Ķīnas imperatora vizīte pie krievu kara noziedznieka: Sji un Putina tikšanās zemūdens akmeņi

No otras puses mums, eiropiešiem, par to nav īpaša iemesla smīkņāt, jo Ķīnai ir izdevīgs pie varas esošais Putins un karš Ukrainā. Lai arī Dzjiņpins uzstājas kā “miera balodis”, viņu ne īpaši interesē, kas notiek šaipus Urāliem, tas ir – Eiropā; karš viņam pat izdevīgs, jo tas ļauj “pa lēto” izpumpēt Krievijas resursus un stiprināt Ķīnas varenību.

Vēsturiskā tikšanās

Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) prezidenta Sji Dzjiņpins pirmā ārvalsts vizīte pēc viņa treškārtējās ievēlēšanas par komunistiskās Ķīnas līderi no 20. līdz 22. martam norisinājās pie Maskavas bunkurā sēdošā kara noziedznieka, vienlaikus arī Krievijas prezidenta Vladimira Putina. Tā izraisīja plašu rezonansi ne tikai ar to, ka Dzjiņpins bija pirmais valsts līderis, kurš ieradās pie cilvēka, kuram starptautiskā tiesa izdevusi aresta orderi, bet arī raisījušas pamatotas bažas, ka nu Ķīna palīdzēs Krievijai karā pret Ukrainu.

Bet Ķīna savā draudzībā un atbalsta izteikšanā ir savtīga un nav nemaz tik “liels draugs”, kā to tagad mēģina uzsvērt Putins. Par to, cik ĶTR Krievijai var būt “uzticams draugs un partneris”, var pārliecināties pāršķirstot vēstures lappuses. Jauns.lv ielūkojas ĶTR un Krievijas/PSRS attiecību peripetijās.

Par Dzjiņpina vizītes pie Putina rezultātiem izskanējušas visdažādākās versijas. Ja Rietumu pasaulē daudzi sacenšas par to, kurš viskrāšņāk kariķēs pie Dzjiņpina kājām nometušos “smilkstošo suni” Pu(tinu), tad oficiālā Maskava un Pekina bārstās ar skaļiem deklaratīviem paziņojumiem par “vēsturisku un ilgtermiņa” draudzību. Savukārt racionāli noskaņotie publicē neiepriecinošus scenārijus par to, kā nu Ķīna palīdzēs Krievijai uzvarēt Ukrainu.  

“Bezmaksas” Sibīrijas spēks Krievijai

Katrā ziņā ĶTR Krievijai tik tiešām ir stratēģiskais partneris, jo bez Ķīnas Krievija vienkārši bankrotēs ne tikai militāri, bet arī civili. Piemēram, 11 no 14 Krievijā vēl palikušajiem ārzemju automobiļu brendiem pieder ķīniešiem, vismaz 75% Krievijas mobilo tālruņu tīkla arī ir ķīniešu rokās. Savukārt krievu militārā rūpniecība un armijas apgāde lielā mērā balstās uz tā dēvēto “paralēlo importu”, ko nodrošina Ķīna.

Lai Krievijai būtu visi šie labumi, tai Ķīnai jādod kaut kas pretim. Un šis kaut kas ir gāze, nafta un mežs viņpus Urāliem – Sibīrijas un Tālo Austrumu plašumos, ko Ķīna arī par salīdzinoši smieklīgu naudu sev sarauš (jo konkurentu taču vairs nav). Putins pēc Dzjiņpina vizītes lepni paziņoja, ka ir panākta “vēsturiski nozīmīga” vienošanās par Krievijas gāzes piegādi ĶTR pa būvējamo gāzes vadu “Sibīrijas spēks 2” (“Sila Sibiri 2”) cauri Mongolijai. Bet patiesībā Maskavā tika parakstīta tikai vienošanās par “Sibīrijas spēka 2” parametriem, nevis par tā būvēšanas finansēšanu. Ķīna nepiekrita finansēt tā būvniecību, to atstājot Krievijas gāzes kompānijas “Gazprom” ziņā. Bet šis dārgais gāzes vads Krievijai ir vitāli nepieciešams, jo pretējā gadījumā “Gazprom” vienkārši bankrotēs, jo tai nebūs ne kur likt, ne kam pārdot gāzi.

