Eksperts: Krievijas sabrukums notiks, un tas nebūs miermīlīgs. Jāuzmanās arī Baltijas valstīm

Bugajskis ir daudzu akadēmisku grāmatu autors, no kurām jaunākā - "Neveiksmīga valsts: Krievijas sabrukuma ceļvedis" - tika publicēta pagājušā gada septembrī. Eksperts paredz, ka Krievijas valdošā režīma sabrukšana nenotiks ātri, taču šis process atstās lielu ietekmi gan pašā Krievijā, gan kaimiņvalstīs.

Bugajskis uzskata, ka Maskava mēģinās projicēt konfliktu uz kaimiņu reģioniem. Citiem vārdiem sakot, tā mēģinās mobilizēt iedzīvotājus pret tā saukto kopējo ienaidnieku – ASV un bijušajām Padomju savienības valstīm. Tas nebūs atklāts uzbrukums, jo tas paātrinātu NATO rīcību, bet gan kāda veida provokācija, sabotāža vai hibrīdkara darbība, intervijā Lietuvas sabiedriskajam medijam “LRT.lt” pauda J. Bugajskis.

Krievijas sabrukšanas procesa pazīmes

Komentējot izteikumus par Krievijas iespējamo sabrukumu Bugajskis norāda, ka ir daudz pazīmju un norāžu, kas liecina, ka Krievija ir uz lielas iekšējas plaisas sliekšņa. “Es par to rakstīju vēl pirms kara Ukrainā sākuma, prognozējot to desmit vai vairāk gadu garumā. Tagad, manuprāt, šis process paātrināsies,” intervijā norādīja Bugajskis, “tas nenotiks vienas nakts laikā, Mēs nepamodīsimies kādu rītu un neredzēsim, kā dažādas valstis, kas tagad ir federācijas daļa, pasludina neatkarību. Bet es domāju, ka mēs arvien vairāk redzēsim kara ietekmi. Citiem vārdiem sakot, ļoti svarīgs elements būs tas, ka Ukrainai izdosies padzīt visus Krievijas spēkus no Ukrainas teritorijas, tādējādi nodrošinot lielu sakāvi Krievijas armijai.”

Eksperts norāda, ka tas ļoti negatīvi atsauksies uz visu Krieviju, jo īpaši, ja tiks zaudēta Krima. “Manuprāt, tas paātrinātu cīņu par varu elites iekšienē starp dažādiem drošības spēku sektoriem, privātajām armijām un FSB,” skaidro Bugajskis.

“Ļoti uzmanīgi jāseko līdzi reģionālo līderu lomai, kurus Maskava arvien vairāk piespiež nodrošināt jauniesaucamos militārajos spēkos un piešķir vairāk budžeta līdzekļu tam, kas būtībā ir militāri izdevumi. Pieaug arī ekonomiskās grūtības. Es domāju, ka šogad Krievijā būs vērojama liela ekonomiskā lejupslīde sankciju režīma un pašas Krievijas sliktās pārvaldības un korupcijas dēļ,” uzskata Bugajskis, “tāpēc es domāju, ka šīs ekonomiskās grūtības un iekšējā cīņa par varu, novedīs pie dažādiem konfliktiem valsts iekšienē. Es domāju, ka tas notiks tuvāko pāris gadu laikā. Mēs būsim liecinieki lielām pārmaiņām Krievijā.”

Krievijai nav idejas, lai eksistētu

Jautāts, kas ir bijuši signāli, kas liecināja par Krievijas sabrukuma pazīmēm vēl pirms kara sākuma, Bugajskis norāda, tas ir turpinājums Krievijas imperiālisma sabrukumam, ko “pirmo reizi redzējām līdz ar carisma sabrukumu. Boļševikiem izdevās saglabāt lielu daļu valsts, tomēr Lietuva, Latvija, Igaunija, Somija un Polija tajā laikā ieguva neatkarību. Tas bija Krievijas impērijas pirmā sabrukuma sākums. Otrais sabrukums bija Padomju Savienības sabrukums, kad Lietuva un citas valstis atjaunoja savu neatkarību.”

“Tagad, manuprāt, mēs esam liecinieki trešajam posmam, jo 30 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma, atšķirībā no vairuma citu valstu, kas izkļuvušas no Padomju Savienības, Krievija nav spējusi pārveidoties par dzīvotspējīgu valsti. Tā nav ne pilsoniska valsts, ne etniska valsts, ne nacionāla valsts. Tā pat nav moderna impērija,” uzskata Bugajskis, “un mēs to redzam Ukrainas gadījumā. Paradoksālā kārtā Krievijas uzbrukums Ukrainai liecina, ka, lai gan tā ir imperiāli alkstoša, tā nespēj kontrolēt iegūtās teritorijas.

