Franču zinātnieki atklāj vērienīgu ūdeņraža atradni, kas varētu būtiski mainīt enerģētiku
Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra vadošie pētnieki Žaks Pironons un Filips De Donato nejauši veikuši atklājumu, kas varētu būtiski palīdzēt risināt globālo klimata sasilšanu, vēsta CNN. Proti, meklēja fosilo kurināmo Francijas ziemeļaustrumu daļā, abi zinātnieki uzgājuši ūdeņraža koncentrāciju.
Abi pētnieki devās uz Lotringu, lai tās dzīlēs novērtētu iespējamo metāna daudzumu. Šim nolūkam zinātnieki izmantojot pasaulē pirmo specializēto zondi, kas spēj analizēt ūdenī izšķīdušās gāzes.
Uzsākot mērījumus, pāris simtus metru pazemē zonde konstatēja zemu ūdeņraža koncentrāciju. "Tas mums nebija īsts pārsteigums," atklāja Pironons, norādot, ka parasti urbuma virsmas tuvumā var atrast nelielu ūdeņraža daudzumu. Bet, zondei urbjoties dziļāk, ūdeņraža koncentrācija palielinājās. 1100 metru augstumā tas bija 14%, 1250 metru augstumā tas bija 20%. “Tas bija pārsteidzoši,” sacīja Pironons, “tas norādīja uz liela ūdeņraža rezervuāra klātbūtni pazemē.” Zinātnieki veica aprēķinus un secināja, ka atradnē varētu būt no 6 miljoniem līdz 250 miljoniem tonnu ūdeņraža.
“Tas varētu padarīt to par vienu no lielākajām "baltā ūdeņraža" atradnēm, kas jebkad atklātas,” sacīja Pironons. Atradums ir veicinājis jau tā drudžaino interesi par ūdeņraža gāzi.
“Baltais” jeb dabiskais ūdeņradis veidojas vai atrodas Zemes garozā, un ir kļuvis par klimata svēto grālu, jo to sadedzinot kā “izmeši” veidojas tikai ūdens, padarot to par ļoti pievilcīgu kā potenciālu tīras enerģijas avotu. Tas ir īpaši svarīgi tādām nozarēm kā aviācija, kuģniecība un tērauda ražošana, kurām nepieciešams tik daudz enerģijas, ka gandrīz neiespējami to nodrošināt ar atjaunojamiem enerģijas avotiem, piemēram, saules un vēja enerģiju.
Un, lai gan ūdeņradis ir visizplatītākais elements Visumā, tas parasti pastāv kopā ar citām molekulām, tāpēc dabā tīrā formā reti sastopams. Savukārt pašlaik komerciālais ūdeņradis tiek ražots energoietilpīgā procesā, ko gandrīz pilnībā darbina fosilais kurināmais.
Ar dažādām krāsām tiek apzīmēts dažādi iegūtais ūdeņradis. “Pelēkais” ir izgatavots no metāna gāzes, bet “brūnais” no oglēm. No klimata viedokļa visdaudzsološākais ir “zaļais” ūdeņradis, kas iegūts, izmantojot atjaunojamo enerģiju, tomēr tā ražošana joprojām ir neliela un dārga. Tāpēc pēdējos gados ir pieaugusi interese par balto ūdeņradi, kas ir potenciāli bagātīgs, neizmantots tīras degšanas enerģijas avots.
"Ja jūs pirms četriem gadiem man būtu jautājuši, ko es domāju par dabisko jeb balto ūdeņradi, es jums būtu teicis - ak, tas neeksistē," CNN atklāja Džefrijs Eliss, ASV Ģeoloģijas dienesta ģeoķīmiķis, " zinātnieki līdz šim uzskatīja, ka liela tā uzkrāšanās uz Zemes nav iespējama.”
Tad zinātnieki uzzināja par Mali - var apgalvot, ka pašreizējā interese par balto ūdeņradi ir meklējama tieši šajā Rietumāfrikas valstī. 1987. gadā Bourakebougou ciemā kāds vīrietis guva apdegumus pēc tam, kad negaidīti uzsprāga ūdens aka. Vīrietis tajā brīdī smēķēja.
Aka tika ātri aizslēgta un pamesta līdz 2011. gadam, kad naftas un gāzes uzņēmums to atkal atvēra. Izrādījās, ka akā 98% gāzes bija ūdeņradis. Ūdeņradis tika izmantots ciemata nodrošināšanai ar gāzi, un vairāk nekā desmit gadus tas joprojām tiek ražots.
Kad 2018. gadā tika publicēts pētījums par aku, tas piesaistīja pasaules zinātnes interesi. Viņu sākotnējā reakcija bija tāda, ka ar pētījumu kaut kas nav kārtībā, "jo mēs vienkārši zinām, ka tas nevar notikt."
Taču, kā CNN atklāj Eliss, jo vairāk viņš vairāk lasīja par mīklaino ūdeņraža aku Mali, jo vairāk viņš saprata: "Mēs vienkārši neesam to meklējuši, mēs neesam meklējuši pareizajās vietās."
Desmitiem procesu rada balto ūdeņradi, taču joprojām ir zināma neskaidrība par to, kā veidojas lielas dabiskās nogulsnes. Ģeologi ir koncentrējušies uz “serpentinizāciju”, kur ūdens reaģē ar dzelzi bagātiem iežiem, veidojot ūdeņradi, un “radiolīzi”, kas ir radiācijas izraisīta ūdens molekulu sadalīšanās.
Baltās ūdeņraža atradnes ir atrastas visā pasaulē, tostarp ASV, Austrumeiropā, Krievijā, Austrālijā, Omānā, kā arī Francijā un Mali. Dažas ir atklātas nejauši, citas, meklējot pavedienus, piemēram, vietas, kuras dažkārt dēvē par "pasaku apļiem" - seklas, eliptiskas ieplakas, no kurām var izplūst ūdeņradis.
Eliss lēš, ka visā pasaulē varētu būt desmitiem miljardu tonnu baltā ūdeņraža. Tas būtu ievērojami vairāk nekā 100 miljoni tonnu gadā ūdeņraža, kas tiek saražots pašlaik, un 500 miljoni tonnu, ko plānots saražot katru gadu līdz 2050. gadam.
"Lielākā daļa no atradnēm gandrīz noteikti būs ļoti mazos uzkrājumos vai ļoti tālu, vai arī pārāk dziļi, lai būtu ekonomiski to iegūt," viņš teica. Bet, ja var atrast un saražot tikai 1%, tas nodrošinātu 500 miljonus tonnu ūdeņraža 200 gadus, viņš piebilda.