Krievija jau cer, ka gāzi varēs tirgot vēl vienā lielvalstī – Indijā. Bet 22. martā, kad Dzjiņpins aizlidoja no Maskavas, Krievija no Indijas saņēma sitienu zem jostasvietas, kas varētu nozīmēt Krievijas-Indijas attiecību pasliktināšanos.

Un Indija katrā ziņā nevar būt Krievijas militārais partneris. Vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, Maskava ar Indiju noslēdza ieroču piegādes līgumu, tas ir: nevis Indija Krievijai, bet Krievija Indijas armijai piegādā ieročus. 22. martā Indijas parlamenta apakšpalātā Indijas gaisu spēku pārstāvis sūrojās, ka dēļ Krievijas iebrukuma Ukrainā Indijas armija nesaņem bruņojumu, jo Krievija nav uzticams partneris, bet gan kaitnieks Indijas militārajām spējām.
   
Pekinas atturēšanās parakstīt vienošanos par gāzesvada “Sibīrijas spēks 2” būvniecību pirmām kārtām nav vis saistīta ar nevēlēšanos investēt Krievijā, bet gan cerībām uz lētāku gāzi. To pat atzinis Krievijas nacionālās enerģētikas drošības fonda un Finanšu institūta pie Krievijas valdības eksperts Igors Juškovs Kremļa kontrolētajā medijā "vz.ru": “Gan gāzesvada trase un prasību apjoms, gan tehniskie parametri jau sen bija saskaņoti. Galvenā problēma bija cenu jautājums. Ķīna uzskata, ka jo sarežģītāka būs “Gazprom” situācija Eiropas tirgū, jo vairāk tai būtu jāuzvar līguma parakstīšanas ietvaros. Pekina uzskata, ka laiks ir tās pusē. Tomēr Krievija cenšas parādīt, ka tā nav pilnīga taisnība”.

Krievija – Ķīnas vasalis

Savukārt tie savstarpēji parakstītie dokumenti, kas paredz militāro sadarbību ir noslepenoti un diez vai to saturu tuvākajā laikā mēs uzzināsim. Tikai Krievijas maksa par šo “sadarbību” būs savas zemes noplicināšana un izzagšana jeb atdošana ķīniešiem. 

Mums par sarūgtinājumu, Ķīnas interesēs ir, lai Kremlī valdītu Putins, jo iespējamās varas maiņā rezultātā par Krievijas līderi var kļūt Ķīnai neprognozējams spēks, un tad Pekinai vairs nebūs brīvas rokas Krievijas resursu izmantošanā. Tāpat tās interešu sfērā nav arī Ukrainas kara izbeigšana un situācijas noregulējums Eiropā. Dzjiņpina “miera plāns” pēc būtības ir tikai deklaratīvs papīrs, kas ietver vispārīgas frāzes par “sēšanos pie saruna galda” un “suverenitātes cienīšanu”. Ja Dzjiņpins tik tiešām vēlētos kļūt par miera balodi, viņš jau sen būtu ticies vai vismaz sarunājies arī ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
 
Krievija Ķīnas acīs ir kļuvusi par vasali - Maskava ir atkarīga no Pekinas labvēlības. Tikai šī atkarība nav tik publiski uzkrītoša, kā to iztēlojas viens otrs Rietumu pasaules karikatūrists. Šai ziņā jāņem vērā konfuciāniskās Ķīnas tradīcijas un simboli.

Jau gadsimtiem Ķīnas imperatori savus vasaļus nepazemo, bet tieši otrādi tiem izsaka bagātīgu pateicību par paklausību. Ķīniešu vasaļi no Pekinas imperatora mājās jau viduslaikos brauca ar vairākkārt vērtīgākām atbildes dāvanām, nekā paši bija snieguši.

“Ķīna nav muļķe!”

