Kā Vladimirs Solovjovs no uzņēmēja kļuva par galveno Krievijas kara propagandistu
Vladimirs Solovjovs šobrīd neapšaubāmi ir redzamākais un, ko tur slēpt, arī talantīgākais Vladimira Putina iesāktā kara atbalstītājs un propagandētājs. Pēdējā laikā viņš gan ir kļuvis visai histērisks un viegli aizkaitināms.
Viņa vadītie raidījumi aizņem visvairāk laika Krievijas valsts televīziju kanālos un, ja var ticēt “Levada-center” veiktajai aptaujai, Solovjovs bauda arī vislielāko skatītāju uzticamību. 2022. gadā viņš no Putina rokām saņēma ordeni “Par nopelniem Tēvzemes labā” un tas nav viņa vienīgais valsts apbalvojums. Tomēr jāatzīmē, ka par šovu vadītāju viņš savulaik kļuva pavisam nejauši, jo vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados nodarbojās ar diskotēku aprīkojuma tirgošanu.
Skarbie deviņdesmitie
Solovjovs ir dzimis 1963. gadā, bet vecāki šķīrušies viņam vēl mazam esot. Būdami pasniedzēji, viņi savu dēlu iekārtoja prestižā skolā ar padziļinātu angļu valodas apgūšanu, pēc kuras pabeigšanas viņš iestājās Maskavas tērauda un sakausējumu institūtā. Kursu zemāk mācījās vēlākais Putina administrācijas vadītāja vietnieks un politehnologs Vladimirs Surkovs, kā arī “Alfa-Bank” īpašnieks Mihails Frīdmans.
Tolaik viņš strādāja visos iespējamajos darbos – bija pasniedzējs, tulks, sētnieks un pat afišu līmētājs. No metālista viņš gan pārkvalificējās par ekonomistu un aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju “Kapitālistisko valstu ekonomika”. Tieši tulkošana viņam pasniedza laimīgo gadījumu, dodoties kādas delegācijas sastāvā uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur Solovjovs iepazinās ar uzņēmēju Džonu Heteveju. Viņš palika Amerikā, kur sākotnēji strādāja dažādus gadījuma darbus, līdz Hetevejs viņu pieņēma darbā savā nekustamo īpašumu attīstīšanas uzņēmumā. Hetevejs bija ASV Republikāņu partijas sponsors un personīgi pazīstams ar Džordža Buša ģimeni, tāpēc Solovjovs tika iesaistīts arī priekšvēlēšanu kampaņas sagatavošanā.
Tomēr abu ceļi pašķīrās, bet 1991. gadā Solovjovs iepazinās ar uzņēmēju Kolinu Hemondu, kuram piederēja kompānija, kurā ražoja diskotēku aprīkojumu un kopā viņi nolēma attīstīt šādu biznesu Krievijā. Vērojot, kā Solovjovs caur draugiem mēģina sameklēt darbiniekus, Hemonds reiz pajautājis – kāpēc viņš neizmanto personāla atlases kompāniju pakalpojumus. Uzzinot, ka PSRS tādu vienkārši nav, Hemondam radās ideja tādu nodibināt un tā radās turienes viena no pirmajām šāda profila aģentūrām “Meteor Personnel.” Tālāk notikumi attīstījās tipiski deviņdesmitajiem gadiem – kad bizness bija attīstījies un izaudzis, abi partneri sastrīdējās, taču Solovjovs izrādījās izmanīgāks un visi kompānijas aktīvi nonāca viņa īpašumā. Jau pēc tā Hemonds atcerējās, ka savulaik Solovjovs bija devis viņam divus vērtīgus padomus: “Nekad neuzticies krievam.” Ņem visu, ko vari paņemt, jo tev paliks tikai tas, ko spēsi aizsargāt.” Bet bija par vēlu un Solovjovs nu kļuva par plaukstošu un ienesīga uzņēmuma vienīgo īpašnieku.
Ceļš pie mikrofona
1998. gadā radiostacijas “Serebrannij Dozdj” dibinātājs Dmitrijs Savickijs brauca uz darbu un klausījās rīta interviju, uz kuru kā veiksmīgs uzņēmējs bija uzaicināts Solovjovs. To noklausoties, viņš nolēmis, ka tik labi un brīvi runājošam cilvēkam jāpiedāvā darbs. Ieejot studijā, viņš tur ieraudzīja tipisku tā laika bandītu – 120 kilogramus smagu cilvēku bez kakla ar milzīgu zelta ķēdi. Tomēr darbu piedāvāja un Solovjovs to pieņēma, sakot, ka ir gatavs amatu apvienošanas kārtā strādāt pat bez maksas. Visai drīz tika palaista autorprogramma “ Solovjinie treļļi” (“Lakstīgalas dziesma”), kuru Solovjovs vadīja ilgus gadus.
