Ķīnas kāja Tuvo Austrumu durvīs

Sji Dzjiņpina valdīšanas laikā ķīniešu diplomātiju raksturojuši pret Rietumiem vērsti izvirdumi, pastāvīgi draudi Taivānai, agresīvi manevri Dienvidķīnas jūrā un izlocīšanās no Krievijas nosodījuma par agresiju pret Ukrainu.

Taču 10. martā Pekinā Irānas un Saūda Arābijas noslēgtā vienošanās, kas paredz savstarpēju vēstniecību darba atsākšanu un apmaiņu ar vēstniekiem, demonstrē citu Ķīnas diplomātijas šķautni. Šķiet, ka Dzjiņpins bijis tieši iesaistīts abu pušu sarunās, decembrī apmeklējot Rijādā notiekošo Persijas līča valstu līderu samitu, bet februārī Pekinā uzņemot Irānas prezidentu Ebrāhīmu Raisī.

Pekinas diplomātijas panākums

Vienošanās tiek uzskatīta par svarīgu Ķīnas diplomātisko uzvaru brīdī, kad Persijas līča valstis konstatējušas, ka Savienotās Valstis sāk sašaurināt savu iesaisti Tuvajos Austrumos. Ķīna, lai iejauktos, izvēlējusies brīdi, kad ASV par galveno draudu reģionā uzskata Irānu, bet to attiecības ar gadiem ilgo sabiedroto Saūda Arābiju atvēsušas. Tikmēr Vašingtonas iespējas ietekmēt izraēliešu un palestīniešu konfliktu ievērojami sarukušas. "Acīmredzami Savienotās Valstis nevarētu panākt, lai šāda vienošanās kļūtu iespējama, jo mums nav attiecību ar Irānu," atzinis ASV vēstnieks Rijādā Džozefs Vestfāls. "Manuprāt, Ķīna ir laba partnere, lai to paveiktu."

"Domāju, tā ir zīme, ka Ķīna arvien lielākā mērā ir gatava uzņemties aktīvāku lomu Tuvajos Austrumos," sarunā ar ziņu aģentūru AP norāda indonēziešu starptautisko attiecību eksperts Muhamads Zulfikas Rahmats, kas sadarbojas ar Vašingtonā bāzēto Tuvo Austrumu institūtu.

Ķīnas ekonomiskās intereses arvien lielākā mērā tai liek iesaistīties konfliktos tālu aiz savām robežām. Pekina pārliecinoši ir lielākā Tuvo Austrumu energoresursu eksporta patērētāja, kamēr ASV samazinājušas importa nepieciešamību, Vašingtonai pārejot uz enerģētiskās neatkarības režīmu.

Ķīniešu amatpersonas jau sen runājušas par nepieciešamību Pekinai spēlēt aktīvāku lomu Tuvo Austrumu reģionā, AP norādījusi Maiami Universitātes politikas zinātnes profesore Džūna Toifele Dreiere, kas specializējusies Ķīnas politikā. Tikmēr spriedze ASV un Saūda Arābijas attiecībās ir radījusi "vakuumu, ko ar prieku aizpildījusi Pekina", piebilst Dreiere.

Ķīna veikusi nopietnas investīcijas reģiona enerģētikas infrastruktūrā. Pekina reizēm arī piešķīrusi savus karakuģus pretpirātisma operācijām Somālijas piekrastē, lai gan kopš pagājušā gadsimta 80.gadiem kā galvenais drošības garants Tuvo Austrumu ūdeņos uzstājusies ASV karaflote.

Tomēr 11.martā izplatītajā paziņojumā Ķīnas Ārlietu ministrija uzsvērusi, ka Pekina nelolojot nekādas "savtīgas intereses" un ka Ķīnai nav un nebūs mērķa "aizpildīt tā saukto vakuumu vai veidot izslēdzošus blokus". Savukārt Sji, noslēdzot Nacionālā tautas kongresa ikgadējo sesiju, 13.martā paziņoja, ka Ķīnai "aktīvi jāpiedalās globālās pārvaldības sistēmas reformēšanā un būvniecībā" un jāatbalsta "globālās drošības iniciatīvas".

