"Kaujā mani noteikumi ir vienkārši: ja tev ir ierocis, tu kritīsi": miris visnāvējošākais ASV jūras kājnieku snaiperis
Čaks Mohinnijs (ekrānuzņēmums no "X")
Pasaulē

"Kaujā mani noteikumi ir vienkārši: ja tev ir ierocis, tu kritīsi": miris visnāvējošākais ASV jūras kājnieku snaiperis

Jauns.lv

Šonedēļ miris ASV jūras kājnieku visnāvējošākais snaiperis Čārlzs “Čaks” Mohinnijs, kurš gandrīz divus gadu desmitus nodzīvoja praktiski nezināms, līdz viņa rekordlielais likvidēto ienaidnieku skaits tika norādīts kādā grāmatā. Snaiperis miris 75 gadu vecumā Oregonas štata Beikersitijā.

"Kaujā mani noteikumi ir vienkārši: ja tev ir iero...

Otrā pasaules kara laika jūras kājnieka dēls jau pusaudža gados bija aizrautīgs mednieks, 1967. gadā 18 gadu vecumā viņš sāka dienēt jūras kājniekos, bet nākamajā gadā pabeidza izlūku snaiperu skolu. Ar savu snaipera šauteni M40 viņš jau pirms 20 gadu vecuma sasniegšanas Vjetnamā bija likvidējis 103 pretiniekus, bet vēl 216 pretinieki tiek uzskatīti par “ticamiem”, jo aktīvas karadarbības zonā bija pārāk riskanti pārbaudīt viņu nāvi.

Mohinnijs spēja nogalināt pretiniekus vairāk nekā 1000 jardu (apmēram 914 metru) attālumā, kamēr parasti Vjetnamas kara snaiperu trāpīto mērķu attālums bija no 300 līdz 800 jardiem (apmēram no 275 līdz 732 metriem).

Daudzus gadus tika uzskatīts, ka vislielākā upuru skaita — 93 — rekords pieder Karlosam Hetkokam, līdz 1991. gadā Džozefs Vords publicēja grāmatu “Dear Mom: A Sniper’s Vietnam”, kur norādīja Mohinnija rekordu. Tiesa, Hetkokam joprojām pieder vistālākā precīzā šāviena rekords — 2500 jardi (2286 metri).

Par spīti savam rekordam, 1970. gadā Mahinnijs atgriezās mājās un dzīvoja neuzkrītošu dzīvi, strādājot mežniecībā, apprecējās, ģimenē piedzima trīs bērni. Viņš rūpīgi sargāja savu privāto dzīvi un nealka slavu par karošanu Vjetnamā, taču 1997. gadā piekrita intervijai, ko publicēja “Baker City Herald”. “Man tā ir iespēja panākt, lai atzinību gūtu daudzi Vjetnamas kara veterāni, kuri neguva nekādu atzinību,” viņš sacīja. “Mēs tur visi bijām kopā. Ja man par to jāsaņem atzinība, tas ir labi, jo katrreiz, kad ar kādu runāju, es varu runāt par veterāniem. Tas man dod iespēju stāstīt, kādu lielisku darbu viņi padarīja.”

“Tiklīdz es savā tēmēklī redzēju Čārliju [komunistu vjetnamiešu karavīrs amerikāņu žargonā — red.], mans darbs bija viņu nogalināt, pirms viņš nogalina mani. Es nekad neskatījos viņu acīs, nekad nesāku domāt, vai čalim ir sieva vai bērni,” viņš aprakstīja savu dienestu 2000. gada intervijā “Los Angeles Times”. “Tās bija visaugstākā līmeņa medības: medīt citu cilvēku, kurš medī mani. Nestāstiet man par lauvu vai ziloņu medīšanu: viņi necīnās pretī ar šautenēm un tēmēkļiem. Man tas ļoti patika.”

“Kaujā mani noteikumi bija vienkārši: ja viņiem bija ieroči, viņi nokrita. Izņemot vjetkongiešu algu maksātāju, kuram es trāpīju 900 jardu attālumā, visiem maniem nogalinātajiem bija ieroči.”