Tieši Latvija ir vājākais posms un rada bīstamību NATO drošībai, uzskata kara eksperts

Savu viedokli Antanaitis izklāstījis Lietuvas sabiedriskās televīzijas LRT raidījumā “Laba diena, Lietuva”, kura video skatāms šeit. Viņš uzsver: Latvijas armijai, viņaprāt, nav tikusi dota iespēja attīstīties tā, kā vajadzētu.

Pēc “Vagner” grupējuma ierašanās Baltkrievijā aktuāls kļuva Suvalku koridora jautājums, taču nu vairāki eksperti vērsuši uzmanību, ka lielākās bažas patiesībā ir citur – Latvijā, tās robežu drošumā un arī citos aspektos. Lūgts šo komentēt, kara analītiķis un Lietuvas armijas rezerves majors Darjus Antanaitis sniedz savu redzējumu par šo situāciju.

Viņš paskaidro, ka vispirms vēlas precizēt, kāpēc vispār bija aktuāls Suvalku koridora jautājums. Jo tas bija vienīgais sauszemes ceļš, pa kuru NATO spēkiem ierasties Baltijas valstīs. Kad par NATO valsti kļuva Somija un kļūs arī Zviedrija, Baltijas jūra kļuva par NATO iekšējo jūru un papildu spēki var ierasties arī pa jūru. “Vai Suvalku koridors ir vajadzīgs krieviem? Droši vien – jā, jo tas ir sauszemes ceļš uz Karaļaučiem (Kaļiņingradu),” Antanaitis aicina palūkoties arī no šīs puses. Savukārt “Vagner” grupējuma sakarā viņš saka: “Mēs viens otru biedējam, ka tie cietumnieki ar saviem kuvaldiem (veseriem) ieradīsies šeit un staigās pa Ģedimina prospektu [Viļņā]. Divi mēneši jau ir pagājuši kopš dumpja. Kas ir noticis? Nekas. Bet mēs turpinām biedēt cits citu.”

Taču, viņaprāt, daudz bīstamākā situācijā ir Latvija, un tas pirmām kārtām ir etniskā sastāva dēļ tieši austrumu pierobežas rajonos. “Piemēram, ja mēs aizbrauktu uz Daugavpili un pastaigātu tur pa ielām ar Ukrainas karogu, es domāju, ka bez fiziska konflikta no turienes neaizbrauktu,” uzskata Antanaitis.

Salīdzinājumā ar Lietuvu, Latvijā ir būtiski lielāka krievvalodīgo iedzīvotāju kopiena, kas dažkārt ir arī sliktāk integrēta. Un tā ir pateicīga vide provokācijām. Liela daļa krievvalodīgo kopienas Latvijā dzīvo pierobežas rajonos, tostarp pie robežas ar Baltkrieviju, taču arī Rīgā ir ievērojama daļa cilvēku, kuri neatbalsta Latviju kā neatkarīgu valsti, saka lietuviešu kara eksperts.

"Ir pagājusi trešdaļa gadsimta, bet viņi joprojām jūt simpātijas pret padomju impēriju, kaut lielākā daļa no viņiem pat nebija piedzimuši padomju okupācijas laikā," noskaņojumu mūsu valsts krievvalodīgo vidū raksturo Darjus Antanaitis.  

Tāpēc, pēc viņa domām, tieši Latvija ir ķēdes vājākais posms. Nevis Suvalku koridors un nevis Polija vai Lietuva. Tieši Latvijā ir vislielākais provokāciju risks, un migrantu krīze pie Latvijas-Baltkrievijas robežas ir viena no tādām.

