Lielo iespēju laiks! Vai Moldovai izdodas soļot Eiropas virzienā?

Šis gads Moldovai būs īpaši sarežģīts. Rudenī paredzētas prezidenta vēlēšanas, kā arī referendums par izmaiņām Moldovas konstitūcijā, tajā iekļaujot iedzīvotāju vēlmi iestāties Eiropas Savienībā (ES) - lai tādējādi novērstu iespēju nākotnes valdībām atkal mainīt savu politiku un novērsties no eirointegrācijas kursa.

Pirms prezidenta vēlēšanām tiek prognozēta masīva Krievijas dezinformācijas kampaņa, savukārt referendums Moldovā raisa daudz diskusiju, jo šis ir milzīgs solis valstij, kas pirms diviem gadiem par dalību ES domāja kā par tālas nākotnes perspektīvu. Būtisks gan ir pats referenduma jautājums, kas vēl nav prezentēts. Referendums var apklusināt opozīcijas apgalvojumus, ka sabiedrība nemaz nevēlas iestāšanos ES.

Propagandas iespaids daļu sabiedrības noteikti skars, bet vēl lielāku problēmu rada mēģinājumi iejaukties Moldovas iekšējās lietās caur apmaksātiem protestiem vai ārējo finansējumu politiskiem spēkiem. Vietējās amatpersonas atzīst, ka varas iestādēm pret to ir grūti cīnīties, jo paši naudas iesūtīšanas paņēmieni ir ļoti radoši un apņēmīgi.

Prezidenta vēlēšanās izvēles iespējas būs tikai divas - divi kandidāti, kas vairāk vai mazāk reprezentēs orientāciju uz rietumiem vai austrumiem. Tātad vēlēšanās tiks piedāvāta ģeopolitiska izvēle. Kaut arī eirointegrāciju atbalsta vairākums, situāciju sarežģī tas, ka tā moldoviešiem asociējas ar konkrētiem cilvēkiem, norāda bijušais Moldovas vicepremjers un nevalstiskās organizācijas ''Iniciatīva mieram'' vadītājs Aleksandru Flenkja. Tāpēc lielākais izaicinājums būs aktivitāte prezidenta vēlēšanās, kas var daudz izšķirt, jo pastāv bažas, ka balsot nedosies daudzi proeiropeiski noskaņotie vēlētāji. Īpaši tie, kas neatbalsta pašreizējo prezidenti, bet citas šāda kalibra kandidatūras ES atbalstītāju nometnē vēlēšanās nebūs. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka prokrieviski noskaņotie vēlētāji uz vēlēšanu iecirkņiem noteikti dosies, un tas rada vislielākās bažas.

Sašķeltā sabiedrība

Teiciens, ka Moldovā reti kaut kas ir ļoti vienkārši, joprojām ir aktuāls, tomēr skaitļi runā paši par sevi - apmēram 30% sabiedrības ir izteikti proeiropeiski noskaņoti, 25% ir prokrieviski, kamēr pārējie ir tā sauktie situatīvie balsotāji. Atbalsts iestājai ES tomēr pakāpeniski pieaug. Šobrīd tas svārstās no 50-60%, un proeiropeiskie spēki ir izvirzījuši mērķi iestāties ES līdz 2030.gadam.

Krievija ar intensīvas dezinformācijas kampaņas palīdzību cenšas uzturēt Moldovas sabiedrības sašķeltību. Gaidāms, ka šī kampaņa tikai pastiprināsies, tuvojoties prezidenta vēlēšanām un referendumam par virzību uz ES. Cīņā pret dezinformāciju vislielāko izaicinājumu rada risinājumu meklējumi attiecībā uz propagandu sociālajos tīklos, īpaši tajos, kuri nevēlas sadarboties, piemēram ''TikTok'' un ''Telegram''. Tāpat liela problēma ir sarežģītā komunikācija ar mazizglītotajiem cilvēkiem, kuri turklāt nelieto internetu. Šie cilvēki ļoti bieži kļūst par Krievijas dezinformācijas upuriem.

