Vēstules no Āfrikas: Ziemassvētki musulmaņu lokā
“Nimbaara, sister,” 24. decembra rītā rakstu Mariamas māsai Amie. “Sveika, māsa, ko mēs darīsim ar vīnu?” No mājvietas veikals ir patālu. Pēc kāda laika Amie atraksta: “Pa ceļam paņemšu.” Viņa ir musulmaniete, un šie Ziemassvētki man ir pirmie zem pusmēness zīmes.
Divos Gambijā nodzīvotajos mēnešos neesmu saskāries ne ar kādām reliģiska naida izpausmēm. Šī ir musulmaņu valsts, bet Ziemassvētkos skolās ir brīvlaiks, un svētdienā lielveikali ir slēgti. Nekādu islāma pusmēnesi virs galvas nejūtu, daži sanākušie viesi priecīgi novēl “Merry Christmas” un apjautājas, kur ir Santa Klauss vai vismaz rūķu cepure man galvā.
Nav nekādas liekas vajadzības atgādināt, ko daudzi Latvijā domā par musulmaņiem un ne bez pamata, it sevišķi pēc “Hamas” sarīkotā slaktiņa Izraēlā. Kaut gan savukārt tie, kas jau gandrīz divus gadus katru dienu slepkavo Ukrainā un draud rietumiem, tostarp Latvijai, sevi dēvē par kristiešiem, turklāt pašiem pareizākajiem.
Gambija ir musulmaņu valsts (96,4%, kristieši ir tikai 3,5%), bet nekādu naidu šeit nejūtu. “Mēs mīlam Jēzu,” reiz man paskaidro Amie. “Kā vienu no praviešiem, mēs tikai neatzīstam viņu kā Dieva dēlu.”
Un, ja tā padomā, cik latvieši un vispār eiropieši gatavi atzīt, ka Betlēmē patiešām no svētā gara jaunavai piedzima mesija ar spējām dziedināt, staigāt pa ūdens virsmu un, kas labākais, pārvērst ūdeni vīnā? Cits jautājums ir viedie vēlējumi, kas nav nekas pārdabisks. Un cik daudz svinam tieši kristīgos Ziemassvētkus, nevis atgriešanos uz gaismas ceļa Saules rita nozīmē un tuvinieku kopā sanākšanu.
Amie arī atgādina, ka Bībele tomēr ir pārrakstīta un kopā likta ne reizi vien, kamēr Korāns ir nemainīgs kopš paša sākuma, jau apmēram 1400 gadu. Pāris reižu esmu redzējis, ka Amie apsedz galvu un plecus ar lielu, melnu lakatu un aiziet stūrī lūgties – tātad tur ir virziens uz Meku. Pēc tam viņa atkal ir ar kailiem pleciem un neatsakās no glāzes vīna.
Mana mīļā Mariama gan nekad dzīvē nav baudījusi grādīgos dzērienus, bet man neliedz. Reiz, ciemodamies pie kaimiņiem kristiešiem, ir ieēdusi cūkgaļu un kļuvis slikti – tikai pēc tam uzzinājusi, ka tas bijis musulmaņiem aizliegtais ēdiens.
Un, ja runāt par burkām, apģērbu, kas apsedz musulmaņu sievieti no galvas līdz kājām, mums mājās vienīgās burkas ir no majonēzes un sinepēm. Izejot ielās, šeit var redzēt tikai pāris sievietes nikābos vai parandžās, daudz vairāk ir ar kailiem pleciem.
Jā, šis ir virspusējs skatījums, ne pētījums, bet iespaidi, taču ir arī atšķirība starp musulmaņu un islāma valstīm. Gambija nav ne talibu sagrābtā Afganistāna, ne konservatīvu despotu pārvaldītā Irāna. Šeit sievietes nevajā par neapsegtu galvu, iziešanu no mājas vienatnē, neslēdz skaistumkopšanas salonus, neaizliedz strādāt un mācīties.
P.S. Ziemassvētkos uztaisīju rasolu, ar vistas šķiņķi. Visi ēda un slavēja. Izrotāt pagalmā palmu ar bumbuļiem neattapos...