Tiesa gan, jau tad kolēģi pamanīja, ka viņš visai maz uztraucās par žurnālista ētiku un visai bieži izmantoja dažādas neapstiprinātas sensācijas un melīgus faktus. Taču klausītājiem viņš patika un Solovjova darba spējas bija milzīgas, kā rezultātā radiostacijas reitingi cēlās, tādēļ viņu neviens neriskēja kritizēt. Drīz viņš sāka vadīt raidījumu kopā ar jau labi zināmu žurnālistu Aleksandru Gordonu un nebija ilgi jāgaida, kad šis duets pārcēlās uz televīziju – ORT, jeb tagadējo 1 kanālu, kur viņi sāka vadīt politisku sarunu šovu “Process”. Taču abi visai drīz sastrīdējās un programma pajuka.
Kā apgalvoja Gordons, tad Solovjovā bija jūtama vēlme iet politikā un viņš sāka aizstāvēt tikai tās pozīcijas, kam pats piekrita. Vēl vairāk – jau vēlāk Gordons izteicās: “Es jūtos vainīgs visas Krievijas daudzmiljonu auditorijas priekšā par to, ka man bija tā nekaunība atvest Solovjovu uz televīziju”. Tomēr Solovjovu vairs nebija iespējams apturēt un pat sasniedzis 160 kilogramu svaru, viņš vadīja jau trīs programmas tolaik neatkarīgajā televīzijā TV6 un vēlāk jau NTV.
Kā par viņu izteicies NTV vadītājs Jevgēņijs Kiseļovs: “Nezinu, kas patiesībā bija Solovjovs, bet es jutu, ka viņš ir konformists – viņam nav ne principu, ne vērtību un vienīgais, ko viņš mīl ir slava un nauda.” Kad NTV nonāca valsts kontrolē, visi varas opozicionāri faktiski tika atlaisti un Solovjovs sāka iegūt zināmu politisko ietekmi, vadot sarunu šovus “Pie barjeras”. Tajā parasti savā starpā strīdējās divi politiķi ar pretējiem uzskatiem, bet Solovjovs bija kā sarunas uzturētājs un tiesnesis. Īpaši bieži tur tika aicināts skandalozais politiķis Valdimirs Žirinovskis un reiz raidījums beidzās ar ūdens glāzes ieliešanu sejā opozicionāram Borisam Ņemcovam.
Tāpat Solovjovs vadīja raidījumu “Svētdienas vakars” un viņa kolēģi sāka spriest, ka viņa ir pārāk daudz. Tomēr ap 2004. – 2005. gadu arvien biežāk viņa raidījumos tika uzturēta valsts politiku atbalstoša pozīcija un daudzi vērotāji šo laiku arī uzskata par lūzumu Solovjova karjerā. Viņš, kuram patika apgrozīties varas gaiteņos un sajust arī savu varu, saprata, ka visu to var iegūt tikai ar tā laika valsts populārākās personas, Putina palīdzību un no tā laika viņš kļuva viņam absolūti lojāls.
Putina rokaspuisis
Pirmo reizi ar Putinu Solovjovs satikās 2002. gadā, kad pēc Ellas Pamfilovas uzaicinājuma sācis piedalīties Cilvēktiesību komisijas darbā (arī Pamfilova tagad no varas oponentes ir pārvērtusies par fanātisku Putina atbalstītāju). Apmēram tad pat Solovjovs sāka rakstīt grāmatas (pavisam viņam to ir 25), kurās tika kritizēti demokrāti un reformētāji un jau 2007. gadā ar Putina klusējošo piekrišanu Solovjovam tika dota iespēja kritizēt tiesu varu, kas tagad nu ir pārvērtusies par režīma vēlmju izpildītāju.
Kaut arī 2009. gadā viņu no kanāla NTV tomēr atlaida, visai zibenīgi Solovjovam piedāvāja veidot jaunu programmu galvenajā valsts kanālā “Rossija 1”, un, cik noprotams, tad tas noticis ar prezidenta administrācijas atbalstu. No šī brīža viņa karjera strauji ir gājusi uz augšu un 2019. gada viņš pat ir uzstādījis Ginesa rekordu, nedēļas laikā pavadot tiešajā ēterā teju vai 26 stundas.
