Turpmākā dzīve ar Erdoganu... Vai bez

Vēlēšanas, kuras daudzi turki uztver kā cīņu starp demokrātiju un autokrātiju vai sekulārismu un islāmismu, pirmajā kārtā nedeva izšķirošu rezultātu, un tāpēc vēlētājiem dota vēl viena iespēja izšķirties starp līdzšinējo prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu un opozīcijas kopīgo kandidātu Kemalu Kiličdaroglu.

Nedz autoritārais Erdogans, kas jau 20 gadus atradies pie varas un veidojis gan Ankaras iekšpolitiku, gan ārpolitiku, nedz pašpasludinātais demokrāts Kiličdaroglu nespēja pirmajā kārtā izcīnīt vairāk kā 50% balsu, lai gan līdzšinējam prezidentam, par spīti aptaujām, kas prognozēja nelielu pārsvaru opozīcijas kandidātam, līdz uzvarai pietrūka tikai pavisam nedaudz.

Pārspīlētās cerības

Vēlēšanām, kuras daudzi eksperti atzinuši par svarīgākajām pēdējo gadu laikā, uzmanīgi seko visā pasaulē, tostarp Vašingtonā, kur daži, šķiet, lolo pārliecību, ka opozīcijas uzvara beidzot uzlabos Turcijas saspīlētās attiecības ar Rietumiem. Saskaņā ar šo domu gaitu Erdogana gāšana mainīs arī līdzšinējo Ankaras kursu, kura rezultātā Turcija attālinājusies no Rietumiem un atsacījusies no liberālās demokrātijas.

Taču patiesībā cerības, ka valsts vadības nomaiņa pilnībā mainīs attiecības ar Rietumiem, īpaši ar ASV, kas Turciju joprojām uzskata par savu stratēģisko partneri, ir maldīgas, uzskata Kvinsija institūta pētnieks Mārtins Makarjans.

Lai gan Kiličdaroglu ļāvis noprast, ka attiecībās ar Rietumu partneriem ieņems konstruktīvākas pozīcijas, cerības, kas valda Rietumvalstu galvaspilsētās, nav saskaņā nedz ar parlamenta vēlēšanu rezultātiem, nedz ar Kiličdaroglu nestabilajām politiskajām pozīcijām paša pārstāvētajā koalīcijā, kurā apvienojušās sešas opozīcijas partijas, uzsver Makarjans.

Lai gan Erdoganam neizdevās gūt uzvaru jau pirmajā kārtā, parlamenta vēlēšanās, kas arī notika 14.maijā, viņa vadītā Tautas alianse, kurā prezidenta pārstāvētā Taisnīguma un attīstības partija (AKP) apvienojusies ar galēji labējo Nacionālās kustības partiju (MHP), spēja saglabāt absolūto vairākumu, izcīnot 323 no 600 deputātu vietām. Lai gan Erdogana valdīšanas gados Turcijā parlamentārā sistēma nomanīta uz prezidentālo pārvaldes sistēmu, galvenos varas grožus koncentrējot prezidenta rokās un mazinot kontroli pār izpildvaru, viņa vadītās koalīcijas uzvarai parlamenta vēlēšanās ir ievērojama nozīme.

Pirmkārt, daļa ekspertu prognozē, ka Tautas alianses uzvara var mudināt lielāku skaitu vēlētāju prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā balsot par Erdoganu, lai tādējādi izvairītos no politiskās nestabilitātes, ko varētu nest konflikts starp varas atzariem Kiličdaroglu uzvaras gadījumā. Turklāt šonedēļ par atbalstu Erdoganam paziņoja trešās vietas ieguvējs - galējo nacionālistu kandidāts Sinans Ogans, bet to 5% vēlētāju balsis, kas pirmajā kārtā atbalstīja Oganu, Kiličdaroglu ir izšķirīgi nepieciešamas, lai "segtu deficītu", kas viņam pietrūkst, lai svētdien apsteigtu Erdoganu.

