Krievijas karš pret Ukrainu ir atgriezis Eiropai morālo pārākumu

Mums ir izdevies aizmirst, ka pati sankciju ideoloģija, kas valda kopš 2014. gada, kad Krievija pirmo reizi iebruka Ukrainā, balstījās uz pieņēmumu, ka sankcijas jāievieš tā, lai tās nekādā veidā nekaitētu rietumvalstu ekonomikai vai "parasto krievu" interesēm, jo tas tikai stiprinātu Vladimira Putina pozīcijas.

Mums ir izdevies aizmirst, ka lielākā daļa Eiropas politiskā istablišmenta ir turpinājusi veidot karjeru ar "antiamerikānismu", lai pārliecinātu eiropiešus, ka Amerikas pārmērīgā politiskā klātbūtne kontinentā tikai kaitē Eiropai un ka eiropieši paši var pielikt pūles un atrisināt reģionālos konfliktus. Amerikas Savienoto Valstu neiekļaušana Normandijas formātā labi ilustrē šo dīvaino pieeju.

Mēs esam aizmirsuši, kā Eiropas politiķi gaidīja, ka Putins nekad neatteiksies no savas Eiropas enerģijas sagādnieka lomas, lai kontrolētu postpadomju telpu, un ka kancleres Angelas Merkeles nesenais brauciens uz Vašingtonu bija veltīts lobēšanai par "Nord Stream 2" cauruļvada pabeigšanu. Par mums smējās, kad Ukrainas politiķi un eksperti pārliecināja vācu kolēģus, ka tieši šī cauruļvada izbūve novedīs pie liela kara iespējamības Eiropā, jo Krievijai būs iespēja atteikties no Ukrainas gāzes pārvades sistēmas pakalpojumiem. Un par Vladimira Putina "maciņu" uzskatītais uzņēmums "Gazprom" nebaidīsies, ka militārā darbība apdraudēs gāzes piegādi Eiropai.

Mēs esam aizmirsuši, kā Centrāleiropas un Baltijas valstis, kuru vadītāji brīdināja savus partnerus par draudošām briesmām un iestājās par sadarbības pārtraukšanu ar Krieviju, Eiropas Savienībā tika uzskatītas par perifērām, pagātnes kompleksu nomāktām.

Mēs esam aizmirsuši arī par politisko savienību starp Poliju, kas bijusi galvenā valsts šajā "rusofobiskajā blokā", un Ungāriju, kuras premjerministrs Viktors Orbāns joprojām ir lojāls Kremļa partneris.

Ko esam iemācījušies no Ukrainas

Mēs tagad varam sacīt, ka esam pieredzējuši ievērojamu pārrēķināšanos globālā mērogā. Ukrainā viņi neticēja, ka Krievija izlems uzsākt plašu karu ar kaimiņvalsti. Pašā Krievijā viņi uzskatīja, ka karš ar Ukrainu būs viegls solis Krievijas armijai un ukraiņi sagaidīs iebrucējus ar ziediem un atplestām rokām. Eiropā viņi uzskatīja, ka sadarbība enerģētikas jomā ar Maskavu ir labākais līdzeklis liela konflikta novēršanai. Pat toreiz jaunais ASV prezidents Džo Baidens paļāvās uz Putina piesardzību un to, ka Krievijas līderis saprot, cik bīstams viņa valsts nākotnei ir Ķīnas uzplaukums.

Visa šī kļūdu ķēde kļuva par fonu pirmajam lielajam karam Eiropā kopš 1945. gada. Bet tajā pašā laikā tā kļuva par līdzekli - politiski un morāli. Eiropieši, visa civilizētā pasaule bija šokā par izturību, ko parādīja ukraiņi, kuri atteicās atdot savu valsti Putinam un viņa armijai. Viņus šokēja arī Krievijas zvērību mērogs.

Tāpēc pasaule, kurā dzīvojam, šogad ir kļuvusi melnbalta. Tagad jūs Eiropāneredzēsiet atklāti prokrieviskus politiķus. Lielākais, ko Vladimira Putina bijušie cienītāji tagad var atļauties, ir aicināt uz miera sarunām.

Tajā pašā laikā mums ir jāsaprot, ka gan šiem politiķiem, gan tiem, kas atbalsta Ukrainu, ir jārēķinās ar sabiedrisko domu savā valstī. Un šī sabiedriskā doma tagad bez ierunām ir Ukrainas pusē.

Eiropieši, neraugoties uz visām kara ekonomiskajām grūtībām, joprojām tic Ukrainas uzvarai un atbalsta to. Šodien neviens nesauks Polijas vai Lietuvas prezidentu par "marginālu", bet Ungārijas premjerministrs, kurš joprojām uztur labas attiecības ar Maskavu, nonācis pilnīgā izolētībā Eiropas Savienībā un NATO.

Tajā pašā laikā es uzskatu, ka šis atbalsts ir ne tikai emocionāls, bet arī racionāls. Eiropas valstu iedzīvotāji - pirmkārt un galvenokārt, protams, Ukrainas un Krievijas kaimiņi - labi apzinās, ka Ukrainas sakāve un Krievijas impērijas atjaunošana ir tiešs drauds viņu pašu drošībai. Uzkrītošs starptautisko tiesību pārkāpums ir spēka triumfs globālā mērogā. Tāpēc šis karš vienkārši nevar beigties ar Putina panākumiem.

Apdomīga tālredzība

Pretstatā daudziem ekspertiem, kuri uzskata, ka karš ar Ukrainu Krievijas panākumu gadījumā varētu nozīmēt Krievijas iebrukumu Polijā vai Baltijas valstīs, es jūs nekādā gadījumā nepārliecināšu par šādu pavērsienu.

Ir iespējams, ka Kremlis tiešām gūst izrāvienu, pirmkārt, pārvarot "20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu" Putina versijā. Tas ir, notiktu "vēsturiskās Krievijas" atjaunošana PSRS robežās 1991. gadā. Pat bez Baltijas valstīm, jo Maskava var vienkārši neizšķirties par tiešu sadursmi ar NATO.

Bet vai tas nozīmē, ka Eiropas valstis var justies droši? Nē, nenozīmē. Jo pati Krievijas cīņa par šādu atjaunošanu ir vesela virkne bezgalīgu karu. Tas nozīmē iznīcinātas pilsētas, tūkstošiem mirušu civiliedzīvotāju un miljoniem jaunu bēgļu. Tā ir krīze, posts un slimības plašā teritorijā no Užhorodas līdz Ašgabatai. Tas ir gadu desmitiem ilgs sankciju un ekonomisko problēmu karš.

Tāpēc jautājums par šī kara izbeigšanu ar Ukrainas uzvaru un jautājums par Krievijas impērisko ambīciju noliegšanu patiesībā ir Eiropas labklājības un nākotnes jautājums.

Ukraiņi šodien aptur Kremli "īpašās Padomju Savienības operācijas" sākumposmā, kas pati par sevi neliecina neko labu, ja tiks turpināta.

Mums var būt dažādi priekšstati par tās sekām, bet labu variantu nav. Izņemot vienu un vissvarīgāko variantu: izbeigt karu, izjaukt agresijas mašinēriju un atjaunot Ukrainas un citu jau agrāk no Krievijas ekspansijas cietušo bijušo padomju republiku teritoriālo integritāti.

---

Vitālijs Portnikovs ir programmas "Future of Ukraine" biedrs