Krievijas mobilizētie aizbēg no kara pa caurumu žogā

“The New York Times” raksta par trīs no viņiem. Pagājušā gada oktobra beigās Krievijā ierosināja pirmo krimināllietu par patvaļīgu karaspēka daļas atstāšanu atbilstoši mēnesi iepriekš Valsts domes pieņemtajai mobilizācijas likumu paketei.

Kāds Jakutijas iedzīvotājs, pēc dienesta pakāpes jaunākais seržants, tika iesaukts 23. septembrī un ieskaitīts armijas daļā Ulanudē, Burjatijas galvaspilsētā. Viņš paziņoja, ka uz Ukrainu nebrauks, par ko saņēma draudus par izrēķināšanos un kriminālatbildību, atklāj cilvēktiesību grupas “Agora” vadītājs Pāvels Čikovs.

Piecu dienu laikā, ko vīrietis atradās šajā armijas daļā, mobilizētie žūpoja un kaimiņu kazarmā kādu karavīru piekāva līdz nāvei. Virsnieki viņa virzienā raidīja rasistiskus jokus, tāpat kā pirms desmit gadiem, kad jakuts atradās armijas dienestā.

Viņš aizbēga pa caurumu žogā un tālāk ar taksometru, ko bija izsaukusi māte. Dzimtenē dezertieri pamatīgi gānīja pat varasiestāžu līmenī, tuvs draugs solīja viņam pamatīgi sadot. Šim vīrietim paveicās izkļūt no Krievijas.

Uz citu valsti aizbēgt cerēja arī Federālā apsardzes dienesta majors Mihails Žiļins. Viņš izvēlējās Kazahstānu, lai pārietu robežu, pārģērbās kamuflāžā ar domu izlikties par sēņotāju, turklāt paķēra divas pudeles alkohola – lai izliktos piedzēries un apmaldījies, ja uzdurtos Krievijas robežsargiem.

Žiļinu aizturēja kazahu robežsargi, politisko patvērumu viņam atteica un izdeva Krievijai, kur marta beigās piesprieda sešarpus gadus nebrīvē par dezertēšanu un nelikumīgu robežas šķērsošanu. Viņa sieva Jekaterina ar bērniem saņēmusi politisko patvērumu Francijā.

Viņa “The New York Times” pastāstījusi, ka Žiļinam, sākot mācīties kara akadēmijā, bijuši “romantiski priekšstati” par dzimtenes aizstāvību. Viņa darba pienākumos bija nodrošināt valdības sakarus Novosibirskā. Pēc sievas vārdiem, Žiļina attieksme sāka mainīties pēc opozicionāra Borisa Ņemcova slepkavības 2015. gadā un Alekseja Navaļnija indēšanas 2020. gadā. Viņš gan domājis nostrādāt dienestā līdz pensijai, taču karš visu mainīja.

Karā krituši divi Žiļina kolēģi. Septembrī, vēl pirms mobilizācijas, viņš apmeklēja mātes kapu un kapsētā ieraudzīja 30 Nacionālās gvardes karavīru apbedījumus – tie visi bija nogalināti Ukrainā. Žiļins negribējis nogalināt ukraiņus un atstāt bez tēva savus divus bērnus, astoņus un 11 gadu vecus.

Sieva uzskata, ka labāk būt ieslodzījumā, nekā mirušam Ukrainā: “Mihails man uzrakstīja, ka morāli jūtas brīvāks. Acīmredzot par brīvību domāt un runāt, ko gribi, jāmaksā noteikta cena.”

Vēl viens dezertieris nolēma bēgt, jau būdams frontē. Viņš ar dažiem karavīriem sarunājis, ka viņi sašaus cits citu un paziņos par ievainojumiem. Šis vīrietis ir virsnieks, armijas profesionālis, kadetu skolā sācis mācīties deviņu gadu vecumā. Ukrainā viņš pavadīja trīs mēnešus.

Pēc sašaušanas šis virsnieks pusgadu ārstējās un atkal saņēmis pavēli doties karā. Tā vietā viņam izdevās aizbēgt uz ārzemēm. Savu atrašanās vietu viņš lūdz neatklāt: “Es esmu gatavs nomirt par Krieviju, bet negribu karot, riskēt ar savu dzīvību pie varas esošu noziedznieku dēļ.”