Kā tad vērtēt Dzjiņpina vizīti Maskavā? Pekinas Starptautisko studiju universitātes pasniedzēja, kura ķīniešiem pasniedz latviešu valodu, Dace Ratniece Jauns.lv to formulēja vienā teikumā: “Ķīna nav muļķe un draudzēsies ar uzvarētāju. To interesē Krievijas resursi”.

Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Dr. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova Jauns.lv pauda: “Ķīnai ir izdevīgi atbalstīt Krievijas naratīvu par Rietumiem kā kara cēloni, jo tas rezonē ar Ķīnas pašas naratīvu par ASV kā destabilizējošu spēku (hegemonu) Austrumāzijā. Tomēr Ķīna arī nav gatava sasaistīt likteni ar Krieviju, un nav apmierināta, ka Krievija destabilizāciju veic ar kinētiska uzbrukuma, nevis, teiksim, hibrīdmetožu, starpniecību. Ķīna, tātad, ir gatava palīdzēt retoriski, jo pretējais iznākums - pilna Ukrainas uzvara - stiprinātu ASV pozīcijas Eiropā, bet tās mērķis ir plašāks - savas, alternatīvas globālās attīstības vīzijas virzīšana”.

Krievijas zaudē Ķīnai

Ka Krievijas/PSRS attiecības pārsvarā vienmēr tikušas pakļautas Ķīnas politiskajai konjunktūrai un izdevīgumam liecina abu valstu attiecības kopš 1949. gada oktobrī ar PSRS palīdzību nodibinājās ĶTR. Ķīna gandrīz vienmēr jutusies kā hegemons un Krievijai/PSRS ir bijis jāpiekāpjas tās priekšā:

* No 1949. līdz 1956. gadam bija PSRS un Ķīnas attiecību ziedu laiki, ko noteica padomju un ĶTR draudzības, savienības un savstarpējās palīdzības līgums. Ķīnai tika sniegta PSRS palīdzība valsts, armijas un speciālistu sagatavošanā. Šai laikā PSRS Ķīnai atdeva krievu būvētos dzelzceļus austrumos. 1954. gadā Ķīnai bez atlīdzības nodeva PSRS valdības un uzņēmumu daļas virknē uzņēmumu Ķīnas teritorijā – krāsaino un reto metālu ieguvē, kuģubūves, aviācijas un citās jomās. Tika izvests PSRS karaspēks no Portartūras cietokšņa, kur krievu armija atradās jau no Krievijas impērijas laika.

* 1956. gadā, kad pie varas Kremlī nāca Ņikita Hruščovs, kurš PSKP XX kongresā nosodīja Staļina personības kultu, abu valstu attiecības strauji pasliktinājās. ĶTR līderis Mao Dzeduns padomju valdību apsūdzēja revizionismā un par piekāpšanos Rietumiem (jo īpaši Karību jūras reģiona krīzes laikā). Mao Dzeduns paziņoja, ka XX kongress par Staļina personības kultu nosodīšanu bija nepamatots un nepieņemams, jo Staļins bija ne tikai PSKP, bet arī pasaules komunistiskās kustības, tostarp Ķīnas, vadītājs, un tas “ļoti sarežģīja situāciju pasaules komunistiskajā kustībā un attiecības starp abām valstīm”.

* 1960. gada 18. augustā PSRS atsauca visus speciālistus no ĶTR un atcēla iepriekš noslēgtos tirdzniecības līgumus.

* 1963. gadā notika vēstuļu apmaiņa starp PSRS un ĶTR kompartiju Centrālkomitejām, paužot ideoloģisko pozīciju atšķirības savā starpā.

* 1964. gadā Mao Dzeduns paziņoja, ka PSRS uzvarējis kapitālisms. Notika gandrīz pilnīgs pārrāvums attiecībās starp abu valstu komunistu partijām.

• 1966. gadā, kad ĶTR sākās kultūras revolūcija, ķīniešu Sarkanā gvarde aplenca padomju vēstniecību un uzbruka diplomātiskās misijas darbiniekiem. Notika represijas pret Ķīnas kompartijas vadības un ierindas locekļiem, kurus turēja aizdomās par simpātijām pret Padomju Savienību.