Otrkārt, ja Kiličdaroglu svētdien tomēr gūtu uzvaru, viņam nāksies rēķināties ar naidīgo Erdogana atbalstītāju un galējo nacionālistu vairākumu parlamentā, kas, domājams, darīs visu, kas tā spēkos, lai bremzētu jaunievēlētā prezidenta ieceres gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā.

Vēl vairāk, jāatceras, ka Kiličdaroglu par opozīcijas kopīgo kandidātu kļuva tikai ilgu un sarežģītu sarunu rezultātā starp dažādu novirzienu partijām, ko faktiski vieno tikai vēlme gāzt Erdoganu, un atliek vienīgi minēt, cik nopietnu politisko atbalstu Kiličdaroglu baudīs paša koalīcijas rindās ievēlēšanas gadījumā.

Nav arī skaidrs, vai atsevišķas partijas, kas viņu atbalstījušas, un to ideoloģiskie uzstādījumi paši nekļūs par šķērsli Kiličdaroglu iecerēto ārpolitiskā kursa izmaiņu īstenošanas ceļā. Piemēram, viena no partijām, kas pārstāvēta Nacionālajā aliansē, kura uz prezidenta amatu izvirzīja Kiličdaroglu, ir nacionālistiskā IYI (Labā partija), ko dibinājusi Merala Akšenera pēc aiziešanas no Tautas koalīcijā pārstāvētās MHP.

"Svārstīgā" Turcija

"Turcija ir valsts, kuru parasti raksturoju kā vienu no mūsu svārstīgajiem štatiem," sarunā ar britu sabiedrisko raidorganizāciju BBC izteikusies bijusī Eiropas Savienības (ES) augstākā pārstāve ārpolitikas jautājumos Ketrina Eštone, piebilstot, ka tam, kas notiek Turcijā gan iekšpolitiskā, gan reģionālās politikas ziņā, ir liela ietekme gan uz Eiropu, gan Āziju, gan uz globālās politikas jautājumiem.

Kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā Turcija nostiprinājusi savas diplomātiskā starpnieka pozīcijas. Lai gan tās sākotnējie centieni, organizējot sarunas starp Maskavu un Kijivu, beidzās ar strupceļu, Ankara plūca atzinības laurus, palīdzot veiksmīgi noslēgt ar ANO starpniecību risinātās sarunas par tā dēvēto labības darījumu, kas ļāva atjaunot Ukrainas labības eksportu caur krievu bloķētajām ukraiņu Melnās jūras ostām.

Arī pats Erdogans vienmēr lepojies, ka spējis saglabāt saziņas kanālus ar visiem, sākot ar ASV prezidentu Džo Baidenu un Lielbritānijas premjeru Riši Sunaku un beidzot ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu un Ķīnas prezidentu Sji Dzjiņpinu.

"Turcijai vienmēr bijis mērķis būt Rietumu sastāvdaļai," apgalvo Stambulas Ezjegina Universitātes starptautisko attiecību profesore Evrena Balta. "Tas nav mainījies [Erdogana] varas divu desmitgažu laikā. Taču Turcijas starptautiskās alianses ir diversificējušās." Ankara centusies īstenot "stratēģiskās autonomijas" stratēģiju, kas paredz, ka valsts var atrasties vienlaikus vairāku alianšu sastāvā.

Taču patiesā situācija nebūt nav tik rožaina. Piemēram, Turcija faktiski izrādījusies vienīgā dalībvalsts, kas ievērojami novilcināja Somijas uzņemšanu aliansē, bet Zviedrijas uzņemšanu Ankara joprojām bloķē. Ankaras Politikas centra Londonas pārstāve Selina Nasi uzskata, ka prezidenta nomaiņa varētu veicināt Ankaras attiecību atjaunošanu ar NATO, kamēr šobrīd Ankaras lojalitāte pret aliansi tiek apšaubīta.

Kiličdaroglu solījis atrisināt arī tā dēvēto S-400 jautājumu. Pēc tam, kad Turcija, par spīti sabiedroto iebildumiem, iegādājās krievu zenītraķetes S-400, Vašingtona 2019.gadā izslēdza Turciju no iznīcinātāju F-35 programmas. Tagad opozīcijas kandidāts sola, ka viņa uzvaras gadījumā tikšot sperti soļi, lai panāktu Turcijas dalības atjaunošanu šajā programmā.