Separātisms Krievijas iekšienē

Bugajskis norāda, ka brīdī, kad sabruka Padomju Savienība, daudzi Krievijas Federācijas federālie subjekti pasludināja suverenitāti un daži pieprasīja neatkarību. Čečenija, Tatarstāna un citas valstis neparakstīja federālo līgumu vai arī parakstīja to pēc dažiem gadiem, pakļaujoties spiedienam. “Tātad ir daudz slēptas nepatikas par to, ka tas, kam bija jābūt federācijai, kļuva par ļoti centralizētu, vienas personas vadītu diktatūru. Es domāju, ka tuvākajos gados šajā procesā gaidāms sprādziens,” prognozē Bugajskis.

Komentējot, kur meklējamas saknes dažu reģionu iespējamā lielākā suverenitātē un neatkarībā, Bugajskis norāda, ka tā būs vietējās sabiedrības un varas elites grupu savstarpēja cīņa.

“Tā būs kombinācija. Es to ne vienmēr redzu kā miermīlīgu procesu. Es domāju, ka tā būs kombinācija no Dienvidslāvijas sabrukuma 90. gados, kas lielākoties bija vardarbīgs process, un PSRS sabrukuma, kuras sadalīšanās tomēr bija salīdzinoši mierīgāka,” uzskata Bugajskis, “es paredzu, ka mēs redzēsim vardarbību, ko īstenos oficiālā Maskava, mēģinot noturēt šos subjektus Krievijas sastāvā. Bet mēs redzēsim arī relatīvi mierīgu atdalīšanos, jo Maskava vienkārši nespēs tikt galā ar valsts izjukšanu, kad tā sāksies, jo īpaši tāpēc, ka Ukrainā ir iznīcināta lielākā daļa tās drošības un bruņoto spēku. Tāpēc viņiem nebūs spēju noturēt valsti kopā. Viņi mēģinās to darīt dažos ar resursiem bagātos reģionos, bet galu galā viņiem nāksies atlaist lielu daļu perifērijas, piemēram, Ziemeļkaukāzu.”

Kāda Krievija var pastāvēt?

Komentējot Mihaila Hodorkovska tēzi, ka vienīgā dzīvotspējīgā iespēja Krievijai ir kļūt par īstu federāciju, Bugajskis norāda: “Es viņam piekrītu līdz zināmai robežai. Citiem vārdiem sakot, jā, ja Krievija būtu īsta federācija, tai būtu nākotne. Taču pašlaik es to neredzu, jo šis ļoti centralizētais režīms nevēlas atslābināt centrālo varu. Tas turpina izmantot reģionu resursus, piemēram, Rietumsibīrijas, Arktikas vai Klusā okeāna austrumu reģiona daļas savas bagātības gūšanai. Es neredzu, ka šis režīms virzītos uz federālismu. Ja nāktu valdība, kas ieviestu patiesu federālismu, tad liela daļa valsts varētu palikt kopā. Taču es nedomāju, ka tas ir ļoti ticams scenārijs. Un pat ja tas būtu iespējams, vai viņi atlaistu tos Krievijas federālos subjektus, kas saka: “mēs nevēlamies būt šīs federācijas daļa, jo nevēlamies, lai mūs izmanto?””

Bugajskis norāda, ka daudz ticamāka ir cīņa par varu, atsevišķu reģionu atdalīšanās un šāda veida Dienvidslāvijas un padomju scenāriju sajaukums.

Tāpēc Bugajskis aicina ikvienu valdību sekot līdzi tam, kas notiek Krievijā, jo Maskava mēģinās projicēt konfliktu uz kaimiņu reģioniem. “Citiem vārdiem sakot, tā mēģinās mobilizēt iedzīvotājus pret tā saukto “kopējo ienaidnieku”, un, protams, Baltijas valstis tradicionāli ir Krievijas kopējais ienaidnieks,” norāda Bugajskis. “Es varētu iedomāties kaut kādas provokācijas pret Igauniju, Latviju vai pat Lietuvu vai Poliju. Tas nebūs atklāts uzbrukums, jo tas paātrinātu NATO rīcību, bet gan drīzāk kaut kāda veida provokācija, sabotāža vai hibrīdkara darbība,” pieļauj Bugajskis, “tāpēc, manuprāt, mums jābūt tam gataviem un ir jāstiprina NATO. Manuprāt, viena no svarīgākajām lietām, kas jau ir notikusi pagājušajā gadā, tā ir Somijas iestāšanās NATO.”