Solovjovs ir veidojis vairākas dokumentālās filmas par Putinu un režīmam svarīgiem notikumiem, kas deva iespēju tikties ar diktatoru garās intervijās. Turpinot grāmatu rakstīšanu, to galvenā tematika bija un palika Putins – bieži vien analizējot, kā arī attaisnojot konkrētu viņa uzvedību – kā, piemēram, stipri riebīgo izturēšanos pēc zemūdenes “Kursk” nogrimšanas. Tāpat viņš parādīja spēju bez problēmām mainīt savus uzskatus. Ja vēl 2013. gadā Solovjovs publiski teica, ka Krimas atgūšanai nav nekāda juridiska pamata, tad jau pēc aneksijas raidījumā paziņoja: “Šo dienu mēs tuvinājām, kā vien varējām”. Savukārt 2016. gadā viņš paziņoja, ka karš starp Krieviju un Ukrainu var beigties ar abu nāciju izzušanu, bet kopš 2022. gada ir tā kaismīgākais atbalstītājs.
Viņa raidījumi izceļas ar absolūti naidpilnu attieksmi pret Ukrainu, Eiropu un NATO, bet studijā tiek aicināti tikai personāži, kuriem ir tādi paši uzskati, kā viņam. Retu reizi gan tiek pieaicināti apmaksāti statisti, kuriem ir jātēlo opozicionāri un šādā lomā tur ir pabijis arī latviešu aktieris Andris Lielais. Tur viesojusies arī Latvijas prokrieviskā politiķe Tatjana Ždanoka, kā arī citi viņas domubiedri.
Krievijas politikai opozīcijā esošais un emigrējušais žurnālists Viktors Šenderovičs uzskata, ka Solovjovam ir nevis žurnālista, bet aktiera talants: “Solovjovam nav nekādu uzskatu, bet aktiera vibrācijas un loma, kurā viņš ir iejuties un ar to pelna naudu. Kad melo slikts aktieris, jūs viņam neticat, bet labam ticat. Solovjovs ir izcils aktieris, un viņš ir ideāli iejuties savā tēlā.”
Rocība un privātā dzīve
Nav šaubu, ka Solovjovs ir ļoti turīgs cilvēks. Pārdodot 2007. gadā savus uzņēmumus, viņam bija iespēja iegādāties pat trīs villas Itālijā pie Komo ezera. Tiesa gan, tās nu ir arestētas, jo Solovjovs ir ievietots sankcionēto personu sarakstā. Šo uzņēmumu vietā viņš ir izveidojis vairākus konsultāciju un reklāmas uzņēmumus, kuru pakalpojumus, kā jau Krievijā pieņemts, izmanto lielās Krievijas valsts kompānijas. Viņa īpašumi Krievijā valsts reģistrā ir noslepenoti tāpat, kā valsts iestāžu un Putinam pietuvināto korporāciju vadītāju īpašumi. Tomēr ir zināms, ka viņam pieder vismaz trīs dzīvokļi vienā no Maskavas elitārākajiem namiem un vasarnīca Piemaskavā. Pētot viņa Krievijas nodokļu dienesta datus, “The Insider” vēl 2020. gadā konstatēja, ka viņa oficiālie ienākumi no darbošanās televīzijā ir sasnieguši 52, 6 miljonus rubļu (tolaik aptuveni 750 tūkstoši eiro).
Solovjovs ir precējies trīs reizes, un viņam ir 8 oficiāli bērni, taču pavisam nesen uzvirmoja pamatīgs skandāls par iespējamiem 2 bērniem, kurus viņam ārpuslaulības sakaros varētu būt dāvājusi bijusī Krievijas izlases basketboliste Svetlana Abrosimova. Dvīņu meitenes 2017. gadā piedzima ASV un ir piefiksētas viņu kopīgas vizītes pie ārstiem, bet meiteņu tēvavārds ir Vladimirovna - pāris ir kopā manīts arī superelitārā dzīvoklī Sočos. Netieši uz viņu abu saistību norāda arī fakts, ka situācijā, kad Abrosimova netika Krievijas izlases sastāvā, Solovjovs tās trenerim veltīja vairākas negatīvas publikācijas.
Pats Solovjovs gan to nekādi komentējis nav, bet nav nekādu šaubu, ka tas kaut kā ietekmēs viņa popularitāti vai Putina atzinību.
Publikācijā izmantots materiāls no Holod.media
