Patiesība par meliem: vēsturniece Putina zināšanas novērtē ar trijnieku

Viņa iesākumā trāpīgi atgādina, ar ko skolā atšķiras “divnieku karalis” no trijnieku vilcēja – pirmais vispār neko nezina, zināt negrib vai varbūt nespēj apgūt, otrais ir “kaut kur kaut ko” saklausījis, pat mēģinājis apdomāt, taču visu saputrojis, nezina, par ko ir runa, tomēr turpina “bārstīt kādas izrautas frāzes no vakardienas stundas”.

Paralēlā realitāte

Eidelmane secina, ka vēstures gadījumā Putins vai drīzāk viņa atklāsmju sacerētāji arī ir acīmredzami “troječņiki”, kas rada savu paralēlo realitāti. Vēsturniece ir iztirzājusi Putina nosauktos faktus citu pēc cita.

Diktators iesāka ar to, ka 862. gadā sāka veidoties centralizēta Krievijas valsts. Eidelmana norāda, ka pat vecajās mācību grāmatās, kur minēts 16. gadsimts, centralizētas valsts jēdzienu uzskatīja par novecojušu. Ar to saprot skaidru teritoriju, galvaspilsētu, kur atrodas ne tikai valdnieka rezidence, bet arī pārvaldes iestādes, kam pakļaujas zemāka līmeņa institūcijas pārējā valstī.

“Jūs nopietni uzskatāt, ka senajā Krievzemē bija kas tāds? Ka kņazam Novgorodā vai Kijivā sēdēja ierēdņi, kas deva pavēles zemākiem ierēdņiem, un darbojās birokrātijas mašīna?” vaicā Eidelmane.

Nebija nekādas vienotas teritorijas

862. gads ir visai nosacīts skaitlis, nav pat zināms, vai patiešām ieradās varjagi, vai arī tā ir leģenda. Nebija nekādas vienotas teritorijas, tikai dažādas zemes, kas teorētiski piederēja kņaza dzimtai ar centru... Kijivā. Nekādi plašie saimnieciskie sakari visā šajā teritorijā nepastāvēja ar preču kustību starp Kijivu un Novgorodu.

Pretēji Putina paustajam, nebija nekādas vienotas valodas. Pašu krievu lingvists Andrejs Zaļizņjaks (1935–2017) izpētījis, ka Novgorodā un Pleskavā pastāvēja savs dialekts, atšķirīgs no mūsdienu Ukrainas. Senās Novgorodas un Kijivas iedzīvotāji saprastu cits citu, bet runāja viņi dažādi.

Atšķīrās arī ticējumi. Eidelmane par piemēru min nāras – dienvidos tās lielākoties iztēlotas kā skaistules, kamēr ziemeļos kā kroplīgas, spalvainas vecenes.

Eidelmane arī norāda: “Pat ja Novgorodā, Kijivā, Polockā viss bija pilnīgi vienādi, tas nedod tiesības pēc vairāk nekā tūkstoš gadiem sagrābt citas valsts zemes.”

Divi kņazi, varonis un kolaborants

Putins apgalvo, ka dienvidu zemes, viņa izpratnē Krievijas teritorija, zaudēja patstāvību, kad iebruka mongoļu orda. Tas pats gan notika ziemeļos, kur iebrucējiem kalpoja un meslus rosīgi ievāca nez kāpēc par krievu varoni padarītais Aleksandrs Ņevskis.

Tikmēr tagadējā Ukrainā Galīcijas kņazs Daņils Romanovičs (1201– 1264) turējās pretim iebrucējiem, kādu laiku kontrolēja Kijivu, centās izveidot vienotu fronti pret ordu, līdz tomēr bija spiests samaksāt nodevas hanam.

Putins apgalvo, ka Lietuvas lielkņazistē, vēlāk Rečpospoļitā iekļautajās “Dienvidkrievijas zemēs” poļi centušies vietējos pārpoļot. Turklāt diktators 16. gadsimta vietā aizslīdējis uz 13. gadsimtu. Poļi “ieviesa tur savu valodu, sāka uzturēt ideju, ka tie nav gluži krievi, jo viņi dzīvo nomalē (u kraja – Red.), viņi ir ukraiņi”, klāsta Putins. Muižnieki tiešām runāja poliski, bet zemnieki runāja tajās valodās, kas laika gaitā tapa par ukraiņu un baltkrievu valodām.

Turklāt tolaik pat Maskavā nekāds krievu jēdziens nepastāvēja, cilvēki sevi un citus identificēja kā pareizticīgos vai katoļus, kā Maskavas cara, Lietuvas kņaza vai Polijas karaļa pavalstniekus, nevis kā krievus, ukraiņus vai poļus.