Tikmēr Vašingtona asi kritizējusi Ķīnu par nevēlēšanos nosodīt Krievijas iebrukumu Ukrainā un par mēģinājumiem atbildību par šo karu uzkraut ASV un NATO. Šajā kontekstā iedragātas arī Vašingtonas un Rijādas attiecības. Neskatoties uz Baltā nama saimnieka Džo Baidena brīdinājumu, ka Saūda Arābijai jārēķinās ar "sekām", noraidot Savienoto Valstu prasību palielināt naftas ieguves apjomu, lai mazinātu degvielas cenu pieaugumu, ko izraisīja Krievijas atkārtotais iebrukums Ukrainā, Rijāda ieguvi vēl vairāk samazināja, izsaucot vēl trakāku cenu kāpumu.

"Neitrālais"starpnieks

Tajā pašā laikā daudzas valdības Tuvajos Austrumos Ķīnā saskata neitrālu trešo pusi, kas uztur ciešas saites gan ar Saūda Arābiju, lielāko Pekinas naftas piegādātāju, gan Irānu, kuras tirdzniecība ar Ķīnu veido 30% no Teherānas ārējās tirdzniecības kopējā apjoma. Turklāt Pekina Teherānai apsolījusi nākamo 25 gadu laikā 400 miljardu dolāru lielas investīcijas. Sankciju dēļ, kas noteiktas, reaģējot uz Teherānas kodolprogrammu, Irānai atlicis maz ārvalstu tirgu, un tāpēc tā spiesta Ķīnai pārdot savu naftu ar lielām atlaidēm.

Teherānas un Rijādas vienošanās "vairo Pekinas iespējas sev piešķirt konstruktīva miera aktora tēlu, kas būs noderīgs Rietumu apsūdzību atvairīšanai, ka tā atbalstot Krievijas iebrukumu Ukrainā", uzskata Taibejā dzīvojošā Starptautiskās Krīžu grupas eksperte Amanda Hsjao.

"Tas parāda, ka Ķīna mēģina radīt ASV konkurenci ārējā diplomātijā un ne tikai tuvākajā apkārtnē," savukārt atzīst Pekinas Universitātes starptautisko attiecību profesors Vans Lians, piebilstot, ka Pekina bauda abu Tuvo Austrumu valstu uzticību, kas apliecinājies sarunu gaitā.

Ķīna vēl 2002.gadā izveidoja īpašu Tuvo Austrumu vēstnieka posteni, tobrīd galveno vērību pievēršot Izraēlai un palestīniešu pašpārvaldei. Lai gan Ķīna reģiona valstīm pārdot lidrobotus un citus ieročus, tas ne tuvu tomēr nenotiek tādos mērogos, kā to dara ASV. Tajā pašā laikā Pekina neizvirza nekādus politiskus nosacījumus un atšķirībā no Rietumiem neuzmācas reģiona valstīm ar pamācībām cilvēktiesību jautājumos.

Iepriekš Pekina agresīvi mēģināja iespiesties Klusā okeāna dienvidu reģionā un pērn parakstīja drošības līgumu ar Zālamana Salām, kas vismaz teorētiski pavēra iespēju Ķīnas karaflotes un sauszemes spēku klātbūtnes iedibināšanai. Uz to strauji reaģēja ASV un Austrālija, stiprinot savas attiecības ar Klusā okeāna reģiona valstīm, un Pekinas centieni noslēgt līdzīgus līgumus ar citām salu valstiņām galu galā izčākstēja.

Sji, kas nodrošinājis sev trešo piecu gadu termiņu Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra un valsts prezidenta amatā, šķiet, ieņēmis vēl konfrontējošāku kursu attiecībās ar Rietumiem, un tikai dažas dienas iepriekš ārlietu ministrs Ciņs Gans brīdināja par nākotnē gaidāmo "konfliktu un konfrontāciju" ar ASV.

Taču šī skarbā retorika pamatā adresēta jaunattīstības valstīm, kuras Pekina uzskata par konkurentēm, kamēr pret citām Ķīna izturas "atzīstami diplomātiski", norāda Dreiere. Lielā mērā atmetot ar roku demokrātiskajām rietumvalstīm, Pekina vēlas veidot tuvākas attiecības ar autoritārajiem režīmiem, sākot ar Ziemeļkoreju un beidzot ar Nikaragvu.