“Taču ir vēl daudz darāmā, tostarp jāizstrādā plāni - kā atzīt tās republikas, kuras pasludinās neatkarību. Mums ir arī cieši jāsadarbojas ar citām valstīm. Tādas valstis kā Turcija ļoti ietekmēs procesi, kas notiks Ziemeļkaukāzā. Kazahstānu un Mongoliju ietekmēs procesi, kas notiks Dienvidsibīrijā un Volgas vidienē. Savukārt  Ķīnu un Japānu ietekmēs jebkurš Krievijas zaudējums Tālo austrumu teritorijās. Visām šīm valstīm ir ļoti rūpīgi jāplāno un jāsagatavojas šim pārrāvumam. Pretējā gadījumā mēs nespēsim pasargāt savas valstis no tādiem Krievijas izraisītiem blakusefektiem kā bēgļu plūsma, partizānu kari vai organizētās noziedzības. Es domāju, ka daži turpmākie gadi būs ārkārtīgi svarīgi ne tikai Eiropai, bet arī daļai Āzijas, tostarp Vidusāzijai un Tālajiem Austrumiem.

Taču lielākā daļa Rietumu līderu nevēlas pat publiski aizdomāties par to, ka Krievijā varētu kaut kas mainīties. Vai jūs domājat, ka viņi to apspriež aiz slēgtām durvīm?” norāda Bugajskis.

“Jā, daudzi Rietumu līderi, tostarp Vašingtonā un Briselē, dod priekšroku status quo saglabāšanai un pat atgriezties 90. gadu sākumā, kad mums bija sadarbība ar Krieviju. Taču, manuprāt, šis karš ir parādījis, ka atpakaļceļa nav. Putins un viņa režīms tika pasludināti par kara noziedzniekiem, lai gan viņi vēl nav oficiāli stājušies tiesas priekšā. Ja karš Ukrainā nonāks strupceļā, ko Putins var pasniegt kā militāru uzvaru, nesasniedzot reālu uzvaru? Vai šis Krievijas sabrukuma process tiks atlikts?” jautā Bugajskis, “pēc neveiksmes Kijivas, Harkivas, Odesas un citu vietu ieņemšanā Putina deklarētajai uzvarai bija jābūt Doņeckas un Luhanskas apgabalu ieņemšanai. Tagad viņi izmisīgi cenšas ieņemt vienu pilsētu - Bahmutu, kas nav tik stratēģiski nozīmīga. Tātad, kādu uzvaru viņš gatavojas pasludināt?”

Bugajskis norāda, ka kādā brīdī cilvēki to pamanīs. Kādu brīdi var izveidoties strupceļš. Ukrainas pretuzbrukums nenotiks vienas nakts laikā. Tas būs ilgs, tas var aizņemt vairākus mēnešus, varbūt pat gadu. Bet šī procesa laikā Krievijas spēki lielākoties būs atkāpušies. Tāpēc neko no tā nevar uzskatīt par uzvaru.

“Mēs jau esam redzējuši bijušos militāristus, kas sūdzas par Krievijas militāro struktūru, par Aizsardzības ministriju un par to, ka režīms ir pieļāvis kļūdu. Tā ka tas vairosies vēl vairāk. Mēs redzam tikai aisberga virsotni, un tas, kas notiek apakšā, manuprāt, ir liela cīņa par varu. Ja paskatās uz nomainīto virsnieku skaitu, tad ir labi redzama šī cīņa par varu,” skaidro Bugajskis.

Vai Putina režīms iespējams bez Putina?

Jautāts, vai pēc eksperta domām, ir iespējams režīms bez Putina, Bugajskis norāda, ka jautājums ir par to kā definē režīmu. “Tas nav kā komunisms ar milzīgu partijas struktūru, kas kontrolēja visus dzīves aspektus. Tas drīzāk ir centralizēts, personālistisks, fašistisks režīms, kura pamatā ir Putins. Ja Putins tiks gāzts, es domāju, ka sāksies cīņa par varu, kurā izšķirsies, kas viņu aizstās šajā varas pozīcijā. Nav skaidras pēctecības līnijas. Pat komunistiem politbirojā bija sava veida debates, un galu galā viņi izvirzīja kandidātu, kuram visi piekristu,” norāda Bugajskis, “Krievijā tā nav, un nav partijas struktūras vai kādas ideoloģiskas struktūras, kas šo valsti saturētu kopā. Tāpēc, kad Putina vairs nebūs, režīms būs ļoti nestabils, un cilvēki gan centrā, gan reģionā tieksies pēc varas.”