Valsts iestāšanos NATO šobrīd vēlas tikai 20-25% moldoviešu, jo Moldova stingri pieturas pie neitralitātes principa, ko atbalsta trīs ceturtdaļas iedzīvotāju, ieskaitot eirointegrācijas atbalstītājus. Viņi piekrīt viedoklim, ka nevajag raustīt lauvu aiz ūsām, respektīvi, labāk būt klusiņiem kaut kur maliņā, nevis kaitināt Krieviju. Prokrieviski noskaņotie turklāt norāda uz to, kas notika ar Gruziju, kad NATO pieļāva iespēju nākotnē to uzņemt aliansē - krievu tanki bija drīz vien klāt, un tas pats tagad notiek ar Ukrainu.

Apmēram tikpat moldoviešu labprāt redzētu arī atkalapvienošanos ar Rumāniju, ko daudzi eirointegrācijas piekritēji uzskata par brāļu tautu, kura turklāt runā ar moldoviešiem vienā valodā.

Moldovas problēmu risināšanā Rumānija sniedz lielu atspaidu, turklāt tā bieži patiešām darbojas kā Moldovas ''lielais brālis'', palīdzot tīri pēc savas iniciatīvas, bez attiecīga lūguma. Rumānija gan sniedz praktisku palīdzību, gan aizstāv Moldovas intereses starptautiskā līmenī. Jāņem arī vērā, ka teju pusei Moldovas iedzīvotāju ir arī Rumānijas pilsonība, tātad ES pilsonība. Rumānija ir Moldovas lielākais eksporta tirgus, tās divpusējā palīdzība Moldovai sasniedz 100 miljonus eiro, apsteidzot lielākās ES dalībvalstis.

Tomēr vienlaikus daļa valsts teritorijas neatrodas Moldovas valdības kontrolē, un tajā saimnieko Krievijas karaspēks. Piedņestras Moldovas Republika dzīvo savu dzīvi un nepakļaujas Kišiņevai. Tajā ir sava vara, sava nauda un savi tikumi. Kaut arī pārmaiņu vēji ir jau jūtami, Krievijas dezinformācijas kampaņas un propagandas operācijas cenšas novērst jebkādas izmaiņas Piedņestrā, turklāt ar šādiem paņēmieniem izdodas arī aizvien vairāk radikalizēt prokrievisko Gagauzijas autonomo republiku Moldovas dienvidos.

ES amatpersonu sacītais, ka Moldovas uzņemšana savienībā nebūs iespējama, kamēr valstī atradīsies Krievijas karaspēks, tomēr nedzen Moldovas vadību pesimismā - tieši otrādi, Moldovas amatpersonas norāda, ka tas motivē trīskāršot viņu pūliņus atrisināt šo konfliktu un attīrīt valsti no nedraudzīgas ārvalsts karaspēka klātbūtnes.

Moldovas sabiedrības sašķeltībā Flenkja pamatā vaino politiķus, pat visas politiķu paaudzes kopš deviņdesmitajiem gadiem, kuri balsu vākšanai piekopa uz konfrontāciju vērstu naida runas politiku. Tomēr sabiedrību vieno tas, ka visi baidās no kara un neviens nevēlas tikt tajā ierauts, ieskaitot atklāti prokrieviskos spēkus. Arī šobrīd bijušais Moldovas vicepremjers nav pārliecināts, ka šajā, valstij tik svarīgajā, laikā īstie cilvēki spēs paveikt īstās lietas, tāpēc, iespējams, būs nepieciešama arī politiķu paaudžu maiņa. Viņaprāt, šobrīd galvenais ir darīt visu iespējamo, lai moldoviešiem netiktu atņemts politiskais plurālisms un politiskās brīvības.

Eirointegrācija triecientempā

Karš kaimiņvalstī Ukrainā ir kalpojis par attīstībai nepieciešamo satricinājumu arī Moldovā. Tas Kišiņevai palīdzēja diversificēt savu tirgu un atbrīvoties no enerģētiskās atkarības no Krievijas, sākt bruņoto spēku reformu un ievērojami paātrināt reformu procesu, kas nepieciešams iestājai ES.

