"Cilvēki mūs sauc par Bahmutas rēgiem" - reportāža par ukraiņu snaiperu grupu

"Spoks ir mans aicinājums," saka snaiperu grupas komandieris ar iesauku Spoks.

Spoka bāze atrodas jau Krievijas artilērijas sasniedzamības robežās. Pats viņš nesatrūkstas no blakus nokritušā šāviņa dārdiem. "No artilērijas var paslēpties, bet no snaipera - ne."

Grupā ir aptuveni 20 cilvēku, tā Bahmutas nomalēs darbojas jau pusgadu. Jautājot Spokam, cik Krievijas militārpersonu ir viņa komandas kontā. Viņš atbild: "Ir apstiprināts skaitlis - 524. Septiņdesmit seši no tiem ir mani. Komanda veic katra šāviena elektronisku uzskaiti caur savu šauteņu tēmekļiem."

Tomēr ne visi rēķina. Šodien uz uzdevumu ejošais snaiperis Kuzja saka: "Nav ar ko te lepoties. Mēs nenogalinām cilvēkus, mēs iznīcinām ienaidnieku."

Pirms kara viņš strādāja rūpnīcā. Pēc viņa teiktā, viņš nekad neesot mīlējis ieročus, taču pēc Krievijas iebrukuma viņam tos nācies ņemt rokās.

Kuzja saka: "Katrs uzdevums ir bīstams, ja kļūdies, ienaidnieks var trāpīt tev. Protams, man ir bail - no nekā nebaidās tikai muļķi."

Šodienas uzdevumā viņu pavadīs viņa koriģētājs Tarass. Krūms ir šoferis, kurš tos nogādās pēc iespējas tuvāk frontes līnijai. No turienes divu cilvēku komandai būs jāveic vairāk nekā kilometrs, lai nokļūtu līdz mērķim. Spoks paliks bāzē kopā ar jaunpienācēju, kuru sauc vienkārši par Britu.

Jaunākais komandas biedrs savu aicinājumu saņēma pēc tam, kad bija izgājis pamatapmācību Lielbritānijā. Viņa kontā vēl nav apstiprinātu skarto mērķu.

Pēc Spoka teiktā, viņš katru komandas biedru atlasījis, vadoties pēc "cilvēcības un patriotisma", nevis pēc militārās pieredzes un prasmēm.

Iestājoties krēslai, komanda kopā ar žurnālistiem iekāpj automašīnā "Hummer". Krūms stāsta, ka daļu maršruta joprojām apšauda Krievijas artilērija.

Viņš iedarbina dzinēju. Krūms ieslēdz mūziku savā telefonā. Viņš stāsta, ka ukraiņu reps viņiem uzlabo garastāvokli un pie reizes arī pieklusina kanonādes skaņas. 

Pēc 20 minūtēm mašīna strauji apstājas blakus sabrukušai mājai. Snaiperi atver durvis un nozūd meža joslā. Krūms kliedz: "Ar Dievu!" Parējie aizbrauc atpakaļ.

Atpakaļceļā dzirdams skaļāka sprādziena troksnis un redzams spožs zibsnis. Krūms atver durvis, paskatās atpakaļ un sāk lamāties.

Šķemba trāpījusi vienai no aizmugurējām riepām. Pēc atgriešanās bāzē, žurnālistiem rāda lielu, robainu metāla gabalu, kas pārplēsis mašīnas riepu.

Pa to laiku satumst, apšaude mitējas. Bāzē kareivji ar bažām pieķeras rācijām, gaidot ziņas no snaiperiem. Krūms un Brits no sasprindzinājuma nevar nosēdēt uz vietas.

Spoks pa telefonu zvana savai septiņus gadus vecajai meitai, un viņa sajūsmā sauc: "Es mīlu tevi, tēt." Viņš jau iemācījis viņai izjaukt automātu.

Pēc septiņām stundām pienāk laiks snaiperus evakuēt. Tagad viņi atpūtīsies līdz nākamajam nakts uzdevumam. "Esmu priecīgs, ka esmu atgriezies, un priecājos, ka visi ir dzīvi," saka Kuzja.

Pēdējā pusgada laikā vairāki cilvēki no komandas tika ievainoti, tostarp arī pats Spoks. Taču neviens netika nogalināts.
Spoks saka: "Katrs reids var būt pēdējais, bet mēs darām labu darbu."

Viena neliela snaiperu komanda nevarēs uzvarēt šajā karā un pat neatkaros Bahmutu. Bet karavīri tic, ka dara vajadzīgu darbu.

Pēc Krūma teiktā, šādām Krievijas karavīru medībām – bez skaņas un no nekurienes - ir psiholoģiska ietekme uz pretinieku.