Tikmēr Makarjans uzskata, ka Turcijas attiecības ar pārējām NATO dalībvalstīm sarežģī strukturālas problēmas, kas vienmēr ir pastāvējušas un kuras nemainīs valsts vadības nomaiņa. Viņš norāda, ka liela daļa istablišmenta pārstāvju un iedzīvotāju vairākums atbalsta Erdogana vīziju, kas apvieno turku nacionālismu, osmaņu neoimperiālismu un islāmismu.

"Erdogana pret Rietumiem vērstā retorika un politiskās izvēles nav vienkārši indikators, kas liecina par viņa personīgo nepatiku pret Rietumu paveida demokrātiju vai par vēlmi atraut Turciju no Rietumiem, bet gan par tādas Turcijas lielvaras vīzijas manifestāciju, kuru vienādi atbalsta gan Erdogana pašmāju sabiedrotie, gan pretinieki," raksta Makarjans.

Turcija un ES

Lai gan vēl 1999. gadā Turcija tika oficiāli atzīta par kandidātvalsti, 2005.gadā uzsāktās iestāšanās sarunas kopš 2016.gada ir oficiāli iesaldētas, reaģējot uz krasu cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos un demokrātisko brīvību ierobežošanu Turcijā pēc augustā notikušā neveiksmīgā puča mēģinājuma. Tiesa gan, jau labu laiku iepriekš sarunas bija nonākušas faktiskā strupceļā, Eiropā pieņemoties spēkā bažām par pieaugošo Erdogana režīma autoritārismu.

Kiličdaroglu un citi opozīcijas līderi solījuši panākt iestāšanās sarunu atsākšanu, taču pastāv šaubas par to, vai tas patiesībā ir reāli sasniedzams un pat vēlams mērķis. Erdogana padomnieks Ilnurs Čeviks tā nedomā, izsakoties, ka opozīcijas kandidātam esot "halucinācijas". "ES vienmēr mūsu ceļā uz pilntiesīgu dalību liek šķēršļus," norāda Čeviks, Kiličdaroglu solījumus trīs mēnešu laikā panākt bezvīzu režīma noteikšanu Turcijas pilsoņiem ieceļošanai ES nosaucot pat "muļķīgu gvelšanu".

Visai skeptisks ir arī opozīcijas koalīcijas sastāvā esošās Demokrātiskās partijas priekšsēdētāja vietnieks Faiks Tunajs, kurš Turcijas un ES attiecības raksturo kā "neiespējamu mīlas stāstu". "Protams, Turcija pieļāvusi daudz kļūdu. Tā nav izpildījusi ES uzdoto mājasdarbu" nedz brīvības, demokrātijas un cilvēktiesību nodrošināšanā, nedz jebkurā citā jautājumā, atzīst Tunajs, piebilstot, ka gadījumā, ja Turcija visās jomās sasniegtu 100% atbilstību ES standartiem, dalība blokā tai nemaz nebūtu nepieciešama.

Tajā pašā laikā Kipras jautājumā, kas iepriekš ievērojami sarežģījis Ankaras un Briseles attiecības un jau no sākta gala bremzējis sarunas par Turcijas iestāšanos ES, domājams, nekas nemainīsies neatkarīgi no uzvarētāja. Opozīcijas veidotās Nacionālās alianses programmā nepārprotami teikts: "Turcija īstenos mērķi aizsargāt Ziemeļkipras Turku republikas izcīnītās tiesības."

Krievi liek uz Erdoganu

Arī Krievijai Turcijas vēlēšanu iznākums ir svarīgs, jo Ankaras nostājai ir būtiska ietekme gan uz Maskavas uzsākto karu pret Ukrainu, gan uz situāciju Sīrijā, kur arī krievi tieši iesaistījušies karadarbībā, glābjot savu sabiedroto diktatoru Bašaru al Asadu, gan uz saspīlētajām Krievijas attiecībām ar NATO.