Rietumu virzienā, bet galvenais vienā un tajā pašā virzienā šobrīd dodas gan Moldovas prezidents, gan valdība un parlaments, kas visi ir vērsti uz reformām un Eiropas integrāciju, Latvijas žurnālistiem norādīja ES vēstnieks Moldovā Jānis Mažeiks. Jāņem vērā, ka atsevišķu Moldovas valdību nostājas iepriekš ir bijušas krasi atšķirīgas un eirointegrācijas mērķis šajā valstī nebūt nav stāvējis pāri politisko partiju cīniņiem.

Kaut arī visās vēlēšanās kopš 2005.gada moldovieši ir parlamentā ievēlējuši proeiropeisku vairākumu, īsts eirointegrācijas procesa paātrinājums notika tieši pēdējos divos gados, kas novembrī vainagojās ar Eiropas Komisijas rekomendāciju sākt iestāšanās sarunas ar Moldovu un Ukrainu, ko mēnesi vēlāk samitā Briselē apstiprināja ES dalībvalstu līderi. Līdz ar to ES interese par Moldovu ir strauji pieaugusi. Ja agrāk kā liels sasniegums tika pasniegta kāda ES komisāra vizīte Moldovā, kas notika reizi pāris gados, tad tagad gada laikā valsti apmeklē apmēram desmit komisāri.

Vienlaikus daļa sabiedrības joprojām uzskata, ka pareizais Moldovas ceļš ved uz austrumiem, kaut arī tam nav nekāda pamata arī ekonomiski. Jau 20 gadus ES ir Moldovas lielākais tirgus, un tirgoties ar Krieviju kļūst praktiski neiespējami. Tomēr Krievijas dezinformācijas iespaids ir milzīgs, norāda Mažeiks.

Kopējais ES atbalsts dažādo krīžu seku novēršanai ir pārsniedzis miljardu eiro. Turklāt ES sniedz arī palīdzību aizsardzības jomā, kas pērn dubultoja samērā nelielo Moldovas aizsardzības budžetu - 40 miljonus eiro gadā.

Sākoties karam, visi eirointegrācijas procesi strauji paātrinājās, un gan Moldovai, gan Ukrainai bija divos mēnešos jāpaveic plašs darbs, kam citām kandidātvalstīm bija pat pusotrs gads laika. Moldovai tika doti deviņi mājasdarbi, respektīvi, jomas, kur jāpanāk progress, un tagad tādas palikušas tikai trīs. Divās no tām - papildu resursu nodrošināšana cīņai pret korupciju un likumdošanas papildināšana naudas atmazgāšanas jomā - viss nepieciešamais ir izdarīts. Palikusi vislaikietilpīgākā, proti, jāturpina augstāko tieslietu amatpersonu apstiprināšana, kuras ietvaros jāveic ļoti skrupuloza kandidātu izvērtēšana.

Korupcijas apkarošanas ziņā paies laiks, kamēr veikto pasākumu ietekme būs jūtama visos līmeņos, jo Moldovas valdība izvēlējās veikt attīrīšanos no augšas uz leju, norāda bijušais Moldovas vicepremjers Flenkja. Ar starptautisko partneru palīdzību tika izveidota ārkārtējās novērtēšanas komisija, kas vērtēja kandidātus, kuri vēlējās iekļūt Augstākajā maģistrantūras padomē un Augstākajā prokuratūras padomē. Tālāk tiesnešu un prokuroru izvērtēšana tad jāveic šo abu padomju locekļiem, un šobrīd šis process notiek. Vislielākais efekts, ko jutīs arī ierindas pilsoņi, sekos pēc tam, kad izvērtēšanas jeb ''tīrīšanas'' process būs nonācis līdz zemāka līmeņa amatpersonām un beigu beigās skars konkrētas tiesu lietas. Bet process ilgs vēl pāris gadus, un tiesas joprojām mēdz pieņemt lēmumus, par kuriem ir sašutusi gan sabiedrība, gan Moldovas valdība.

