieksnis ir 18 gadu. Un, ja veikalā alkohols ir, tad vienīgais iegādes laika ierobežojums ir darbalaiks. Vadīt auto gan aizliegts ar jebkādu promiļu daudzuma - nulles tolerance, par to tagad sāk runāt arī Latvijā. Puslitrs alus Gambijā maksā ap eiro, pudele vīna no Dienvidāfrikas ap pieciem eiro. 

Gambieši nepavisam nav nodzērušies. 2016. gadā Gambijā oficiāli pārdotā tīrā alkohola (spirts) patēriņš bija trīs litri uz cilvēku (no 15 gadiem), plus 0,9 litri neuzskaitītā (iespējams, mājas apstākļos tapis palmu vīns vai banānu alus). Latvijā - 12,9 litri. 

Varbūt deputātiem jābrauc pieredzes apmaiņā uz Gambiju? Ir diezgan skaidri redzams, ka lielāku lomu par aizliegumiem spēlē sabiedrības noskaņojums un kultūras īpatnības. Mans personiskais patēriņš bez jebkāda spiediena no augšas vai malas ir nokrities līdz vienai alus glāzei mēnesī.

P.S. Pirms dažiem gadiem izputēja Gambijas vienīgā alus rūpnīca. Skumji. Ražoja tikai divu veidu miestiņus, nebija ne vainas. Bet nav arī tā, ka visur Āfrikā valda atturības kults - Tanzānijas krogos dzīve sit augstu vilni, un pat musulmaņu daiļavas var aizmirst Korānā rakstīto, vismaz, ja nav Ramadāns.