Erdogans Kremlim ir zināms lielums, ar kuru diktators Putins ir vairāk vai mazāk cieši sadarbojies jau 20 gadus, kamēr nav īsti zināms, ko gaidīt no Kiličdaroglu, kurš tikko Maskavu apsūdzējis par iejaukšanos Turcijas vēlēšanās.

Pēc pirmās vēlēšanu kārtas "Krievija, domājams, ar atvieglojumu uzelpoja", sarunā ar aģentūru AFP izteicies kāds Rietumu diplomāts, kas savulaik strādājis gan Ankarā, gan Maskavā.

Par spīti tam, ka Krievija un Turcija gan Sīrijā, gan Kaukāzā atbalsta pretējās konfliktējošās puses, starp Erdoganu un Putinu, ilgstošās sadarbības laikā izveidojušās visai tuvas attiecības, un nesenā intervijā televīzijas kanālam CNN Turcijas prezidents pats atzinis, ka viņam esot "īpašas attiecības" ar Krievijas diktatoru. "Krievija un Turcija viena otrai ir nepieciešama ikvienā iedomājamā jomā," uzsvēris Erdogans.

Abi politiķi, kas skeptiski izturas pret pasauli, kurā militāri, politiski un ekonomiski dominē Rietumi, viens otrā saskata uzticamus partnerus. "Viņi viens otram neiedomājami līdzinās gan savā politiskajā mentalitātē, gan savā stilā, gan savā attieksmē pret ārpasauli," AFP norādījis neatkarīgais eksperts Arkādijs Dubovs, piebilstot, ka tiem abiem "no sirds riebjas Rietumu liberālās vērtības".

Tas nenozīmē, ka Maskavas un Ankaras intereses vienmēr sakrīt, un konfliktos gan Sīrijā, gan Lībijā, gan Kalnu Karabahā krievi un turki atrodas pretējās nometnēs. Abu valstu attiecībās zemākais punkts tika sasniegts 2015.gadā, kad Turcija Sīrijas pierobežā notrieca krievu iznīcinātāju.

Tomēr jau pēc nepilna gada tas Putinam netraucēja būt pirmajam, kurš telefoniski pauda Erdoganam atbalstu puča mēģinājuma laikā. "Pastāv daudz pretrunu starp viņu interesēm," AFP atzinis Kremlim tuvu stāvošais ārpolitikas eksperts Fjodors Lukjanovs. "Taču personīgās, ilglaicīgās attiecības starp abiem līderiem lielā mērā palīdz."

Krievijas iebrukums Ukrainā devis Turcijai jaunu iespēju paplašināt savu starptautisko ietekmi. Ankara šajā jautājumā cenšas noturēties uz diviem zirgiem. No vienas puses, tā piegādājusi Ukrainai kaujas lidrobotus, kuriem kara sākumā bija liela nozīme krievu uzbrukuma atvairīšanā. No otras, Turcija atteikusies pievienoties Rietumu sankcijām pret Krieviju un kļuvusi par svarīgu pārkraušanas punktu tām precēm, kuras pakļautas eksporta aizliegumam uz Krieviju.

Lukjanovs gan atzīst, ka Kremļa labvēlīgā izturēšanās kampaņas laikā pret līdzšinējo Turcijas prezidentu tik lielā mērā nav balstītā attieksmē pret Erdoganu kā tādu, bet gan "faktā, ka prognozējamas attiecības ar Turciju šobrīd ir ārkārtīgi nepieciešamas".

Bēgļi kā ķīlnieki un instruments

Kopš vēlēšanu pirmās kārtas par izšķirošu kļuvis jautājums par to 3,6 miljonu sīriešu bēgļu likteni, kas raduši patvērumu Turcijā, glābjoties no pilsoņkara, pie kā novedusi diktatora al Asada nežēlīgā izrēķināšanās ar opozīciju.

