“Tā ir sistēma, kuras mērķis ir salauzt cilvēka garu." Ieslodzītie atklāti par cietumu, kurā nomira Navaļnijs

Arktikas cietumā ieslodzītais Aleksejs Navaļnijs, visticamāk, savas pēdējās dienas ir pavadījis visnecilvēcīgākajos apstākļos, “The New York Times” stāsta bijušie ieslodzītie, kuri sodu izcietuši tajā pašā "īpaša režīma" kolonijā, kur Krievijas opozīcijas līderis. 

Vīrieši, daži no viņiem atbrīvoti tikai dažas nedēļas pirms Navaļnija ierašanās, laikrakstam telefonintervijās stāsta par neciešamo aukstumu, antisanitārajiem apstākļiem un nemitīgo ieslodzīto piekaušanu Jamalo-Ņencu reģiona 3. soda kolonijā.  

IK-3 cietumu uzskata par vienu no nežēlīgākajām ieslodzījuma vietām Krievijā, un lielākā daļa tur esošo ir notiesāti par ļoti smagiem noziegumiem. Arktikas cietums ir paredzēts aptuveni 1000 ieslodzīto pāraudzināšanai. Tā bēdīgā slava aizsākās Padomju Savienībā, kad tas kļuva par neoficiālu galamērķi valsts notiesātajiem organizētās noziedzības vadītājiem. Vladimira Putina prezidentūras laikā tajā mitinājušies vairāki viņa politiskie oponenti, tostarp bijušais naftas magnāts Platons Ļebedevs.

Iemesls, kāpēc no šī cietuma baidās pat Krievijas rūdītākie noziedznieki, ir neizturamais psiholoģiskais spiediens uz ieslodzītajiem un neciešama vientulība. "Tā ir sistēma, kas izstrādāta, lai salauztu cilvēka garu, padarot izdzīvošanu atkarīgu no pilnīgas beznosacījuma paklausības sargu gribai," stāsta ieslodzītie.

"Tā bija pilnīga un absolūta cilvēka gara iznīcināšana," situāciju raksturo Konstantīns, kurš ilgu laiku ir pavadījis izolatora kamerās. "Kad par to domāju, man joprojām līst auksti sviedri," piebilstot, ka kopš atbrīvošanas joprojām nemitīgi cīnās ar garīgās veselības problēmām.  "Tā bija elle". 

Bijušie ieslodzītie arī stāsta, ka apstākļi vieninieku kamerā, vietā, kur Navaļnijs, domājams, bija ieslodzīts dienā, kad tika paziņots par viņa nāvi, bija īpaši neizturami. No pamošanās līdz pat gulētiešanas brīdim nebija atļauts apgulties gultā, dienas lielāko dienas daļu drīkstēja tikai stāvēt vai sēdēt.

Visneciešamākais ir aukstums. Notiesātie stāsta, ka īpaši aukstajās Arktikas naktīs cietumā esošās segas bieži vien bija vienīgais siltuma avots. Apkures vietā kamerās uz sienām bija uzzīmēti radiatori.

Ēdiens bija briesmīgs, pat pēc visiem Krievijas cietumu standartiem. "Tā bija šausmīga, neēdama putra," stāsta Konstantīns.

Cietuma iestādes arī stingri kontrolē visus ieslodzīto dzīves aspektus, paļaujoties uz plašu informatoru tīklu. Bijušie ieslodzītie stāsta, ka šī novērošana izraisīja paranoju un trauksmi. "Tur neko nevar noslēpt, viss ir savā starpā saistīts, visi par visiem zina visu".  Aleksandrs stāsta, ka tas lika viņam visus citus notiesātos uztvert kā draudus, iznīcinot jebkādu kopības sajūtu, kas bieži vien kalpo kā vienīgais atbalsts cietumā. “Bija jāsamierinās ar to, ka neviens Tev nepalīdzēs. Tu esi viens”.

Sieviete no Sanktpēterburgas, vārdā Alisa, stāsta, ka viņai bija grūti atpazīt savu draugu Mihailu pēc tam, kad viņš bija izcietis četru gadu cietumsodu par krāpšanu. "Viņš bija tik burvīgs puisis, bet atgriezās bez zobiem un pilnībā sagrauts. Kad viņš mani ieraudzīja uz ielas, pat nepazina." Mihails nomira gadu pēc atbrīvošanas.

Dienā, kad tika ziņots par Navaļnija nāvi, apsargi bija lieguši piekļuvi cietuma telefonam. Vīrietis, kas Navaļnija nāves brīdī atradās cietumā, apgalvo, ka par šo faktu no citiem ieslodzītajiem uzzināja tikai nākamajā dienā. "Ieslodzītie nezina, kur viņš tajā dienā atradās, jo stingrais dienas režīms nosaka, ka vienā cietuma kazarmā dzīvojošie reti drīkst sazināties ar tiem, kas atrodas citās kazarmās".

"Jūs varētu tur pavadīt 10 gadus un neredzēt, un neko nezināt par kādu citu," stāsta ieslodzītais. Jautāts par notiesāto reakciju uz Navaļnija nāvi, viņš atbildēja: "Tur neviens nedomā par citiem, ​​katrs domā tikai par sevi un brīdi, kad tiks ārā."

Tomēr viņš norādīja, ka jebkādas izmaiņas ikdienas rutīnā, piemēram, amatpersonu ierašanās cietumā pēc ieslodzītā nāves, ir kā neliela atelpa pārējiem ieslodzītajiem.

Aleksejam Navaļnijam līdz pat pēdējam brīdim izdevās saglabāt optimistisku noskaņu, pat tad, kad savās retajās tiesas uzstāšanās reizēs, kuras pēdējā laikā lielākoties notika attālināti, viņš šķietami kļuva arvien vājāks un bālāks.

"Daudzas lietas ir tik atsvaidzinošas kā pastaiga pa Jamalu pulksten 6:30 no rīta," Navaļnijs stāsta kādā savā janvāra ierakstā, aprakstot obligātos rīta vingrinājumus -3 grādos pēc Celsija. "Jūs neticētu jaukajam svaigajam vējam, kas iepūš pagalmā, pat neskatoties uz cementa žogu."

Kopš ieslodzījuma sākuma 2021. gadā Navaļnijs vairākkārt tika nosūtīts uz vieninieku kameru. Saskaņā ar varasiestāžu sniegto informāciju, viņam tur bija jāizcieš 27 stundu ilgs sods dienā, kad viņš tika pasludināts par mirušu.

Krievijas opozīcijas līderis un atklātais Kremļa kritiķis Aleksejs Navaļnijs mira 47 gadu vecumā stingrā režīma kolonijā.