Aiz priekškara: Kremlis runā par preventīviem kodoltriecieniem
Aizvadītajā nedēļā Kremļa ideologu vēstījumos dominēja divas galvenās tēmas: par "nāves tirgoni" iesauktā ieroču tirgotāja Viktora Buta atgriešanās Krievijā no cietuma ASV, kas varēja notikt ieslodzīto apmaiņas rezultātā, un Krievijas prezidenta Vladimira Putina 7. decembrī paziņotais, ka Krievija savā aizsardzības doktrīnā varētu ietvert punktu par preventīvu kodoltriecienu. Jāteic, ka propagandisti atkal atsākuši žvadzināt kodolieročus, liekulīgi uzsverot, ka viņi jau tikai vēlas aizsargāties.
Interesanti, ka krievu propagandisti tikpat kā vispār nepievērsās Latvijas lēmumam atņemt apraides licenci krievu opozicionārajam telekanālam "Doždj". Par to runāja starptautiskā prese, tas bija aktuāls temats Krievijas opozicionāriem un ukraiņiem. Kādēļ iespēju zākāties par Latvijas "rusofobiju" palaida garām Kremļa "smadzeņu skalotāji"? Atbilde ir ļoti vienkārša: Krievijā "Doždj" ir pasludināts par ārvalstu aģentu, tam ir liegtas tiesības strādāt dzimtenē, pret "Doždj" propagandisti ilgstoši ir vērsuši naida runu. Līdz ar to pašlaik viņi nevar nostāties telekanāla aizsardzības pozīcijās un iztēlot to par upuri. Naids pret pašmāju "nodevējiem" ir lielāks nekā vēlme izmantot iespēju ar dubļiem noliet Latviju.
Tiesa, raidījumā "60 minūtes", kārtējo reizi sūrojoties par Eiropas rusofobiju, tā vadītājs Jevgeņijs Popovs kā piemēru minēja mūsu valsts lēmumu anulēt licenci "Doždj". Uzreiz gan tika piebilsts, ka telekanālam tika liegtas iespējas strādāt Krievijā, jo tas ir bijis rusofobisks un iestājies par krievu karavīru un vispār Krievijas cilvēku iznīcināšanu. Popovs arī uzsvēra, ka "Doždj" nevar pārmest nepietiekamu rusofobiju, jo tas esot pilns ar Krievijas un krievu nīšanu. Lai raksturotu situāciju ar "Doždj", Popovs izstāstīja vecu anekdoti, ka "Gestapo" no savām rindām padzina darbinieku par pārlieku cietsirdību. Viņaprāt, tas raksturo situāciju ar minēto telekanālu.
Krievu propaganda par savu triumfu toties pasludināja Eiropas prestižākā operteātra Milānas "La Scala" sezonas atklāšanu 7. decembrī. Jāpieņem, ka "La Scala" repertuāra plānotājiem nevarēja ienākt prātā, ka, atklāšanai izvēloties Modesta Musorgska operas "Boriss Godunovs" iestudējumu, viņi sniegs iespēju "kremliniem" nozākāt ukraiņus. Proti, tas, ka sezonas atklāšanai izvēlēta krievu komponista opera, propagandistu ieskatā kalpo par uzskatāmu pierādījumu, ka Eiropā vēl joprojām mīl krievu kultūru un nekādas runas par tās atcelšanu nevar būt.
Atsevišķi propagandisti apgalvoja, ka tas ir uzskatāms piemērs tam, ka Ukrainai nav savas konkurētspējīgas kultūras, jo citādi pašreizējos apstākļos eiropieši "La Scala" atklāšanai būtu izvēlējušies kādu ukraiņu, nevis krievu, komponista operu. Taču ukraiņiem ar kultūru esot tik slikti, ka viņi Eiropai neko nevar piedāvāt. Tika arī apgalvots, ka tas ir vēl viens pierādījums, ka ukraiņi nav atsevišķa nācija, bet tikai tā sauktie "mazkrievi".