Iesaldētā Piedņestra un prokrieviskā Gagauzija

Katrai no ES kandidātvalstīm iestāšanās sarunās ir bijis kaut kas īpašs, un Moldovai tā ir Piedņestra - pusmiljona cilvēku apdzīvota teritorija, kas nav Kišiņevas pārvaldē, kaut arī tās iedzīvotāji pārsvarā ir Moldovas pilsoņi. Tomēr Piedņestra nebūt nav tipisks iesaldētais konflikts un to nevar salīdzināt ar Abhāziju vai Dienvidosetiju, Latvijas žurnālistiem norādīja ES vēstnieks Moldovā Mažeiks. ES brīvās tirdzniecības līgums attiecas arī uz Piedņestru, un arī no šīs teritorijas divas trešdaļas eksporta iet uz ES. Tāpat jāņem vērā, ka piedņestrieši var brīvi ceļot un vairumam iedzīvotāju ir vairākas pilsonības, daudziem trīs, četras vai pat piecas.

Vienlaikus saspīlējumu valstī vairo arī nelielās prokrieviskās Gagauzijas autonomās republikas jeb autonomās teritoriālās vienības izteikti prokrieviskais noskaņojums. Gagauzijas prokrieviskā orientācija nebūt nav pēdējo gadu Krievijas dezinformācijas rezultāts, jo vēl pirms nepilniem desmit gadiem 98,4% iedzīvotāju referendumā nobalsoja par ciešākām saitēm ar Krieviju, nevis ES.

Visdrīzāk arī pareizticīgās tjurku valodā runājošās Gagauzijas situācija būtu ļoti līdzīga Piedņestrai, ja starp tās teritoriju un Moldovu būtu kāda dabiska robežškirtne, uzskata Flenkja. Tādas nav, tāpēc šis konflikts 1994.gadā tika atrisināts, Gagauzijai piešķirot autonomiju Moldovas sastāvā.

Pēdējos gados ir pieaudzis saspīlējums starp Gagauziju un Moldovas vadību, un arī tajā bijušais vicepremjers vaino abu pušu politiķus. Tas it nemaz nepārsteidz, jo pašreizējā Moldovas valdība ir izteikti proeiropeiska, kamēr Gagauzijas politiskajā vadībā nepārprotami prokrieviskais noskaņojums nebūt nav mazinājies.

Savukārt Piedņestras varas iestādes ļoti cenšas izvairīties no kaut kā tāda, kas varētu izraisīt pārmaiņas. To pastāvēšanas pamatā ir pirmskara situācija, kad Piedņestra varēja īstenot dažādas kontrabandas shēmas, jo bija iespējams tirgoties gan ar Moldovu, gan Ukrainu. Tagad Ukraina ir pilnībā slēgusi robežu un pat uzspridzinājusi dzelzceļa tiltu, līdz ar to Piedņestrā visas preces un arī cilvēki var iekļūt tikai caur Moldovas kontrolēto teritoriju. Mažeiks cer, ka tas Moldovas valdībai dos tik nepieciešamo sviru, kas ļaus kontrolēt notiekošo Piedņestrā dažādās jomās. Būtiski ir arī tas, ka starp Moldovas un Piedņestras varas iestādēm ir pastāvīgi kontakti, sarunas notiek pat dažādos formātos, ieskaitot divpusējās.

Ilgus gadus Piedņestrai bija divi pamata peļņas avoti - kontrabanda, kas tagad nav iespējama vai ir vismaz stipri ierobežota, un elektrības ražošana un eksports uz Moldovu, tās ražošanai izmantojot ''Gazprom'' bez maksas piegādāto gāzi. Sākotnēji piedņestrieši nodarbojās ar degvielas, tabakas produktu un alkohola kontrabandu, bet dažādos periodos tiem pievienojās pavisam atšķirīgi produkti, piemēram, savulaik liels ienākumu avots bijusi arī putnu gaļa no Brazīlijas. Pēdējos gados tā ir kriptovalūta, ko kultivēt ir viegli, ja ir pieejama lēta elektrība.