Lūgts salīdzināt, kāpēc Daugavpils virziens varētu būt piemērotāks uzbrukumam nekā, piemēram, Suvalku koridors, eksperts precizē: patiesībā kara izpratnē “Suvalku koridors” ir izdomāts termins. “Kara izpratnē nav vajadzīgs koridors. Ir vajadzīgi ceļi, pa kuriem var nogādāt kravas, kara tehniku un karavīrus. Kāds labums no tā, ka tur ir 80 kilometru mežainas teritorijas, pa kuru pat ar kājām ir grūti pārvietoties? Ir vajadzīgs dzelzceļš, ir vajadzīgi ceļi. Un, ja mēs pacelsim galvu mazliet uz augšu, mēs redzēsim, ka krieviem vai baltkrieviem daudz interesantāks Lietuvā būtu ceļš, kas ved caur Viļņu, uz Kauņu, uz Marijampoli, uz Karaļaučiem (Kaļiņingradu). Īpaši ceļš caur Bjalistoku (Polijā), kas ir vēl platāks.

Runājot par Daugavpili, Antanaitis iesaka atcerēties vēsturi. “Krievi visu laiku ir uzbrukuši no Daugavpils un Zarasu virziena,” viņš saka, rosinot vienkārši ieskatīties kartē un no savām bailēm pāriet pie pragmatisma un vēsiem aprēķiniem. Kara izpratnē ceļi uz Lietuvu faktiski ir divi. Viens - caur Daugavpili un Zarasiem, otrs – caur Viļņu. Tas arī viss, vairāk nopietnu ceļu nav. Tieši tāpēc Daugavpilij ir jāpievērš uzmanība. Tātad – ja būtu pilna mēroga karš ar Krieviju, tad tas būtu viens no reālākajiem ceļiem, pa kuru Krievijas spēki uzbruktu, prognozē militārais analītiķis.

Iepriekš sociālajos tīklos Darjus Antanaitis uzsvēris, ka mazāks provokāciju risks ir pret tām valstīm, kuras ir labāk sagatavojušās, tātad – Poliju un Lietuvu. Lūgts sniegt savu vērtējumu, kāds tad, viņaprāt, ir Latvijas aizsardzības potenciāls, sabiedroto loma un valstī esošais tehniskais nodrošinājums, Antanaitis atbild – Latvijas demogrāfiskais stāvoklis ļoti lielā mērā atspoguļojas arī Latvijas Saeimā un politiskajās partijās, un tas nozīmē arī attiecīgus lēmumus. Piemēram, Latvijas apbruņojums, pēc viņa domām, ir diezgan vājš. Viņš atgādina: pims sācies pilna mēroga karš Ukrainā, Latvija ir ziedojusi salīdzinoši nelielas lietas – dažādus kvadriciklus, kaut ko vieglu, mazu, lētu. “Pēc tam nopirka pašgājējhaubices M109, kuras bija īpaši stipri novecojušas. Ja paraugāmies no šīs perspektīvas, tad Latvijai, precīzāk, Latvijas armijai netiek dota iespēja attīstīties tā, kā attīstās, piemēram, Lietuvas armija, kura, manuprāt, attīstās priekšzīmīgi,” vērtē kara analītiķis.

Dažkārt izskanējuši pārmetumi, ka Baltijas reģiona valstis pietiekami nesadarbojas savā starpā, robežas būvē atsevišķi, ieročus pērk katra valsts atsevišķi. Un ka īpaši jau Latvijai un Lietuvai varbūt vajadzētu kooperēties. Šajā aspektā Antanaitis ir skarbs – tā būtu ideāla pasaule, kas realitātē neeksistē, jo katrai valstij ir savas intereses. “Es patiešām negribētu, lai mūsu valsts iet Latvijas ceļu, piemēram, armijas aspektā vai robežas būvniecības aspektā. Vienkārši es neskatos, kā dara kaimiņš, bet domāju, kā ir noderīgāk tieši manām mājām, manai ģimenei. Ja kaimiņš iedzen sienā naglu, tas nenozīmē, ka arī man obligāti ir jāsit tā nagla sienā. Jo varbūt man to nemaz nevajag,” priekšroku dot savas valsts vajadzībām, nevis, viņaprāt, neiespējamai sadarbībai ar kaimiņiem aicina lietuviešu militārais eksperts.