Kremļa ideologi ar lielu lepnumu un baudu rādīja, kā Eiropas "politiskais zieds" ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju Urzulu fon der Leienu priekšgalā atnākuši klausīties "mūsējos", jo nekā labāka par lielo krievu kultūru Eiropai nav.
"Nāves tirgoni" pasludina par varoni
Propagandas raidījumi nepagurstoši iztēloja ieroču tirgoni Viktoru Butu, kurš izcieta cietumsodu ASV, par nacionālo varoni. Jāatgādina, ka starp Krieviju un ASV notika ieslodzīto apmaiņa, kur ASV "iemainīja" Butu pret savu basketbolisti Britniju Graineri, kuru Krievija notiesāja par narkotisko vielu glabāšanu, kad pie basketbolistes tika atrasti Krievijā aizliegti spēcīgi pretsāpju medikamenti, jo Grainerei bija nopietnas muguras problēmas. Propagandisti notikušo apmaiņu pasludināja par grandiozu Krievijas diplomātijas uzvaru un ņirgājās, ka amerikāņi tik nopietnu ieslodzīto kā Buts bija ar mieru apmainīt pret kaut kādu "basketbolisti narkomāni". Traģikomiski gan ir tas, ka šādi, paši to neapjauzdami, ideoloģiskās frontes cīnītāji netieši norādīja uz Krievijas nehumānismu, pasakot, ka viņu valsts gan tā nerīkotos un nevienu "vienkāršo cilvēku" šādā apmaiņā neiekļautu. Protams, tika izspēlēta kārts, ka, lūk, amerikāņi nepamatoti deva priekšroku Grainerei, nevis Krievijā par spiegošanu notiesātajam ASV izlūkam Polam Vilanam, kas ir īsts varonis. Propagandists Solovjovs paņirgājās, ka Vilanam nebija izredzes, jo atšķirībā no Graineres viņš nav melnādaina sieviete, kas turklāt ir homoseksuāla.
Krievi absolūti noklusēja to, ka amerikāņiem netika dota iespēja izvēlēties Vilanu, jo Maskavas uzstādījums bija strikts: Grainere un neviens cits pret Viktoru Butu. Tas, ko krievi iztēlo kā ASV vājumu, ka viņiem bija jāpiekrīt, šaha terminoloģijā runājot, kaut kādu bandinieku iemainīt pret karali, patiesībā apliecina, ka atšķirībā no Krievijas ASV rūp ikviena tās pilsoņa brīvība un dzīvība. Faktiski ierindas krievam, klausoties šos sižetus, būtu jāsajūtas nevis lepnam, kā Krievija visus ir apspēlējusi, bet gan satrauktam un bezspēcīgam, apzinoties, ka viņa valsts "vienkāršo cilvēku" tā neaizstāvētu.
Tikmēr starptautiskā prese Butu dēvē par "nāves tirgoni", kura rokas slīgst asinīs, jo viņa piegādātie ieroči ir ļāvuši notikt asiņainiem konfliktiem vairākās Āfrikas valstīs. Laikraksts "Deutsche Welle" vēstī, kādēļ Krievijai bija tik svarīgi atgriezt mājās ieroču tirgoni. Sarunā ar laikrakstu neatkarīgā analītiķe Aleksandra Filipenko skaidro, ka Buta nozīmi Maskavai nosaka aukstā kara mentalitāte, kas atgādina laiku, kad PSRS un ASV bija iesaistītas sīvā sāncensībā. "Daudzu, gan amerikāņu, gan krievu, apziņā Viktors Buts ir padomju sistēmas atlūza un personifikācija. Viņš neatzīst jauno pasaules kārtību. Tāpēc viņš ir tik svarīgs valstij," uzskata Filipenko. "Viņš ir savs cilvēks, un pēc krievu tradīcijām jūs nenododat cilvēku, kas kalpo sistēmai."