Februāra vidū satraukumu izraisīja ziņas, ka Piedņestras Kongress gatavojas lūgt Krieviju uzņemt republiku savā sastāvā. Tas nenotika, kaut arī deklarācijā it kā paustais aicinājums pēc palīdzības bīstami atgādināja Ukrainas austrumu reģionu līdzīgos aicinājumus, kas noveda pie to iekļaušanas Krievijas sastāvā. Vēlāk kļuva skaidrs, ka šīs ziņas drīzāk bija provokācija un sava veida draudi, kas izplatījās pēc Piedņestras sakaru un informācijas ministra Genādija Čorbas ieraksta ''Facebook''. Tomēr šī provokācija izdevās, un informācija ātri izplatījās medijos, un to komentēja daudzi politiķi, kaut arī piedņestriešu kongresa nozīme un Tiraspoles vēlme lūgt Krievijai anektēt Piedņestru - ļoti pārspīlēta.

Visdrīzāk tā bija vietējo oligarhu inspirēta rīcība, lai protestētu pret Moldovas valdības ietekmes pastiprināšanos un, piemēram, nepieciešamību ievērot jaunā muitas kodeksa prasības, kas liek muitas nodevas maksāt arī piedņestriešiem, secina Mažeiks. Arī pats lūgums Krievijai sniegt ''palīdzību'', kā tas bija iecerēts sākotnēji, beigu redakcijā reducējās uz ''diplomātiskas palīdzības'' lūgšanu.

Savukārt Flenkja kā ļoti būtisku faktoru redz to, ka Piedņestras iedzīvotāji nav izolēti, viņi var brīvi ceļot. Viņi bieži dodas arī uz Moldovu un labi zina, ka Kišiņevā uz ielas nevienu nesit par runāšanu krievu valodā, kaut arī to sludina oficiālā propaganda. Piedņestrā nav brīvas preses, taču internets nekā iegrožots nav, tāpēc varas iestādēm ir grūti nekļūt smieklīgām, apgalvojot, ka Moldovā visi ir nacionālisti, kas neieredz krieviski runājošos. Līdz ar to šādi propagandas apgalvojumi pamazām izzūd, jo cilvēki vairs netic, ka par runāšanu krieviski viņi var tikt nogalināti, skaidroja bijušais Moldovas vicepremjers.

Ir pavisam skaidrs, ka Piedņestra nav nekādi izmantojama Krievijas karā pret Ukrainu, turklāt kopš Hersonas atbrīvošanas Krievijai nav nekādu iespēju pietuvoties separātiskajai republikai. Militārais spēks Piedņestrā ir drīzāk simbolisks, nevis reāli vērā ņemams. Tomēr Krievijai ar tā palīdzību trīs desmitgades izdevās Eiropu turēt pa gabalu no Piedņestras. Absolūtais vairākums no 1700 it kā Krievijas karavīriem, kas dislocēti Piedņestrā, patiesībā ir vietējie ar Krievijas un Moldovas pilsonībām, kuri ir iestājušies Krievijas armijā, lai saņemtu labāku algu. No Krievijas šo spēku sastāvā ir tikai apmēram 70 virsnieki, kuri ir Piedņestrā ''iesprūduši'', jo Moldovas varas iestādes nepieļauj viņu rotāciju.