Cik veiksmīgs būs Teherānas un Rijādas izlīgums?

Lai gan Ķīna aktīvi piedalās ANO miera operācijās, Pekinas iepriekšējie mēģinājumi spēlēt starpnieka lomu konfliktu risināšanā nav bijuši veiksmīgi. Nesenie Ķīnas aicinājumi Krievijai un Ukrainai vienoties par pamieru un uzsākt miera sarunas rezultātus nav devuši.

Ķīnas lēmums uzņemties starpniecību Irānas un Saūda Arābijas konfliktā bijis rūpīgi izsvērts. No vienas puses, abām valstīm ir īpaši svarīga loma reģionālās stabilitātes uzturēšanā, bet no otras puses, tā bija iespēja ieriebt Vašingtonai, intervijā AP norāda Haifas Universitātes politikas zinātnes un Āzijas studiju profesors Icaks Šihors, kurš tiek uzskatīts par lielāko Ķīnas un reģiona valstu attiecību ekspertu.

Ir pāragri spriest, vai vienošanās dos ilgstošu attiecību uzlabošanos starp senajiem sāncenšiem, nemaz nerunājot par visa Tuvo Austrumu reģiona stabilitātes pieaugumu, un sarunu gaitā neviens no fundamentālajiem konflikta cēloņiem, šķiet, nemaz nav apspriests.

Taču Saūda Arābijai vienošanās var sniegt ilgi meklēto iespēju izkļūt no pastarpināti vestā kara ar Teherānas atbalstītajiem hutiešu nemierniekiem Jemenā. Pastāv iespēja mazināt apdraudējumu arī kuģniecībai un naftas transportēšanai reģionā. Savukārt Irānai, kas šobrīd pārdzīvo lielas iekšējās problēmas, tā varētu sniegt zināmu ārējās vides stabilizāciju.

Neatkarīgie novērotāji atzīst, ka šobrīd nav zināms, cik dziļš patiesībā būs izlīgums starp Saūda Arābiju un Irānu, jo vēstniecību atvēršana ir tikai pirmais solis. Vienošanās nenozīmē, ka sunnīti Rijādā un šiīti Teherānā būtu nolikuši malā savas nepārvaramās doktrinārās domstarpības. Var pat izrādīties, ka iecerētā apmaiņa ar vēstniekiem galu galā izpaliek, ņemot vērā, ka tam dots divu mēnešu ilgs termiņš, kurā izstrādājamas vienošanās praktiskās īstenošanas detaļas.

"Rijāda un Teherāna joprojām paliks sāncenši ar konkurējošiem reģiona redzējumiem," televīzijas kanālam CNBC atzīst riska novērtēšanas uzņēmuma "Verisk Maplecroft" Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas eksperts Turbjērns Sūltvets. "Taču uzlabotiem saziņas kanāliem ir potenciāls mazināt tiešas militāras sadursmes draudus starp abām valstīm."

Ne visi ir apmierināti

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, kas sastopas ar pieaugošu iekšpolitisko spiedienu, ir piedraudējis Irānai ar militāru triecienu nolūkā apturēt tās kodolprogrammu, kuras ietvaros notiekošā urāna bagātināšana sasniegusi tādu pakāpi, kas nonākusi bīstami tuvu iespējamajai kodolieroču ražošanas uzsākšanai. Taču Rijādas izlīgums ar Teherānu var atņemt izraēliešiem vienu no iespējamajiem sabiedrotajiem.

2020.gadā ar ASV starpniecību tika noslēgti tā dēvētie Ābrahāma līgumi, panākot, ka Apvienotie Arābu Emirāti un Bahreina atzīst Izraēlas suverenitāti. Šim piemēram vēlāk sekoja arī Maroka un Sudāna. Taču Saūda Arābijas un Irānas izlīgums mazina izredzes sasniegt Ābrahāma līgumu galīgo mērķi - Izraēlas atzīšanu no arābu pasaules smagsvara - Saūda Arābijas - puses.

Laikraksti "The Wall Street Journal" un "The New York Times" gan raksta, ka Rijāda apmaiņā pret Izraēlas atzīšanu prasot Vašingtonas drošības garantijas un atbalstu savai civilajai kodolprogrammai, taču tas bijis vairāk, nekā ASV bijušas gatavas dot.