Jau kampaņas sākumā abas nometnes neskopojās ar solījumu tuvāko nedēļu laikā pēc vēlēšanām gādāt, lai sīriešu bēgļi, cik vien iespējams lielākā skaitā un ātrākā laikā, atgrieztos mājās. Taču, tuvojoties balsošanas otrajai kārtai, katrs no kandidātiem centies ieņemt viens par otru stingrāku nostāju.

Kā raksta britu tīmekļa izdevuma "Midle East Eye" galvenais redaktors Deivids Hērsts, Kiličdaroglu pilnībā mainījis savu tēlu. No politiķa, kurš savus vēlētājus gandrīz Gandija stilā uzrunāja no personīgās virtuves, radot iespaidu par kompromisus meklējošu līderi, kurš ievadīs Turciju pēcautoritārisma laikmetā, viņš pārtapis parastā nacionālistā, kas ceļā uz varu ir gatavs izmantot vismazāk aizsargātos - sīriešu bēgļus. Hērsts tēlaini norāda, ka sirsniņas, kas datoru ekrānos rotāja opozīcijas kandidāta uzrunas pirms pirmās vēlēšanu kārtas, tagad aizstājuši plakāti ar saukli: "Sīrieši būs prom! Izlem!"

Vispārējās nepatikas pieaugums pret sīriešu bēgļiem licis abām pusēm ķerties pie solījumiem risināt šo problēmu. Lai gan arī Erdogans sola sūtīt sīriešus mājās, viņš atturējies minēt konkrētus termiņus, atzīstot, ka bēgļu atgriešanās dzimtenē prasīs laiku.

Nacionālistisko noskaņojumu pastiprināšanās vairojusi satraukumu ne tikai sīrieši imigrantu vidū, bet draud ar jaunām galvassāpēm arī citām valstīm īpaši Eiropā, kam var nākties atkal sastapties ar jaunu nelegālās imigrācijas vilni. Jau iepriekš Erdogans nav kautrējies izmantot sīriešu bēgļus kā šantāžas instrumentu, tirgojoties ar Eiropu, un arī Kiličdaroglu ļāvis noprast, ka viņš zināmos apstākļos varētu rīkoties līdzīgi, atverot robežas, lai "bēgļi dotos, kurp tie vēlas".

Neskatoties uz visiem Kiličdaroglu centieniem uzdoties "svētākam par pāvestu", ietekmīgākais no pirmajā kārtā caurkritušajiem galējo nacionālistu kandidātiem - Ogans - priekšroku tomēr devis Erdoganam. Tiesa gan otrs - Uzvaras partijas līderis Imits Ezdags - divas dienas vēlāk izteicis atbalstu opozīcijas kandidātam, taču vēlēšanu pirmajā kārtā par viņu balsoja tikai 2% vēlētāju, ar ko Kiličdaroglu varētu nepietikt, lai panāktu savu sāncensi.

Iekšpolitiskā režīma izmaiņas

Turcijas attiecības ar Rietumiem joprojām sarežģī arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana. Opozīcija savas uzvaras gadījumā sola situāciju uzlabot, un apņemšanās atjaunot demokrātiju bijis viens no galvenajiem kampaņas saukļiem.

"Ja citas valdības vadībā mēs piedzīvosim uzlabojumus demokrātisko tiesību un runas brīvības jomā, tas uzlabos Turcijas tēlu starptautiskajā arēnā," ir pārliecināta Nasi, piebilstot, ka Erdogana uzvaras gadījumā politieslodzītie palikšot cietumos.

Tādējādi turki atrodas nopietnas izvēles priekšā. Nav šaubu, ka viņus vairāk nodarbina tādi iekšpolitiski jautājumi kā stagnējošā ekonomika un augstā inflācija, bet Turcijas vieta pasaulē šķiet mazsvarīgāka, pieņemot lēmumu, par ko balsot. Taču kurss, kuru ieņems nākamais prezidents, var noteikt valsts likteni un tās stabilitāti nākamajām desmitgadēm.

Avoti: "Responsible Statecraft", BBC, AFP, "Midle East Eye", "Reuters", "Robert Lansige Institute".