Karš Ukrainā parādījis, uz ko labāk nepaļauties ieroču piegādē

Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” ziņo, ka Latvijas apbruņojumā pārsvarā ir no sabiedrotajiem Eiropas Savienībā vai NATO iegādātas militārās preces. Taču noslēgts līgums arī par strēlnieku ieroču munīcijas piegādi vairāku miljonu eiro vērtībā, kas ražotas Brazīlijā. Šī valsts ir paziņojusi, ka neatļaus šai valstī ražotu munīciju tālāk nogādāt uz Ukrainu. Tikmēr Eiropas militārā kapacitāte nespēj saražot tik daudz munīcijas, cik šobrīd nepieciešams Ukrainas spēkiem.

Ziņas no Brazīlijas janvāra beigās vēstīja, ka Brazīlijas prezidents noraidījis Vācijas lūgumu piegādāt tanku munīciju, kas pēc tam tiktu nodota Ukrainai. “Es nevēlējos sūtīt, jo ja es sūtīšu munīciju, es iesaistīšos karā,”  tā intervijā telekanālam CNN 10. februārī teica Brazīlijas prezidents Luiss Inasiu Lula da Silva. Vēl pirms tam viņš izteicies, ka “Brazīlija nevēlas nekādā, pat netiešā veidā iesaistīties. Jo es domāju, ka šajā brīdī ir jāmeklē, kurš var palīdzēt rast mieru starp Krieviju un Ukrainu (..) Brazīlija pieņēma lēmumu nepiegādāt munīciju, jo mēs nevēlamies, lai šī munīcija tiktu lietota karā pret Krieviju.”

Lai arī ne starp pašām lielākajām, tomēr pēc datiem uz kara Ukrainā sākumu (SIPRI, marts, 2022), Brazīlija bija 21. no 25 pasaules lielākajām ieroču eksportētājvalstīm. Tobrīd no tā būtiskākais saņēmējs bija Francija. 

Brazīlijas prezidenta uzrunās dzirdami Krievijas informatīvajā karā bieži izmantoti vēstījumi, kuru mērķis ir panākt, lai nesniegtu, samazinātu vai pārtrauktu atbalstu Ukrainai. Taču šai karā svarīgi ir saglabāt palīdzību Ukrainai ilgtermiņā. “Tā kā informācijas kampaņas pret mums turpināsies, jāpievērš uzmanība ilgtermiņā, un to būs grūti noturēt ilgtermiņā. (..) Un te mēs, protams,  nonākam tādā spekulāciju zonā, cik ilgi to būs iespējams noturēt. Jo Krievija ir izgājusi uz šo izsmeļošo karu - uzvarēs tā puse, kurai pirmajai beigsies resursi, vai griba cīnīties. Un protams, nav viena pati Ukraina pret Krieviju, visa Rietumu demokrātiskā pasaule, tai skaitā Latvija, ir kopā ar Ukrainu, tur tie resursi ir krietni vairāk gan politiski, gan diplomātiski, militāri,  arī humānā palīdzība,” LTV raidījumam “de facto” saka Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītājs Rihards Bambals.

Arī Latvijas armijai, iepirkumu kārtībā, ir noslēgts līgums par Brazīlijā ražotas, NATO standartiem atbilstošas strēlnieku munīcijas piegādi vairāku miljonu eiro vērtībā. Lai arī tieši šāda veida munīciju Ukraina patlaban nav lūgusi, tomēr, ja vajadzētu, Latvija to Ukrainai visticamāk nevarētu nosūtīt Brazīlijas attieksmes dēļ.

Līdz šim ne no vienas valsts Latvija atteikumu ieroču sūtīšanai uz Ukrainu nav saņēmusi, jo iespējamie riski izsvērti pirms tam. “Pirms sūtīšanas mēs esam domājuši, vai potenciāli varētu būt kaut kādi politiski iemesli, kādēļ viena vai otra valdība varētu neizsniegt šo saskaņojumu. Jo tas parasti tiek noteikts līgumos, arī starptautiski - faktiski tajā brīdī, kad mēs nopērkam preci no jebkuras valsts, tad mēs apliecinām ar savu parakstu, ka mēs nenodosim nevienai trešajai valstij šo ekipējumu bez šīs valsts saskaņojuma,” stāsta Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons. 

