"Lielākais un bīstamākais politiskais haoss pasaulē" - ASV atslepeno senus dokumentus par to, kā jāveido attiecības ar Maskavu

Klintons un Jeļcins

Pirmā telefonsaruna starp Borisu Jeļcinu un Bilu Klintonu ASV prezidenta statusā notika 1993. gada 23. janvārī, trīs dienas pēc Klintona stāšanās amatā. Pirms tam Jeļcins un Klintons personīgi tikās 1992. gada jūnijā, kad Krievijas prezidents viesojās ASV. Klintons toreiz bija līderis Demokrātu partijas kandidātu sacīkstēs.

Klintons sarunu sāka ar apliecinājumiem, ka Krievijai būs "maksimāla prioritāte" ASV ārpolitikā viņa prezidentūras laikā. "Mēs esam apņēmušies darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai palīdzētu Krievijai veikt demokrātiskas reformas. Mēs centīsimies padarīt mūsu ekonomisko palīdzību tik noderīgu, cik vien tas ir iespējams," Klintons paziņoja Jeļcinam. Viņš arī solīja sniegt palīdzību Krievijas parādu maksājumu atlikšanā Parīzes klubam.

ASV prezidents arī atzīmēja, cik svarīga ir sadarbība ar Krieviju starptautiskajos jautājumos, tādos kā Bosnija un Irāka. Jeļcins apliecināja gatavību sadarbībai, taču uzsvēra, ka Krievija cer uz Dienvidslāvijas jautājuma politisku atrisināšanu ar ANO piesaisti, nevis militāru iejaukšanos no NATO puses.

Jeļcins sarunā arī uzstāj, ka prezidentiem jātiekas "ne vēlāk kā [1993. gada] februārī". "Es domāju, ka visa pasaule gaida šo tikšanos, jo jaunais ASV prezidents varētu ieviest izmaiņas politikā [attiecībā uz Krieviju], tajā pašā laikā atbalstot mūsu politikas kopējo vektoru un mani personīgi," paziņoja toreizējais Krievjas prezidents.

Uz to Klintons Jeļcinam atbildēja, ka vispirms jāpievērš uzmanība iekšējām amerikāņu lietām - konkrēti, jānāk klajā ar ikgadējo vēstījumu kongresam, bet tūlīt pēc tam gatavs tikties ar Jeļcinu. Prezidenti vienojās, ka samits notiks trešās valsts teritorijā, kuras izvēles tiesības Jeļcins atstāj Klintonam. Galu galā tikšanās notika martā Kanādā, Vankūverā.

"Esmu pārliecināts, ka kopā mēs spēsim panākt maksimāli tuvu partnerību starp Krieviju un ASV," sarunas noslēgumā paziņoja Klintons. Kā stenogrammas komentārā norāda ASV Nacionālais arhīvs, tas ir tieši tas, ko Jeļcins vienmēr gribējis dzirdēt: "Vārds "partnerība" bija maģisks Krievijas prezidentam, kurš mēģināja tuvināties iepriekšējai Baltā nama administrācijai, bet nespēja to panākt no Buša."

Aizejošais valsts sekretārs - jaunajam

Vēl viens Nacionālā arhīva 7. februārī publicētais dokuments ir aizejošā valsts sekretāra Lorensa Īglbergera vēstījums savam pēctecim Vorenam Kristoferam, kas datēts ar 1993. gada 5. janvāri. Šajā vēstulē Īglbergers stāsta par amerikāņu ārpolitikas pamatvirzieniem un pievēršas potenciālajiem draudiem. "Tā ir pasaule revolucionāru izmaiņu uzplaukumā, kurā jūs saskarsieties gan ar vēsturisku iespēju ieskicēt jauno starptautisko kārtību, gan ar atskurbinošu problēmu kopumu," tā savu vēstuli sāk bijušais valsts sekretārs, norādot, ka pirmo reizi 50 gadu laikā ASV "nesaskaras ar globālu bruņotu pretinieku".

Starp jaunajām iespējām Īglbergers minēja "reformējamas Krievijas un austrumeiropiešu pakāpenisku iekļaušanos stabilā Eiropas sistēmā". Starp iespējamām problēmām viņš atzīmēja bruņotu konfliktu "starp Krieviju un jebkuru no valstīm tās perifērijā", tostarp Ukrainu, raksturojot to kā "ne ticamāko, bet visbīstamāko". Tāpat Īglbergers minēja iespējamo Ukrainas, Baltkrievijas un Kazahstānas atteikšanos no savām kodolatbruņošanās saistībām.