Tajā pašā laikā Baidena administrācija centusies panākt zināmu attiecību normalizāciju arī ar Irānu, mēģinot atdzīvināt 2015.gada vienošanos par Teherānas kodolprogrammas ierobežošanu, no kuras savulaik izstājās viņa priekštecis Donalds Tramps. Tomēr šie Baltā nama centieni neko nav devuši. Vēl vairāk - Irāna uzņem arvien apņēmīgāku kursu pretējā virzienā, sniedzot atbalstu Krievijai tās agresīvajā karā pret Ukrainu.

Tomēr šobrīd nav īsti skaidrs, kā Irānas un Saūda Arābijas vienošanās tiek uzlūkota Vašingtonā, kas pēc aiziešanas no Irākas sākusi mazināt savu klātbūtni Tuvajos Austrumos, vienlaikus pieaugot ASV enerģētiskajai neatkarībai.

"Jebkas, kas var palīdzēt mazināt spriedzi, izvairīties no konflikta un atturēt Irānu no visādā ziņā bīstamām un destabilizējošām darbībām, ir laba lieta," izteicies ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens.

Tomēr Baltais nams neslēpj īgnumu, kad izskan pieņēmumi, ka Pekinā slēgtā Saūda Arābijas un Irānas vienošanās liecinot par iespēju, ka Ķīna varētu aizstāt ASV tās līdzšinējā lomā Tuvajos Austrumos. "Man stingri jānoraida doma, ka mēs atkāpjamies Tuvajos Austrumos. Tālu no tā," uzsvēris ASV Nacionālās drošības padomes pārstāvis Džons Kērbijs. Atbildot uz jautājumu par Pekinas lomu vienošanās noslēgšanā, Kērbijs izteicies, ka tas "neattiecas uz Ķīnu, un es nerunāšanu šajā gadījumā par jebkādu Ķīnas lomu".

Fakts, ka Saūda Arābija noslēgusi vienošanos bez Vašingtonas ziņas, liecina, ka tā "cenšas diversificēt savas drošības likmes un pilnībā nepaļauties vienīgi uz Savienotajām Valstīm", komentējot notikušo, raksta Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra viceprezidents Džons Altermans. "ASV valdības attieksme pret to ir divējāda. Tā vēlas, lai Saūda Arābija uzņemas lielāku atbildību par pašas drošību, taču tā nevēlas, lai Saūda Arābija rīkotos uz savu roku, apdraudot ASV drošības stratēģiju."

"Manuprāt, tas demonstrē, ka ASV ietekme un uzticamība šajā reģionā ir mazinājusies un ka veidojas jauna veida starptautisks reģionāls izkārtojums, kas vairojis gan Krievijas, gan Ķīnas jaunatrasto ietekmi un statusu," savukārt sarunā ar televīzijas kanālu "NBC News" izteicies Kārnegija Starptautiskā miera fonda vecākais pētnieks un kādreizējais Valsts departamenta Tuvo Austrumu politikas padomnieks Ārons Deivids Millers.

Savukārt Starptautisko attiecību padomes eksperts Tuvo Austrumu jautājumos Stīvens Kuks Saūda Arābijas kroņprinča un premjerministra Muhameda bin Salmana (pazīstams arī kā M.B.S.) gājienu pielīdzinājis Ēģiptes kādreizējā prezidenta Gamāla Abdela Nāsera politikai, kas Aukstā kara laikā centās ASV un PSRS izspēlēt vienu pret otru. "Patiesībā tas nemaz tik labi nebeidzās, kā vēlējās to Nāsers," sarunā ar "The New York Times" piebilst Kuks, norādot, ka tas M.B.S. var arī atspēlēties.

Izraēlas iekšpolitika sarežģī ASV spēli Tuvajos Austrumos

Pieaugošas galvassāpes Baltajam namam pēdējā laikā sagādā arī Izraēlas iekšpolitiskie konflikti un atkal pieaugošā spriedze izraēliešu un palestīniešu attiecībās. Neskatoties uz atkārtotajiem Vašingtonas aicinājumiem deeskalēt situāciju un Blinkena Rāmallas un Jeruzalemes apmeklējumu janvārī, vardarbība starp izraēliešiem un palestīniešiem pieņemas spēkā.