''Šerifs'' nevēlas ne Moldovu, ne Krieviju

Bijušais Moldovas vicepremjers Flenkja norāda, ka Piedņestras situācija ir savā ziņā unikāla, jo to nav veidojušas ne tik daudz reliģiskās vai etniskās atšķirības, bet gan bizness. Piedņestru faktiski kontrolē divi uzņēmēji, kuri nebūt nav Maskavas iecelti, bet gan savas impērijas uzbūvējuši paši. Viņi ir nopelnījuši miljardus un turpina pelnīt, turklāt viņu bizness ir iespējams tikai tikmēr, kamēr Piedņestra ir atdalīts un neatzīts reģions. Galvenie peļņas avoti vienmēr ir bijuši divi - kontrabanda un ''Gazprom'' gāze, par ko piedņestrieši nemaksā. Gāzi viņi par lētu cenu pārdod saviem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kurus savdabīgas privatizācijas ceļā paši ir ieguvuši savā īpašumā. Šie uzņēmumi izmanto gāzi, lai saražotu elektrību un pārdotu to Moldovai.

Šo oligarhu karaļvalstīm beigas pienāktu vienlīdz ātri, ja Piedņestra atkalapvienotos ar Moldovu vai nonāktu Krievijas sastāvā. Piedņestras līderi ir prokrieviski tikai tāpēc, ka Krievija ir ļāvusi viņiem saglabāt status quo desmitgadēm ilgi, norāda Flenkja un piebilst, ka piedņestrieši var itin ātri pārstāt būt prokrieviski gadījumā, ja Krievija izrādīsies nespējīga uzturēt šo status quo.

Tas arī izskaidro, kāpēc Piedņestras vadība nepauž atbalstu Krievijai saistībā ar karu Ukrainā, precīzāk, karu kaimiņvalstī tā vispār nekā nekomentē. Jāņem vērā, ka Piedņestrai jāuztur labas attiecības arī ar savu ziemeļu kaimiņu Ukrainu...

Galvenais Piedņestras oligarhs ir Viktors Gušans - viens no bagātākajiem cilvēkiem bijušās Padomju Savienības teritorijā, par kura personīgo bagātību informācija svārstās no diviem līdz pat divdesmit miljardiem eiro. Viņš ir bijušais VDK virsnieks, pazīstams ar segvārdu ''Šerifs''. Gušana vadītajai holdingkompānijai, ko viņš pilnībā kontrolē kopš 2012.gada, tāpēc dots nosaukums ''Sheriff''. Sākotnēji ''Sheriff'' nodarbojās ar cigarešu un alkohola tirdzniecību, bet holdinga vara izplatījusies teju visās nozarēs, un šobrīd ''Sheriff'' ir monopols tirdzniecības, degvielas un telekomunikāciju nozarē, turklāt tā kontrolē ir arī vietējos medijus. Protams, ka ''Sheriff'' nelokāmi atbalsta vietējo valdošo partiju ''Obnovļeņije'' (''Atjaunošana''), kas ir pie varas Piedņestrā jau gadiem ilgi.

Flenkja ir pārliecināts, ka Guršans darīs visu iespējamo, lai nekas nemainītos, un viņš par to ir gatavs maksāt. Tāpēc arī šo oligarhu un viņa līdzgaitniekus ir jāpārliecina, ka atpakaļceļa nebūs, un, novilcinot samierināšanos ar Moldovas vadību, viņi var visu pazaudēt. Turklāt šos cilvēkus ir arī jāpārliecina par to, ka Moldova un ES partneri spēs viņus pasargāt no Krievijas atriebības. Šie oligarhi ir gudri cilvēki, kas investējuši visur, kur iespējams, viņiem pieder uzņēmumi gan Ukrainā, gan ES. Lai saglabātu savas bagātības, oligarhiem būs jāpanāk ne tikai Krievijas karaspēka izvešana, bet jātiek vaļā arī no Krievijas drošības dienesta (FSB) aģentiem. Holdingam ''Sheriff'' esot sava drošības struktūra, kuras galvenais uzdevums ir aizsargāt savu priekšniecību no FSB, kuram pēc pavēles no augšas varētu labpatikt ar kādu izrēķināties vai konfiscēt kādus oligarhu īpašumus.