Pašā kara sākumā bijušas bažas par to, vai, piemēram, neitrālā Skandināvija ļaus pārsūtīt tur ražotās militārās preces uz Ukrainu, taču tām nebija pamata. No ieroču piegādēm Ukrainai atteikušās Austrija un Ungārija. 

Šveice, kas sevi vienmēr pozicionējusi kā neitrālu valsti, uz Ukrainu nav ļāvusi Spānijai nosūtīt zenītlielgabalus un Dānijai - bruņu mašīnas. No ieroču piegādēm uz Ukrainu atturējusies Izraēla, kas ir pasaulē desmitais lielākais ieroču eksportētājs. Latvija no Izraēlas ir pirkusi prettanku ieročus.

Šobrīd pārliecinoši lielākā daļa Latvijā izmantoto ieroču un ekipējuma nāk no NATO un Eiropas Savienības valstīm, un Latvijas lielākie partneri militārajā apgādē ir ASV, Lielbritānija, Zviedrija, Somija un Vācija.

“Tālākajos iepirkumos ļoti skaidri, manuprāt, ir jāsaprot riski, kas var rasties no bruņojuma iegādes no tādām valstīm, kas potenciāli var tālāk atteikties no mūsu pārapgādes potenciāla kara laikā (..) Ja tagad kāda valsts atsakās piegādāt ieročus Ukrainai, es pieļauju, ka tie apstākļi būs ļoti līdzīgi arī mūsu gadījumā,” atzīst Garisons. Viņš norāda, ka tas ir ļoti svarīgi tādos iepirkumos, kur ir runa par sarežģītākām sistēmām, kur vienlaikus tām nevar nopirkt, piemēram, visu nepieciešamo raķešu daudzumu.

Kopš kara sākuma Latvija Ukrainai nosūtījusi militāro palīdzību jau 370 miljonu eiro vērtībā. Latvija, līdzīgi kā daudzas citas Rietumvalstis, uz Ukrainu ir sūtījusi tās militārās preces, kas bijušas noliktavās, arī to, kas Latvijā tiek ražots. Taču sabiedroto noliktavas tukšojas daudz ātrāk, nekā militārā industrija tās spēj aizpildīt.

“Eiropā ir bijuši ievērojami iztrūkumi. Ja mēs runājam par skaitļiem, piemēram,  Francija šobrīd ir piegādājusi, pēc oficiāliem datiem, 18 haubices Ukrainā, kas ir 20% no tās arsenāla, Čehija piegādājusi 45% no to modernajām raķetēm. Tad Norvēģija 40% no to haubicēm. Mēs redzam, ka tie skaitļi jau ilustrē to, ka tā ir liela daļa no to resursiem, kas šobrīd ir Eiropā, un tā militārā industrija savukārt nespēj piegādāt,” raidījumam saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Mārtiņš Vargulis. 

Ukrainā vienā dienā izlieto vairāk munīcijas, nekā, piemēram, iepriekš Afganistānā mēneša vai divu laikā. “Karš Ukrainā prasa neierasti daudz munīcijas un tas iztukšo alianses noliktavas. Šobrīd munīcijas daudzums, ko iztērē Ukrainā, ir daudzkārt lielāks nekā mēs spējam saražot. Tas rada spiedienu uz militāro industriju,” tā šonedēļ savā uzrunā sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs.

Eiropā, piemēram, trūkst pulvera ražotnes, un viens no paredzētajiem attīstības virzieniem ir šis. Militārā ražošana jāaudzē, gan lai atjaunotu pašu krājumus, gan palīdzētu Ukrainai.  Taču karš arī parādījis, piemēram, cik Eiropa militārā ziņā ir atkarīga arī no ASV, kas ir pasaulē lielākais ieroču eksportētājs. 

“Īpaši Eiropas Savienībā, daudz tiek runāts par tā saucamo stratēģisko autonomiju. (..) Tomēr skatoties visplašākajā kontekstā, es nedomāju, ka tā būtu labi, maksimāli slēgt mūsu tirgu, piemēram, NATO valstīm. Tādām kā ASV, Kanāda, Lielbritānija, kas šobrīd ir ārpus Eiropas Savienības, un Turciju, un citām,” raidījumam norāda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV).

Eiropas Savienības valstu ieguldījums militārajā palīdzībā Ukrainai tiek lēsts ap 12 miljardiem eiro.