Prigožina slepkavība - bizness, nevis atriebība?

Atriebības motīvs nav savienojams ar to, ka Putins oficiāli piedeva Prigožinam, noslēdzot darījumu jūnijā, kad apmaiņā pret amnestiju dumpinieks piekrita izvērst savu kolonnu, atbruņot savu karaspēku un doties trimdā uz Baltkrieviju.

Tā vietā, spriežot pēc Prigožina privātās lidmašīnas lidojumu ierakstiem un personīgajiem novērojumiem Sanktpēterburgā, Maskavā un Āfrikā, viņš izdarījis visu, izņemot to, ka apmeties Minskas villā, raksta UNIAN.

Gan Prigožins, gan Putins bagātību un varu panāca vētrainajos un haotiskajos 1990. gados. Tas bija bandītu izrēķināšanās laiks, kad strīdi par varu tika risināti ar vardarbības palīdzību.

Oligarhu, konkurentu, politiķu un organizētās noziedzības pārstāvju apšaudes bija ierasta parādība Krievijas lielo pilsētu ielās. Būt bagātam cilvēkam Krievijā bija riskanti un nāvējoši bīstami.

Daļēji Putina vēršanās pret Krievijas eliti, vienalga, vai tie būtu noziedznieki, biznesmeņi vai politiķi, bija tāda, ka viņš pielika punktu vai vismaz ierobežoja šo vardarbību. 2021. gadā slepkavību līmenis Krievijā ir samazinājies gandrīz par 76% kopš Putina valdīšanas sākuma.

Prigožina nežēlīgā nāve var nozīmēt atgriešanos asiņainā konfrontācijas laikmetā.

Pēc paša Putina teiktā, Prigožins nav ticis padzīts no Krievijas prezidenta puses, bet gan ticies ar viņu Kremlī tikai nedēļu pēc bruņotas sacelšanās. Jūlijā Prigožins publicēja savu fotogrāfiju, kurā viņš bija klāt Kremļa rīkotajā Āfrikas līderu samitā Sanktpēterburgā, kur Putins rīkoja sarunas ar 17 valstu vadītājiem, kas diez vai norāda uz cilvēku, kurš slēpjas no Krievijas izlūkdienesta.

Arī teorija, ka Krievijas prezidents vienkārši centies ielaist putekļus acīs "Vagner" līderim, pirms ielikt bumbu viņa lidmašīnā, ir neloģiska. Kremlim bija daudz iespēju dot pavēli par Prigožina slepkavību viņa braucienu laikā pa Krieviju.

Protams, atriebība var būt lielisks auksts ēdiens. Taču Putinam nenācās viegli, ja viņš pārdomāja un atteicās no drošības garantijām Prigožinam. Putins piekrita apžēlot Prigožinu, lai izbeigtu sacelšanos un publiski garantētu viņa drošību.

Droši vien tā bija ne tikai vēlme ātri un ar ierobežotiem postījumiem izbeigt šo epizodi, bet arī ticība, ka "Vagner" spēki - vienīgie, kas demonstrēja spēju iekarot Ukrainas teritoriju - var izrādīties noderīgi Kremļa imperiālistiskajām ambīcijām. Darījuma cena bija tikai solījums ļaut Prigožinam pazust.

Lai gan Putins noteikti regulāri melo pasaules sabiedrībai, presei un Krievijas sabiedrībai, šāda elites insaidera rīcība Krievijas valdības klanu un mafijas sistēmā ir ar daudz nopietnākām sekām. Spēka elites un oligarhi var uzdot jautājumu, vai viņi paši var kļūt par šāda veida krāpšanas upuri un vai var uzticēties Putina teiktajam.

Putina ēras oligarhu nerakstītais noteikums ir šāds: kamēr jūs dalāties guvumā ar pie varas esošiem ierēdņiem, pakļaujaties Kremļa vēlmēm visā, ko jūs var lūgt, un nepiedalāties nesankcionētā politiskajā darbībā, sistēma parūpēsies par jums, nodrošinās personisko drošību un nodrošinās jūsu tālāku bagātināšanos. Šīs vienošanās pārkāpuma sekas Putinam var nozīmēt iespējamu uzticības un elites atbalsta zaudēšanu.

Vēl viens apliecinājums tam, ka Prigožins netika uztverts kā nāvi pelnījušais nodevējs, ir reakcija par viņa bojāeju no galvenajiem Krievijas elites pārstāvjiem. Aleksejs Djumins, bijušais Putina miesassargs, tagadējais Tulas apgabala gubernators un bieži pieminētais iespējamais pēctecis aizsardzības ministra amatā, paziņojis, ka Prigožins bijis "īsts patriots, kurš daudz darījis savas valsts labā, un dzimtene viņu par to atcerēsies".

Viņš par bojāgājušajiem "Vagner" līderiem paziņoja, ka "viņi nebija nodevēji". Ietekmīgais Čečenijas vadītājs un Putina atbalstītājs Ramzans Kadirovs paziņojis, ka Prigožina nāve ir "liels zaudējums nācijai". Šāda uzslava no Kremļa elites puses būtu maz ticama, ja Prigožinu likvidētu par nelojalitāti.

Iemesls, kāpēc Prigožinam varēja no sirds piedot viņa bruņoto sacelšanos, ir tas, ka viņa rīcība nebija vērsta uz to, lai izaicinātu Putina stāvokli. Tā vietā Prigožins protestēja pret aizsardzības ministra Sergeja Šoigu plānu likvidēt privātās militārās kompānijas un pakļaut tās Krievijas bruņotajiem spēkiem.

Prigožina dumpis nebija Kremļa līdera aizstāšana; runa bija par kontroles saglabāšanu pār savu algoto karaspēku un ļoti izdevīgām iespējām, ko tie viņam sniedza. Būtībā visa sacelšanās bija lietišķs strīds starp Krievijas eliti.

Ticamāks izskaidrojums tam, kāpēc Putins galarezultātā deva pavēli par slepkavību, ir tas, ka tieši Prigožins, nevis Putins, atteicās no jūnija vienošanās ar Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko starpniecību. Sods par Prigožina dumpi bija prasība dumpiniekam atteikties no savas plašās biznesa impērijas lielākās daļas un ļaut Kremļa draugiem paņemt visu sev.