"Viņiem būs visas tiesības mani nogalināt" - krievu inženieris mēnesi pavada Mariupolē

Par to, kas notika ar Mariupoli kara dēļ

[Pirmajā dienā] atbrauca uz pilsētu. Pa ceļam tuvāk Mariupolei sāka parādīties sabrukušas privātmājas, beigti koki un nodegušas automašīnas grāvjos. Pati pilsēta guļ drupās, gandrīz visas daudzstāvu ēkas bojātas, uz dzīvojamo māju sienām uzraksti - "Šeit ir cilvēki", "Bērni".

Bail iedomāties, kas te notika pirms dažiem mēnešiem. Bet kaut kur zināmā mērā infrastruktūru sakārtoja: kaut kur salaboja ceļu, izveda lielas atkritumu kaudzes. Bet varbūt mūs vienkārši speciāli veda šādā maršrutā. Man [īpaši] atmiņā palicis viens grafiti uz ēkas, tur bija rakstīts "Nāve un šausmas". Ietilpīgi apraksta noskaņojumu pilsētā.

[Bet] par spīti visam notiekošajam pilsētā tik un tā ir dzīvība, un dažos logos deg gaisma. Nezinu, cik cilvēku ir palikuši pilsētā, bet rodas iespaids, ka esi nonācis alternatīvajā realitātē: te ir sagruvusi māja, te ir militāristi ar automātiem, bet te bērni ar velosipēdiem vizinās. Uz nodegušās daudzstāvu ēkas fona plīvo Krievijas karogs.

[Sestajā dienā] beidzot bija nedaudz vairāk laika pastaigām pa pilsētu, tāpēc aizgāju uz jūru. Bija mazliet bail. Netālu no jūras bija māja, kas nodegusi gandrīz pilnībā, bet vienā no šīs mājas dzīvokļiem dega gaisma un skanēja mūzika. Izskatās ļoti dīvaini. Pa visu ceļu var redzēt kara atbalsis: šāviņu atliekas, tanku pēdas, patronu čaulītes un ar lentēm norobežotas vietas, kur labāk neuzkāpt, ja vēlies dzīvot. Turpretī jūrā valda klusums, lai gan par mieru runāt ir muļķīgi. Kaut kur tālumā lidoja divi helikopteri, kāds zvejoja, bet nedaudz tālāk bija redzamas "Azovstaļ" drupas, pilnībā melnas un sadegušas.

Par to, kā Mariupoles iedzīvotāji izturas pret Krievijas iedzīvotājiem

[Pirmajā dienā] pie manis pienāca apmēram piecdesmit gadus veca sieviete. Pajautāja, vai nojauks [viņas] māju, teicu, ka nezinu, un arī neviens tur nevarēja viņai atbildēt. Viņai sākās histērija, viņa sāka mūs saukt par okupantiem, kliegt "kāpēc jūs vispār šeit atnācāt, tik daudz bēdu atnesāt uz šo zemi", uz ko viens no celtniekiem teica: "Nu, ar ko tu esi neapmierināta, mēs te jums labu darām, pilsētu atjaunojam, bet jūs esat nepateicīgi."

Spriežot pēc strādnieku stāstītā, attieksme pret mums te drīzāk ir negatīva, un es to ļoti labi saprotu. Mani biedē doma, ka mani te var nogalināt, un pēc fakta būs uz to visas tiesības. Es te esmu okupants, neviens mani te nesauca.

Vīri stāsta, ka reizēm kāds uz celtniecību atnāk ar vīnogām un kaut kādiem cienastiem, bet no kāda tiek saņemti nievājoši skatieni.

Par to, kā strādnieki no Krievijas izturas pret Mariupoles iedzīvotājiem

Daudziem strādniekiem nav līdzjūtības pret vietējiem iedzīvotājiem. Kāds celtniecībā stāstīja, kā vīrs pie viņiem atnācis palūgt smiltis. Šis vīrs sāka stāstīt, ka militāristi nogalinājuši viņa sievu, un viņam nācies viņu apglabāt savas mājas pagalmā. Galu galā viņu noturēja par kaut kādu trako un solīja nākamajā dienā iedot smiltis, bet viņš vairs neatnāca. Kāds cits dialoga dalībnieks šo situāciju komentēja šādi: "Jā, viņš laikam bija piedzēries, atnāca pakliegt, dvēseli izkratīt. Lietu izdarīja un ar mierīgu dvēseli devās mājās."

Savādi jūtos domu dēļ. Lūk, es strādāju ar vīriem, un viņi taču ir labi, jautri, laipni, bet nez kāpēc karu uztver kā normu, kā tā?

Par Krievijas militāristiem

Klausījos kāda strādnieka stāstus, kurš te jau ir aptuveni mēnesi. Viņš stāstīja, ka šo svētdien notverts Ukrainas karavīrs un spīdzināts īpašā spīdzināšanas telpā. Cik tas ir ticami, pārbaudīt nevaru, bet izklausās baisi. Un vēl viņš pastāstīja, ka tikko atbraucis, kādam vietējam karavīram bijusi dzimšanas diena un viņi rīkojuši uguņošanu, šaujot gaisā ar automātiem.

Par to, kā mums tiek izgudroti ienaidnieki

Tā bija briesmīgākā un traumējošākā pieredze manā mūžā. Esmu bijis tur, kur notiek karš. Ko es te redzēju? Tikai cilvēkus. Nebija ne dēmonu ar ragiem, ne mītisku ienaidnieku, kur nu vēl nacistu, tikai parastie cilvēki. Parastie cilvēki vietējo vidū, parastie cilvēki militārpersonu vidū. Mums izdomā ienaidniekus, pārliecinot, ka ir pareizi viņus nogalināt kāda mērķa vārdā. Bet kas tie tādi ir? Vai viņi ir citādi? Nē, cilvēki visur ir vienādi.