Arī kontrabandas izskaušana var radīt izdevības tuvināt Piedņestru saplūšanai ar Moldovu, bet šī izdevība ir jāizmanto, piedāvājot cilvēkiem alternatīvas. Kamēr piedņestrieši cerēs, ka ar laiku viņiem izdosies atgriezt visu tā, kā tas bija pirms kara, nekādas integrācijas nebūs. Vienalga, kā to panākt - ar skaidrojumiem vai kaut vai blefojot -, bet galvenais ir viņus pārliecināt, ka atgriešanās pie vecās kārtības vairs nebūs, uzsver Flenkja. Turklāt kontrabanda var eksistēt, tikai pateicoties korupcijai, jo runa ir par liela apjoma kontrabandu, kas nevar notikt bez korumpētu amatpersonu līdzdalības.

Ievainojamības sajūta liek stiprināt Moldovas bruņotos spēkus

Kaut arī Moldovas konstitūcija paredz valsts neitralitāti un Moldova neizvirza sev mērķi iestāties NATO, tā ir iesaistīta plašās sadarbības programmās ar Ziemeļatlantijas aliansi. Moldovas aizsardzības ministrs Anatolijs Nosatijs Latvijas žurnālistiem norādīja, ka konstitūcija ne tikai paredz valsts neitralitāti, bet arī nepieļauj pastāvīgu ārvalstu karaspēka klātbūtni tās teritorijā, līdz ar to šo neitralitātes politiku atklāti neciena viena valsts - Krievija, kas ne tikai uztur Piedņestras pašpārvaldi, bet arī Moldovā īsteno apjomīgas hibrīdkara operācijas.

Arī neitralitātes politiku iespējams izmainīt referenduma ceļā, tomēr valsts amatpersonu vidū valda pārliecība, ka pašreiz Moldovas sabiedrība tam nav gatava.

Pašreizējā valsts budžetā izdevumi aizsardzībai ir trīskāršoti, taču Moldovas militārais budžets joprojām ir mazs - šobrīd tie ir tikai 0,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Ministrijas ieplānotajām reformām nepieciešams daudz vairāk līdzekļu, un parlaments ir apstiprinājis pakāpenisku aizsardzības izdevumu palielināšanu, līdz 2030.gada beigām sasniedzot 1% no IKP.

Karš Ukrainā ir atvēris sabiedrības acis, skaudri nodemonstrējot, cik svarīgas ir valsts aizsardzības spējas, kā arī to, cik ievainojama ir Moldovas Republika, norādīja Nosatijs. Tieši tāpēc aizsardzības budžets ir palielināts līdz līmenim, kāds agrāk netika pat izskatīts. Atrodoties karadarbības tiešā tuvumā, kara sekas moldovieši apjauta jau kopš tā pašām pirmajām dienām, kad valstī ieplūda milzīgs bēgļu skaits, notika Moldovas gaisa telpas pārkāpumi un valsts teritorijā bija pat dzirdami sprādzieni kaimiņvalstī.

Moldovai cauri gājis apmēram miljons bēgļu, un valstī šobrīd uzturas 100 000 ukraiņu, kas pārsvarā dzīvo vietējās ģimenēs.

Pateicoties starptautiskajam atbalstam, kas pēdējos gados apmēram sasniedz aizsardzības jomas budžeta apmērus, Moldova ir ievērojami stiprinājusi savas aizsardzības spējas, īpaši pretgaisa aizsardzību. Kā izteicās aizsardzības ministrs, vienlaikus Moldovas drošību pastiprina arī kaimiņvalsts Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēju attīstība. Starp citu, Moldova saskaras ar grūtībām iegādāties militārās iekārtas, jo bruņojuma iegādē prioritāte tiek dota Ukrainai.

Moldovas aizsardzības ministrs gan žurnālistiem nevēlējās atklāt, cik karavīru valsts spētu mobilizēt nepieciešamības gadījumā, jo Moldovā tā nav publiska informācija. Oficiāli Moldovas armiju veido 6500 militārpersonas - gan profesionāli karavīri, gan iesauktie - un 2000 civilo darbinieku. Vajadzības gadījumā armijai pievienotos rezerves spēki, kuri, pēc aizsardzības ministra vārdiem, ir ''pietiekami lieli''.