Dienu dienā ASV amatpersonas mudina Netanjahu valdību atturēties no darbībām, kas uzkurina konfliktu, vienlaikus deklarējot "neatslābstošu" atbalstu Izraēlai un tā dēvētajam divu valstu risinājumam. Taču tas, šķiet, vairs neatstāj nekādu iespaidu uz Izraēlas valdību, kas ieņem arvien stingrāku kursu.

Tikmēr spēkā pieņemas arī protesti pašā Izraēlā pret Netanjahu iecerētajām tiesu sistēmas reformām. Sniedzot interviju aģentūrai AFP, Blinkens 16.martā norādījis, ka Vašingtona nenostāšoties kādā no pusēm šajā konfliktā, kas risināms "ļoti dzīvīgajai Izraēlas demokrātijai". Viņš gan piebildis, "ka vislabākā izeja būtu kompromiss".

Neskatoties uz to, spēkā pieņemas spiediens, ko izjūt Baidena administrācija. Nesen Baltā nama saimniekam adresētajā vēstulē aptuveni 100 kongresmeņu, kas pārstāv demokrātus, pauduši bažas par Netanjahu valdības uzņemto kursu un aicinājuši prezidentu izmantot visus iespējamos diplomātiskos līdzekļus, lai nepieļautu "tālāku valsts (Izraēlas) demokrātisko institūciju graušanu".

Taču nākamgad gaidāmo vēlēšanu priekšvakarā Baltā nama iespējas ietekmēt Izraēlas politiku un palestīniešu jautājumu, domājams, ir ļoti ierobežotas, atzīst Ārpolitikas pētījumu institūta Tuvo Austrumu programmas direktors Džeimss Raiens. Izraēlieši "tagad, īpaši pēc Ābrahāma līgumiem, ir daudz pārliecinātāki savās spējās rīkoties, kā tiem tīk".

Turpmākā ASV vieta Tuvajos Austrumos

Tomēr, kā šķiet, ekspertu vidū lielā mērā pastāv vienprātība, ka militārās varas ziņā ASV loma reģionā nav apdraudēta. "Nekāda Ķīnas starpniecība vai diplomātiskā iesaiste neapdraudēs ASV primāro lomu reģionā. Visas valstis, ieskaitot Irānu, to zina," komentējot pirmās ziņas par vienošanos, tviterī norādījis Kuveitas Universitātes vēstures palīgprofesors Bāders as Saifs. ASV un Saūda Arābijas sadarbība aizsardzībā ilgst gandrīz trīs ceturtdaļas gadsimta, un Rijādas arsenālu pamatā apgādā un uztur Savienotās Valstis un amerikāņu militārpersonas.

Savienotās Valstis joprojām ir vadošais tirdzniecības, militārais un izlūkošanas partneris vairumam svarīgāko spēlētāju reģionā, norāda "The New York Times". Beidzoties Aukstajam karam, pēc PSRS sabrukuma ASV kļuva par vienīgo vērā ņemamo ārējo faktoru Tuvajos Austrumos. Taču 2015.gadā Krievija reģionā atgriezās, nosūtot savus bruņotos spēkus, lai glābtu pilsoņkara apdraudēto Bašera al Asada režīmu Sīrijā.

Tagad arī Ķīna, kuras intereses un ietekme projicējas arī ārpus Āzijas, sākusi lūkoties pēc militārajām bāzēm šajā reģionā. Pekinas lēmums iesaistīties Saūda Arābijas un Irānas konfliktā nepārprotami demonstrē, ka Tuvajos Austrumos parādījies vēl viens spēlētājs, ar kuru nāksies rēķināties.

"Manuprāt, tas atspoguļo veidu, kādā ASV partneri ielaižas pieaugošā sadarbībā ar Ķīnu," atzīst bijušais Savienoto Valstu vēstnieks Izraēlā un Ēģiptē, bet pašreizējais Prinstonas Universitātes profesors Tuvo Austrumu studijās Daniels Kurcers. "Vai tas ir tiešs apdraudējums Savienotajām Valstīm? Par to var diskutēt. Taču reģionālā kārtība mainās."

Avoti: AP, AFP, CNBC, "The New York Times".