Čeļabinskas maniaks: kas notika vīrieša prātā, un kāpēc māte viņu sargāja? Klīniskā psihologa skaidrojums

"Es viņai uzdevu jautājumu: kāpēc tev mājās vienmēr aizkari ir cieši aizvērti?" un viņa atbildēja: "Man ir dēls, viņam ir slimas acis."

Tā par Čeļabinskas ciemata Smoļino iemītnieci - 72 gadus veco Valentīnu Českidovu stāsta viņas kaimiņiene. Sievietes dēlu, 51 gadu veco Vladimiru Českidovu, augusta sākumā apcietināja tiesa pēc tam, kad kļuva zināms, ka viņš pirms 14 gadiem nolaupījis un turējis savās kādu meiteni mājās. Kopā ar viņu mājā dzīvoja viņa māte.

Pamest šo koka māju ar maigi zilas krāsas slēģiem, ko ieskauj zils žogs, Katrīna (viņas uzvārds medijos netiek nosaukts) spēja tikai šā gada 30. jūlijā. Viņa sameklēja savu māsu un pēc tam vērsās policijā. Pēc viņas teiktā, viņa ar Vladimiru Českidovu iepazinusies 2009. gadā dzelzceļa stacijā Čeļabinskā - viņai toreiz bija 19, viņam 37 gadi.

Kā raksta vietējie mediji, Katrīna ar māsu piedzima nelabvēlīgā ģimenē un uzauga bērnunamā. Kad Českidovs pēc iepazīšanās piedāvāja Katrīnai braukt pie viņa ciemos iedzert, viņa piekrita. "Ciemos" viņa pavadīja 14 gadus un aizbēga, kad Českidovam alkohola lietošanas laikā saasinājās psihiskie traucējumi (kādi īsti, nav zināms), viņš tika hospitalizēts, un neaizslēdza durvis.

Visus šos gadus Českidovs turēja Katrīnu ieslēgtu savā istabā, regulāri piekāva un izvaroja, bet no istabas izlaida tikai, lai veiktu mājas darbus. Mājas robežas viņa neatstāja nekad, meitene pastāstīja izmeklētājiem. Pēc vietējo mediju ziņām pašā mājā kratīšanas laikā atrasta pornogrāfija, falla imitatori, "ierīces cilvēka noturēšanai nekustīgā stāvoklī" un koka uzpurnis.

Kā rakstīja vietējos medijos, Katrīna ziņoja izmeklēšanai, ka tad, kad Českidovs devies prom no mājām, tad piesprādzējis viņu pie sijas (pēc citiem datiem, pie radiatora) un ar līmlenti aizlīmējis muti. Pēdējā laikā, pēc viņas teiktā, vīrietis daudz lietojis alkoholu.

Katrīna arī stāsta, ka nav bijusi vienīgā Českidova gūstekne — šķūnī mājas teritorijā viņš turējis citu meiteni, kuru radušos strīdu rezultātā nogalinājis, ar nazi iedurot galvā. Českidovu mājas pagalmā patiešām tika atrastas vēl vienas meitenes mirstīgās atliekas. Pēc izmeklēšanas versijas, vīrietis viņu nogalinājis 2011. gadā.

Českidovam tika izvirzīta apsūdzība par cilvēka nolaupīšanu, slepkavību un izvarošanu. Viņš visā atzinās, izņemot pēdējo - pēc paša vārdiem, meiteni viņš nevis izvaroja, bet viss bija "mīlestības dēļ". Kad tiesnese nolasīja spriedumu par apcietināšanu, Českidovs sāka raudāt.

"Vienmēr uzposusies, labi ģērbusies"

Arī Valentīnu Českidovu, mazu sievieti ar brillēm, apsūdzēja cilvēka nolaupīšanā. Arī tiesā viņa turpināja uzstāt uz sava dēla nevainību, kuru presē jau nodēvēja par "Čeļabinskas maniaku".

"Viņa dzīvoja pie mums pēc savas gribas, mums visas durvis bija vaļā," sieviete stāstīja par aizbēgušo Českidova meiteni. "Viņa dzīvoja kā karaliene. Pieskaņojās manam dēlam, nestrādāja, neko nedarīja," pēc tiesas sēdes sēžoties mašīnā, stāstīja sieviete. Izmeklēšana lūdza tiesu apcietināt sievieti, taču tiesnesis to nedarīja un atbrīvoja viņu no apcietinājuma tiesas zālē.

Vai tiešām Ludmila Českidova uzskatīja, ka Katrīna dzīvo kopā ar viņas dēlu pēc savas gribas un var jebkurā brīdī aiziet, nav zināms, taču, pēc visa spriežot, sieviete saprata, ka nepiederošiem cilvēkiem meiteni labāk nerādīt. Visi Českidovu kaimiņi, ar kuriem spēja aprunāties Smoļino atbraukušie žurnālisti, sacīja, ka Katrīna nekad nav redzēta.

Kaimiņiene Nadežda Ivanovna pastāstīja, ka ar Českidovu kontaktējusies aptuveni desmit gadus. Pēc viņas teiktā, sievietes esot draudzējušās un reizēm gājušas viena pie otras dzert tēju. Kā apgalvo Nadežda Ivanovna, viņa ir vienīgā, kas bijusi pie Českidoviem mājās, taču pat viņa Katrīnu nekad nav redzējusi, lai arī zinājusi par viņas esamību - Ludmila viņai stāstījusi, ka dēlam ir meitene.

No Nadeždas Ivanovnas lūgumiem iepazīstināt viņu ar Vladimira meiteni Ludmila atturējās un dēlu vienmēr izdzina no viesistabas, kad draudzene nāca uz tēju, viņa atceras. Turklāt, pēc viņas teiktā, Českidova vienmēr ilgāku laiku nav atvērusi durvis. Pēc Nadeždas Ivanovnas vārdiem, agrāk kopā ar viņiem dzīvojis arī Nikolajs Českidovs — Ludmilas vīrs un Vladimira tēvs. Viņš nomira pirms pieciem gadiem no insulta, un arī viņš visu zināja par Katrīnu, pārliecināta kaimiņiene.

"Kā cilvēks viņa ir mazliet dīvaina"

Pati Ludmila Českidova Smoļino dzīvojusi jau sen, bet maz ar ko kontaktējusies, žurnālistiem pastāstīja cita viņas kaimiņiene: "Mēs kontaktējāmies tikai tīri nejauši, apstājāmies, parunājām." Viņa atceras, ka Českidova praktiski nekad nav bijusi mājās, viņa pastāvīgi devusies uz kādām tikšanās reizēm vai koncertiem — "no rīta jau pieturā". Kaimiņiene stāsta, ka Českidova vienmēr labi un gaumīgi ģērbusies. 

Agrāk viņa strādājusi par feldšeri, taču pēdējā laikā dzīvojusi pensijā. Jau pēc dēla apcietināšanas viņa atzinās, ka "dzīvojusi nabadzībā".

Ka Českidovas dēls nestrādā, kaimiņiene nezināja. Ludmila par viņu īpaši neizteicās, un kopumā uzvedās izvairīgi, lai "nebūtu lieku jautājumu": "Kā cilvēks viņa ir mazliet dīvaina".

Pēc Nadeždas Ivanovnas vārdiem, arī Vladimirs bija dīvains, bieži vien pa apli atkārtoja vienu un to pašu. "Taču vienmēr sasveicinājās, teica: "Sveika, tante Nadja"," viņa atceras. Cita kaimiņiene Vladimiru neredzēja vispār, bet Českidova uz viņas jautājumiem atbildēja, ka dēls pastāvīgi ir komandējumos.

Līdz piektajai klasei "it kā bija normāls"

Českidova visu laiku sargājusi dēlu, atceras kaimiņiene. Kad viņš bija bērns, māte nelaida viņu rotaļāties ar citiem Smoļinas bērniem. Viņš mācījies vietējā skolā un līdz piektajai klasei, pēc viņas vārdiem, "it kā bija normāls": "Laikam slimība akūtā formā neizrādījās tad, tikai pusaudža gados tā sāka izpausties."

Medijos publicē dažādus datus par to, cik klases nomācījies Vladimirs: vai nu viņš pēc astotās klases padzīts no skolas par pārmērīgu agresivitāti, vai arī spējis pabeigt 10. klasi.

"Viņa to slēpa, viņa taču ir daktere, viņa taču zina. Acīmredzot kaut kādas zāles viņam sagādāja, ierobežoja viņu saskarsmē ar citiem bērniem, lai viņš neizrunātos. Vienīgais dēls, jebkura māte sargās savu bērnu līdz pēdējam elpas vilcienam. Tā ir daba. Kaķis arī cīnīsies par savu kaķēnu," secina kaimiņiene.

Stāstos, kad sievietes sāk palīdzēt saviem vīriem un dēliem pastrādāt zvērības vai kā minimums piesegt tās, kā droši vien bija Českidovu ģimenē, ir kopsaucējs — šādos gadījumos parasti runa ir par ļoti slēgtām ģimenes sistēmām, saka klīniskā psiholoģe ar specializāciju kriminālajā psiholoģijā Jevgēnija Smoļenska. Turklāt šādās ģimenēs ne obligāti var būt divi cilvēki — Českidovu ģimenē, piemēram, ilgu laiku dzīvojis arī tēvs, viņa atgādina.

"Viņi dzīvo it kā savā pasaulē"

"Ļoti raksturīga šādu ģimeņu īpatnība - viņi dzīvo it kā savā pasaulē. Neviens no kaimiņiem tur nenāk, bet, ja atnāk, tad dziļi mājā neienāk. Tās ir slēgtas, un neviens nezina, kā tās dzīvo," viņa paskaidro BBC. "Šādos apstākļos, dabiski, jēdzieni par normu tiek dzēsti. Šādu ģimeņu locekļi savā ziņā paši izgudro, kas ir norma un tad, ja notiek kaut kas krimināls, tad to ilgi neatzīs, kā kaut ko nenormālu."

Kaimiņi Vladimiru Českidovu raksturo kā nemīlētu cilvēku kopš bērnības. Viņam acīmredzot ir psihiski traucējumi un problēmas ar sociālo komunikāciju, normālu attiecību veidošanu un uzturēšanu ar cilvēkiem. Nav skaidrs tikai, cik dziļas ir šīs problēmas, un kāda ir tieši diagnoze, saka Smoļenska: "Taču nenoliedzami ģimene, kurā viņš ir uzaudzis, lielā mērā viņu tādu ir padarījusi." Iespējams, ka Českidovam bija kādas iedzimtas psihiskas īpatnības, taču ģimenes sistēma, kurā viņš dzīvoja, un tās noslēgtība varēja veicināt patoloģiskas personības veidošanos, viņa skaidro.

Arī Ludmilai Českidovai, iespējams, ir psihiskas novirzes, problēmas ar empātiju un normālu attiecību veidošanu ar cilvēkiem, taču adaptīvo spēju viņai ir vairāk nekā dēlam, un tāpēc viņa biežāk parādījusies sabiedrībā, uzskata psiholoģe. 

"Viņa savā galvā izgudro bildi, un pēc tam stāsta cilvēkiem tikai to daļu, kas viņai patīk: dēlam ir meitene. Viņa būtībā staigā apkārt un saka apkārtējiem: "Mums viss ir labi, mans dēls ir ļoti labs." Viss pārējais viņai nav aktuāls. Cilvēka ciešanas viņa nesaprot. Ja viņa saprastu, viņai arī dēls droši vien tāds nebūtu izaudzis," uzskata psiholoģe.

Neiespējami būt parastiem cilvēkiem

Šādiem cilvēkiem var būt lielas problēmas gan ar sevis apzināšanos, gan saprast citu jūtas un intereses. Viņiem var būt sarežģīti un reizēm arī praktiski neiespējami būt parastiem cilvēkiem, kuri var atrasties ar kādu siltās, ilgstošās attiecībās, dalīties personīgajā, turpina Smoļenska: "Tas, ko cilvēki sauc par draudzību, tuvību, šādiem cilvēkiem tas neizdodas."

Vladimiram Českidovam, lai gan viņš savu īpatnību dēļ nevarēja izveidot normālu dzīvi sabiedrībā, saglabājās parastās cilvēciskās vajadzības - būt mīlētam, vajadzīgam un pamanītam, taču realizēt viņš tās nespēja, spriež psiholoģe: "Un viņam ir radušies perversi veidi, kā veidot attiecības - piesiet sievieti un noorganizēt ar viņu kaut kādu kontaktu."

Ludmila Českidova tiešām varēja patiesi ticēt pašas izdomātajai versijai par to, kas notiek viņas ģimenē, un stāstīt to citiem cilvēkiem bez jebkāda iekšēja konflikta. "Iespējams, viņa izjuta kaut kādu satraukumu un saprata, ka notiek kaut kas nenormāls," turpina Smoļenska, "bet, ko ar to darīt, joprojām nav zināms. Aiziet un nodot dēlu policijai?"

"Viņa dievina savu dēlu, izgudro viņa gaišo tēlu jau kopš bērnības"

Droši vien Českidova varēja nojaust, kā apkārtējie reaģēs uz to, ka dēla meitene dzīvo pie viņa piesieta, tāpēc nav iepazīstinājusi viņu ne ar vienu un nav teikusi cilvēkiem kaut kādas lietas, saka psiholoģe: "Taču man radās iespaids, ka viņa pati sev ir izdomājusi bildi, ka meitene ir apmierināta, ka meitenei pat ir paveicies, jo viņa ir no nelabvēlīgas ģimenes. Ka dēls ir labs cilvēks, ka viņa pati nekur negrib iet."

Ludmila Českidova ir no tām sievietēm, kurām ir ļoti sagrozīts priekšstats par cilvēku, ar kuru viņi dzīvo kopā, par savu bērnu, turpina Smoļenska.

"Viņa dievina savu dēlu, izgudro viņa gaišo tēlu jau kopš bērnības. Viņš vienmēr ir brīnišķīgs, vājš, kurš jāsaprot un kuram jāpalīdz. Viņa dēlu neredz par to cilvēku, kas viņš ir, un, lai ko viņš darītu, viņas priekšstats par viņu nemainās. Tas it kā tikai papildina viņas redzējumu, ka viņš ir vājš un īpašs. Un pat dēla sociālo izolētību viņa redz nevis kā problēmu, bet kā plusu: nestaigā ar sliktām kompānijām, nesmēķē, pieticīgs, mājās sēž, apkārt nevandās."

Burtiski ar šiem pašiem vārdiem Českidova aprakstīja savu dēlu Krievijas žurnālistiem, kad viņi 3. augustā ieradās pie viņas mājās, jau pēc viņa aresta: "Mans dēls ir nedzērājs, nesmēķējošs, nevienu dzīvē nav aizvainojis: ne mammu, ne tēti, ne meiteni. Pie mums ciemā viens otru visi pazīst, un zina, kāds ir mans puika. Es vispār esmu pārsteigta, kā var kaut ko sliktu pateikt par manu dēlu?"

Ne obligāti izaug par maniakiem

Šādās slēgtās ģimenes sistēmās cilvēki ne obligāti izaug par maniakiem, bet gandrīz vienmēr kļūst psihopātiski, turpina Smoļenska: par bērnu var rūpēties, bet viņš to izpratīs kā vēstījumu par paša ekskluzivitāti. Māte savam bērnam translē, ka viņš ir īpašs un unikāls, bet tālāk viss var attīstīties vai nu caur vājuma prizmu - "tu man esi vājš, es par tevi rūpēšos, nenodošu tevi policijai, bet aizvākšu aiz tevis līķi", vai caur narcistiskas dievināšanas prizmu - "viņš nevarēja nolaupīt meiteni, viņš vispār viņai izrādīja neticamu godu, viņu savācot", skaidro psiholoģe.

Ludmila Českidova pret dēlu izturējās kā pret īpašu: "es nevaru tevi atstāt vienu, es tevi atbalstīšu, es tevi sapratīšu", saka Smoļenska. "Tas ir absolūti narcistisks stāsts, kad viņi savu īsto bērnu neredz, bet redz bildi, savu fantāziju turpinājumu par mātes mīlestību. Un viņi ar šo iedomāto personāžu dzīvo, un, lai ko viņš nedarītu, pamanās savu psihes īpatnību dēļ izskaidrot, kāpēc tas nav melns, bet balts."

Šādas sievietes virza viņu pašu bezspēcība, jo, lai nodotu policijai savu dēlu, kurš pastrādā zvēriskus noziegumus, nepieciešama subjektivitāte, turpina raidsabiedrības BBC sarunu biedre: "Lai to izdarītu, lietas ir jāsauc konkrētos vārdos: Mans dēls ir izvarotājs, slepkava, tas nav pieļaujams." Tā ir ļoti proaktīva pozīcija, bet šīs sievietes tā nevar. Viņas var pat saprast, kas notiek, bet, lai kaut ko ar to izdarītu, viņām var pietrūkt savas subjektivitātes."

"Un šīs bezpalīdzīgās sievietes var bezgalīgi pielāgoties vardarbībai gan savā, gan savu bērnu labā. Bet, neuzņemoties atbildību, nepieņemot lēmumus, neko nemainot uzvedības līmenī - tāds savā ziņā parazītisks dzīvesveids," rezumē Smoļenska.