“Smoļenskas zeme dažas reizes 16.–17. gadsimtā pārgāja no Lietuvas Maskavai, pēc tam Polijai, tad atkal Maskavai. Tas nozīmē, ka vietējiem iedzīvotājiem mainījās etniskā piederība un valoda? Viņi vienkārši mainīja kungu,” raksta Eidelmane.

Kazaku vadoņa vēstule Maskavai

Fakts ir, ka tagadējās Ukrainas teritorijā, tolaik Lietuvas lielkņazistes vai Rečpospoļitas ietvaros, veidojās sava kultūra, valoda, politiskās īpatnības. Jau 17. gadsimtā uz tā pamata bija mēģinājums izveidot neatkarīgu kazaku valsti.

Bohdans Hmeļņickis (1596–1657), Zaporižjas kazaku hetmanis, 1648. gadā vadīja sacelšanos pret Polijas-Lietuvas valsts varu, ar Krimas hanistes atbalstu spēja sakaut poļu karaspēku un nodibināt faktiski neatkarīgu ukraiņu valsti – hetmanātu.

Putins piesauc Hmeļņicka rakstīto vēstuli Maskavai – diktators visā nopietnībā uzskata, ka pēc gandrīz 400 gadiem beidzot dodas atbrīvot ukraiņus no poļiem, kuru sen tur vairs nav. Hmeļņickis gan rakstīja arī uz Stambulu un kādu laiku apsvēra domu kļūt par Osmaņu sultāna vasali.

“Vai tas nozīmē, ka viņš uzskatīja sevi par turku? Nē, protams. Viņš vienkārši domāja, ar kādu valsti savienība nodrošinās viņam un viņa cilvēkiem maksimālu drošību un tiesības – ar poļu? Ar Osmaņu? Ar Maskavas?” norāda Eidelmane. Hmeļņickis izšķīrās par Maskavu un kļūdījās, naivi domādams, ka moskaļi saglabās autonomiju un tiesības.

Vēsturiskās zemes...

Ir tāds patiesībai tuvs joks – Putina padomnieki ir Ivans Bargais, Pēteris I un Katrīna II. Savu prātojumu izklāstā Karlsonam diktators paziņoja, ka Katrīnas II laikā “Krievija atguva visas savas vēsturiskās zemes, ieskaitot dienvidus un rietumus”. Eidelmane uz to vaicā, vai runa ir par Polijas dalīšanu.

Par Ukrainu Putins labprāt daudzina, ka tāda nekad nav pastāvējusi, ignorējot, ka laikā, kad šī teritorija ietilpa gan Krievijas, gan Austroungārijas impērijas sastāvā, pastāvēja ukraiņu literārā valoda, tajā iznāca avīzes, grāmatas, notika dievkalpojumi. Putins piesauc, ka boļševiki radīja padomju Ukrainu, bet noklusē par Ukrainas Tautas Republiku, ko neatkarīgi no sarkanajiem 1918. gada janvārī proklamēja Centrālā Rada.

Par Putina apvainojumiem Polijai Otrā pasaules kara izraisīšanā (lasiet 8. lpp.) vēsturniece izsakās, ka tas ir cinisma kalngals: “Un ar kādām simpātijām pret Hitleru piesātināti jūsu vārdi – lūdza taču tos draņķus atdot teritoriju mierīgi, bet viņi atteicās...”

Īsumā par vēsturnieci

Tamāra Eidelmane ir krievu vēsturniece, skolotāja, rakstniece, tulkotāja, “YouTube” kanāla krievu valodā “Уроки истории с Тамарой Эйдельман” autore. No 1986. līdz 2021. gadam viņa strādāja skolā Maskavā par vēstures un sociālo zinību skolotāju, vadījusi raidījumus par vēsturi vairākās radiostacijās. No 2012. gada vadīja savu blogu “Eho Moskvi” mājaslapā līdz 2022. gadam, kad šis medijs Krievijā slēgts. Kopš 2020. gada ir viena no “The Insider” autorēm. 2022. gadā, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Eidelmane pārvācās uz dzīvi Lisabonā Portugālē.

2014. gadā Eidelmane nosodīja Krievijas karu pret Ukrainu un Krimas aneksiju, viņa paziņoja, ka labprāt mācītu saviem audzēkņiem patriotismu, bet tikai, ja viņai ļautu to darīt, kā pati uzskata par pareizu, tostarp pieminot Krimas tatāru masu deportāciju Otrā pasaules kara laikā. Krievijas Tieslietu ministrija pievienojusi Eidelmani un viņas dēlu Dmitriju “ārvalstu aģentu” sarakstam. 2022. gada 28. oktobrī viņa uzstājās Rīgas Lielajā ģildē ar lekciju “Vēstures tiesa”.

Avots: Wikipedia

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Patiesība par meliem” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.