Tālāk Īglbergers raksta, ka bijušo sociālistisko valstu transformācija par "tirgus orientētiem, atbildīgiem starptautiskās sabiedrības locekļiem" ir labākā garantija ASV drošībai. Vienlaikus viņš norādīja, ka ir norūpējies par šo valstu, īpaši Krievijas noslīdēšanas draudiem atpakaļ pie autoritārisma. Aizejošais valsts sekretārs arī aicināja pēcteci nepaaugstināt gaidas no Maskavas draudzīgās rīcības: uz pieaugošā spiediena fona no opozīcijas puses pašā Krievijā Boriss Jeļcins vidējā termiņā izrādīs daudz mazāku savaldību Balkānu jautājumā, kā arī rādīs, ka Krievijas darbojas neatkarīgi no Rietumiem.

Kopumā Īglbergers savā vēstījumā izcēla trīs atslēgas jautājumus Krievijas virzienā:

- ASV pēc iespējas ātrāk jārisina jautājums ar padomju kodolarsenālu un jāpanāk, lai visi ieroči tiktu konsolidēti Krievijā, bet Ukraina, Baltkrievija un Kazahstāna izpildīs savas denuklearizācijas saistības;

- ASV jāatbalsta ekonomiskās reformas Krievijā, jo "vēsture uz mums neskatīsies laipni, ja mēs nesniegsim dāsnu palīdzību". Īglbergera aprakstītās stratēģijas būtiska sastāvdaļa bija atbalsts Krievijas iedzīvotāju apmācībai ASV un amerikāņu tehniskās palīdzības sniegšanai vietējam biznesam Krievijā;

- ASV jāpalīdz Jeļcinam un viņa sekotājiem atrast ceļus, lai etniskie konflikti uz Krievijas robežām nesasniegtu karsto fāzi: "Mēs negribam, lai krievu minoritāšu apdraudējumi kļūtu par problēmu demokrātiem Krievijā, bet arī negribam redzēt Krievijas impēriskās kontroles atsākšanos."

Iglbergers arī īsumā ieskicēja pamatjautājumus mijiedarbībā ar citām bijušās PSRS valstīm. Pret Ukrainu viņš aicināja izturēties kā pret patstāvīgu spēlētāju, nevis kā "papildinājumu mūsu attiecībām ar Krieviju". No Baltijas valstīm aizejošais valsts sekretārs ieteica panākt "lielāku dāsnumu krievu minoritātes tiesību jautājumā", kas ļautu ātrāk pabeigt Krievijas karaspēka izvešanu no reģiona. Centrālāzijā viņš ierosināja pievērst īpašu uzmanību Kazahstānai "ar tās 45 procentu krievu minoritāti un kodolieročiem". Savukārt pārējās valstis, rakstīja Īglbergers, "droši vien vēl ilgi būs nestabilas politiskajā un ekonomiskajā ziņā".

"Reformu panākumi Krievijā var negarantēt reformu panākumus citās bijušās PSRS valstīs, taču, ja reformas Krievijā izgāzīsies, tas absolūti precīzi nozīmēs reformu izgāšanos visā bijušajā padomju impērijā," savas vēstules nobeigumā rakstīja Lorenss Īglbergers.

Padomnieks - jaunajam valsts sekretāram

Trešais publiskotais dokuments ir Krievijas speciālista Strouba Talbota dienesta ziņojums jau valsts sekretāra amatā stājušajam Kristoferam Vorenam pirms viņa tikšanās ar Krievijas ārlietu minsitru Andreju Kozirevu.

Kā savā komentārā norāda ASV Nacionālais arhīvs, dokuments, kas datēts ar 1993. gada 6. februāri, parāda, cik svarīgu nozīmi Klintona administrācija piešķīrusi reformu jautājumam Krievijā. Tāpat tas sniedz izpratni par "bezprecedenta līmeni" gan paša Talbota, gan Bila Klintona personīgo iesaisti demokrātijas virzības procesā Krievijā.

Dokumentā Talbots rakstīja, ka, lai gan "Krievija un bijušās PSRS valstis ir lielākā un bīstamākā politiskā nekārtība uz zemes", viņš rēķinās, ka "gaišā nākotne" varētu iestāties par pietiekami augsta atbalsta līmeņa Krievijas reformām no ASV puses.

Talbots norāda, ka PSRS sabrukums nav tikai "otrā revolūcija" Krievijā, bet uzreiz trīs revolūcijas vienlaikus: pāreja no totalitārisma uz demokrātiju, no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku un no impērijas uz nacionālu valsti. Pēc Talbota domām, relatīvi panākumi, ko Krievija guvusi visos trijos virzienos, ir "nekas cits kā mūsu ēras lielākais politiskais brīnums".

"Ja tas turpināsies, potenciāli pozitīvas ietekmes dēļ tas varētu līdzināties mūsu pašu valsts, mūsu sistēmas un mūsu lomas pasaulē piedzimšanai," vēstules nobeigumā raksta diplomāts.