Putins par preventīvo kodoltriecienu
Kodolieroču žvadzināšana atkal ir Kremļa dienaskārtībā. Propagandisti siekalojas un tīksminās ap Putina izteikumiem, ka Krievijai jārīkojas tāpat kā ASV un savā aizsardzības doktrīnā jāiekļauj tiesības dot preventīvu kodoltriecienu. Ideologi savās diskusijās izspēlēja teorētiskus scenārijus, kā gan būtu jārīkojas, ja Krievijas teritorijā ielidotu ukraiņu drons ar "netīro bumbu". Tas, protams, būtu nekavējoties jānotriec. Krievija atšķirībā no Rietumiem nemitīgi runā par iespējamo kodolsadursmi, kurā, protams, vainīga nebūs Krievija, taču tā ir apņēmības pilna dot atbildes triecienu. Krievu stāsti, ka kodolieročus izmantos tikai aizstāvībai, ir visai biedējoši, jo nav ne mazāko liecību par to, ka kādai valstij ir nodoms Krievijai uzbrukt. Jautājums, kādēļ nemitīgi uzturēt kodolapdraudējuma spriedzi situācijā, kad reālu draudu Krievijai nav, protams, ir retorisks.
Laikrakstam "Deutsche Welle" Insbrukas universitātes starptautisko attiecību profesors Gerhards Mangots sacījis, ka briesmas, ka Krievija varētu pielietot kodolieročus, ir nopietnas. Viņaprāt, Krievijas militārā kodolvilciena nosūtīšana uz Ukrainas fronti un zemūdenes "Belgorod" (K329) mobilizācija varētu būt "kodolvēstījumi". "Kremlis parāda Ukrainai un Rietumu valdībām, ka Krievija ir diezgan spējīga, bet, iespējams, arī vēlas izmantot kodolieročus. (...) Šobrīd tas galvenokārt kalpo kā preventīvs līdzeklis, lai signalizētu, ka Ukrainai nevajadzētu turpināt ofensīvu un Rietumiem to nevajadzētu turpināt atbalstīt ar ieročiem," norādījis Insbrukas universitātes profesors. Viņaprāt, Krievija varētu izmēģināt taktisko kodolieroci virs Melnās jūras vai Kamčatkā.
Mangots uzskata, ka Krima, iespējams, būs "sarkanā līnija" Krievijas prezidentam: "Es nevaru iedomāties viņu stāvam malā, ja Ukraina atgūtu Krimu. Tas nekavējoties apdraudētu viņa stāvokli un izraisītu viņa krišanu. Lielais jautājums ir par to, vai Putins, lai novērstu sakāvi, varētu būt tik aukstasinīgs un pietiekami apsēsts, lai nonāktu līdz kodolieroču izmantošanai."
Jānorāda, ka atomieroču dēļ Kremlis ir pārliecināts par savu nesodāmību. Kad tika runāts par starptautiska tribunāla izveidi, lai Krieviju sodītu par tās noziegumiem, propagandisti uzsvēra, ka tas ir iespējams tikai tad, ja Krievija paraksta šādu līgumu, taču, tā kā tai ir atombumba, tā nekad neko tādu neparakstīs.
Zelenski pielīdzina Hitleram
Propagandistu lielākā sāpe ir vairāku izdevumu, piemēram, "Politico" un "The Time", izvēle pasludināt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski par gada cilvēku. Protams, tūdaļ tika demonstrēts "The Time" 1938. gada vāks ar Hitleru, kur Vācijas vadonis tika pasludināts par gada cilvēku. Propagandisti Popovs un Skabejeva izsmējīgi pasludināja, ka Rietumi paliek uzticīgi savām vērtībām, par gada cilvēkiem pasludinot asiņainus un nežēlīgus diktatorus. Kārtējo reizi tika atkārtots naratīvs, ka pie asiņainā kara Ukrainā ir vainojams Zelenskis, kura "rokas ir līdz elkonim ukraiņu tautas asinīs". Eiropa un kolektīvie Rietumi tādējādi demonstrējot, ka tie iestājas par karu un asinsizliešanu un atbalstot nacistus. Tajā pašā laikā "miermīlīgajiem" propagandistiem tas netraucēja izteikt aicinājumus nogalināt jebkuru ukraiņu karavīru un jebkuru Ukrainas militāro atbalstītāju, lai kurā valstī tas arī neatrastos.