Krievija par Damanskas militāro konfliktu 1969. gadā:

* 1969. gadā sākās bruņoti robežkonflikti starp PSRS un Ķīnu pie Damanskas salas (Tālajos Austrumos), Tastas upes un Žalanaškolas ezera (Kazahstāna). Militārās sadursmes pie Usūrijas upes, kas notika par 0,74 km2 lielo salu, turpinājās līdz pat 1980. gadam un draudēja izvērsties par kodolkonfliktu. Šis konflikts izraisīja ideoloģisku šķelšanos starptautiskajā komunistu kustībā, kas noveda pie Ķīnas un ASV attiecību atjaunošanas. Konflikts pilnībā tika noregulēts tikai 2004. gadā, kad tika noslēgts robežlīgums starp Krievijas Federāciju un Ķīnu, kas Damanskas salu atvelēja ĶTR, kura to nu dēvē Dženbao vārdā.
 
Interesanti atzīmēt, ka 1969. gadā krievu dziedonis Josifs Kobzons (1937-2018) 1969. gadā devās uz Damanskas salu, lai stiprinātu padomju karavīru garu, izpildot šim notikumam par godu sacerētu dziesmu “Divdesmitais pavasaris” (“Двадцатая весна”), kas bija veltīta pie Damanskas kritušo padomju robežsargu piemiņai (dziesmā bija vārdi: “Guliet labie puikas, guliet mierīgi, karavīri!”).

* 1989. gadā pēc Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas Kremlī, sākas starppartiju attiecību atjaunošana un attiecību normalizācija.

* Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā sākas jauns Krievijas un Ķīnas attiecību laikmets, tiek uzturētas oficiāli labas attiecības. 2001. gada 16. jūlijā pēc Ķīnas prezidenta Dzjana Dzemiņa iniciatīvas tika parakstīts līgums par labām kaimiņattiecībām, draudzību un sadarbību.

Ķīna turpina "terorizēt" Krieviju

Politikas vērotāji un komentētāji gan nav pārliecināti par ĶTR un Krievijas “nesavtīgas draudzības” jūtām. Vairāki krievu autori pēc Krievijas Federācijas likuma “Par progresīvas sociāli ekonomiskās attīstības teritorijām Krievijas Federācijā” pieņemšanas 2014. un 2015. gadā bija nobažījušies par ķīniešu ekonomiskās aktivitātes pieaugumu Krievijas Federācijas teritorijā.

Likums atcēla ierobežojumus ārvalstu darba ņēmēju izmantošanai, Ķīnas uzņēmēji sāka barbarisku mežu izciršanu, atņemot zemes Tālo Austrumu un Sibīrijas pamatiedzīvotājiem, ķīniešu lauksaimnieki Krievijā varēja izmantot toksiskos pesticīdus, kas ir aizliegti Krievijas Federācijā un tā tālāk.

2012. gada augustā robežas demarkācijas procesa laikā starp Krieviju un Ķīnu atkal izcēlās nesaskaņas par valsts robežas līniju abu valstu robežas rietumu posmā. Ķīna pieprasīja valsts robežas līnijas nobīdi Krievijas teritorijā (Ķīnas teritoriālo pretenziju platība pret Krieviju sasniedza 17 hektārus).

Vairāki eksperti atzīmē, ka, neskatoties uz deklarēto panākto vienošanos, Ķīnas puse faktiski neuzskata pašreizējo situāciju par galīgu un sev pieņemamu; un pilnībā valsts kontrolētie Ķīnas mediji turpina apgalvot, ka ievērojama daļa pašreizējo Krievijas Federācijas Tālo Austrumu teritorijas iepriekš tika atņemta Ķīnai “nevienlīdzīgu līgumu” rezultātā, kas tagad tai ir jāatdod. Zīmīgi, ka šīs Ķīnas Tautas Republikas pretenzijas jau ir izskanējušas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā.