Krievijas diplomātijas skola: meli un kuriozi

Kopš atklātā iebrukuma Ukrainā daudzi no šiem paziņojumiem ir klaji melīgi, bet arī pirms tam Krievija diplomātiju izmantojusi tikai kā dūmu aizsegu. Šā gada 21. janvārī Lavrovs tikās ar ASV valsts sekretāru Entoniju Blinkenu. Pēc šīs tikšanās preses konferencē Lavrovs paziņoja, ka Krievija pret Ukrainu ir bijusi ieturēta.

Kara vēstnesis

“Es vēlreiz gribētu atgādināt tiem, kas nodarbojas ar mūsu valsts publisko paziņojumu un mūsu pozīciju analizēšanu, ka Krievija nekad un ne reizi ar savu oficiālo amatpersonu mutēm nav draudējusi ukraiņu tautai,” klāstīja Lavrovs.

Tā nav patiesība, jo nu jau mirušais Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Žirinovskis, kuru daudzi uzskatīja par diktatora Putina riskanto ideju sākotnējo vēstnesi, Ukrainai draudēja ne reizi vien. No viņa mutes skanēja aicinājumi sākt bombardēšanu Jaungada naktī: “Vajag vienkārši uzgāzt pa viņiem 1. janvārī  četros, piecos no rīta. Visi būs kārtīgi iedzēruši, arī Rietumos visi gulēs.”

Savukārt kādā televīzijas intervijā viņš paziņoja: “Uz visu ir notēmēts. Tas notiks vienā momentā, un pusstundas laikā viss tiks iznīcināts. Žēl viņu, jo viss tik izdedzināts un paliks tikai tuksnesis. Pat dūmu nebūs, jo ziema taču.” Žirinovskis bija Valsts domes priekšsēdētāja vietnieks, tātad augsta amatpersona.

Nikni reaģē uz miera aicinājumu

Vēl nedēļu pirms kara sākuma, 15. februārī, Zaharova kā oficiālā Ārlietu ministrijas pārstāve pieprasīja no Lielbritānijas atvainošanos par tās līderu it kā melošanu saistībā ar iespējamo iebrukumu Ukrainā.

Pirms tam britu premjers Boriss Džonsons visai diplomātiski ieteica “visām pusēm uzsākt dialogu, bet Krievijai atteikties no darbībām, kas varētu tai kļūt par katastrofālu kļūdu”. Uz to Zaharova atbildēja: “Mēs pie britu robežām karaspēku neesam izvietojuši, bet iebrukt Lielbritānijā, pēc jūsu domām, esam spējuši tikai Solsberijas torņu rajonā (domāta Skripaļu indēšana – Red.). Britiem būtu laiks atvainoties par visiem meliem, kas ir sastāstīti visai pasaulei.” 24. februārī gan skaidri pierādījās, kurš tad ir melojis.

Polija sagrābjot Ukrainas teritoriju

Pie tā, ka Krievija melo gan par iebrukuma iemesliem, gan par to, ka apšauda tikai militāros objektus, visa pasaule jau pieradusi. Arī paziņojumiem, ka sagrautajā Mariupoles dzemdību namā atradušies ukraiņu kaujinieki, Harkivas centrā sprādzienu sarīkojuši paši valsts aizstāvji un pa cilvēku pilno Kramatorskas staciju vai lielveikalu Krievija nav šāvusi, neviens saprātīgs cilvēks netic.

Tikmēr Krievija cenšas iedzīt ķīli starp Poliju un Ukrainu, jo tieši šī kaimiņvalsts sniedz milzīgu palīdzību. Piemēram, jūnija sākumā Lavrovs paziņoja, ka Polija sākusi sagrābt Ukrainas teritorijas, bet tās prezidents Volodimirs Zelenskis un Augstākā Rada tai aktīvi palīdz.

“Polijai un tās vadītājiem, kuri ko tādu pieļauj, es varētu ieteikt pastudēt pašu vēsturi un tos notikumus, kas ir šīs vēstures pamatā. Pagaidām mēs redzam, ka, slēpjoties aiz sarunām par dialoga neiespējamību ar Krieviju, Polijas kolēģi aktīvi sāk apgūt Ukrainas teritoriju,” meloja Lavrovs.

Patiesībā runa ir par to, ka pēc Zelenska iniciatīvas Ukrainas parlaments pieņēma izskatīšanai likumprojektu, kas šajā valstī dzīvojošajiem poļiem piešķir īpašu statusu. Līdzīgu likumu par īpašā statusa piešķiršanu Polijā dzīvojošajiem ukraiņiem Polijas parlaments pieņēma jau iepriekš.

Zīmīgi, ka pat vēl jūlijā, kad pasaulei vairs nebija nekādu ilūziju par notiekošo, Lavrovs turpināja apgalvot, ka Krievija nav iebrukusi Ukrainā, bet veic tikai speciālo militāro operāciju, lai sevi pasargātu no NATO iebrukuma.

Nekautrējas no antisemītisma

Maijā Lavrovs sniedza interviju Itālijas telekompānijai Mediaset, kas izvērsās par ļoti nopietnu diplomātisku skandālu. Uz jautājumu, kā var apvainot Ukrainu nacifikācijā, ja prezidents Zelenskis pats ir ebrejs, Lavrovs atbildēja, ka “par nacismu Ukrainā liecina karagūstekņi no bataljoniem Azov un Aidar, kuriem ir atbilstoši tetovējumi”.

“Tas, ka Zelenskis ir ebrejs, neko nenozīmē, jo, ja nekļūdos, tad arī Ādolfam Hitleram bija ebreju asinis un vēl vairāk – pati gudrā ebreju tauta saka, ka vistrakākie antisemīti, kā likums, ir paši ebreji,” pavēstīja Lavrovs.

Viņam piebalsoja arī Zaharova, paziņojot, ka ar Azov kaujiniekiem plecu pie pleca karojot arī algotņi no Izraēlas, (viņa esot redzējusi video), bet “runas par Lavrova iespējamo antisemītismu ir dubultstandartu piekopšana un uzmanības novēršana”.

Tas viss izvērsās skandālā, un Izraēlā pat izskanēja viedoklis, ka Krievija reāli pārbauda, cik stipras ir diplomātiskās attiecības starp abām valstīm. Ņemot vērā, cik liela Izraēlā ir no Krievijas izbraukušo diaspora, konfliktu tomēr tika nolemts nesaasināt, un viss beidzās ar personīgu Putina klusu atvainošanos telefona sarunā ar šīs valsts premjeru Naftali Benetu. Lieki piebilst, ka nekādi video pierādījumi netika uzrādīti, bet pēc varonīgās Mariupoles aizstāvēšanas ļoti daudzi viedokļu līderi pasaulē atzina, ka ir kļūdījušies, uzskatot Azov par nacistiem.

Sazvērestības teoriju cienītājs

26. jūlijā Lavrovs sniedza interviju skandalozajai Krievijas propagandistei Margaritai Simonjanai, un portāla The Insider žurnālisti saskaitījuši, ka šajā reizē ministrs samelojies astoņas reizes – pārsvarā par Ukrainu, taču bija arī kāds neparastāks paziņojums.

Lavrovs pilnā nopietnībā apgalvoja, ka Rietumu pasaules līderi vienojušies, ka visas tās tautas, kuras neietilpst zelta miljardā, ir skaitliski jāsamazina, jo planētas resursu tāpat visiem nepietiks. Šī ir visai populāra, ar faktiem neapstiprināta sazvērestības teorija, kuru labprāt izmanto arī kovida noliedzēji. 

Grib pievākt svešu relikviju

Pērn novembrī Norvēģijā, Tromsē, Lavrovs oficiāli tikās ar savu šīs valsts kolēģi Annikenu Hjuitfeldu. Kopējo pusdienu laikā Hjuitfelde parādīja Lavrovam savas ģimenes relikviju – nelielu Otrā pasaules kara laika lādīti – un izstāstīja par savu vectēvu, kurš bijis vācu gūstā kopā ar krievu karagūstekņiem. Viņš gūsta laikā iemācījies krievu valodu un pēc tam pat lasījis dzeju oriģinālvalodā.

Pēc tam viņa šo lādīti pasniedza Lavrovam tuvākai aplūkošanai. Lavrovs savā prātā izdomājis, ka tā ir oficiāla dāvana, paņēmis un pateicis: “Paldies par šo vērtīgo suvenīru, un tas noteikti atradīs īpašu vietu mūsu Ārlietu ministrijas muzejā.” Loģiski, ka žurnālistu klātbūtnē ministre traci nav cēlusi, bet pēc pusdienām relikvija tomēr klusi, bez trača atgūta.

Kauja par boršču

Par vectēvu, tiesa gan, savu, pilnīgas muļķības stāsta Zaharova, kura tviterī bija ierakstījusi: “Mans vectēvs, kurš karoja Lielajā Tēvijas karā, man pats stāstīja, ka karavīri no Ukrainas ierakumos sev vārījuši boršču, taču dalījās tajā tikai ar gruzīniem un baltiešiem, bet izsalkušajiem krieviem lika lēkāt viņiem apkārt.”

Kāds asprātis bija šo komentējis: “Jā, protams, baltieši arī ierakumos taisīja šprotes un gruzīni vīnu, bet krievi tik lēkāja un lēkāja apkārt.” Vietā piebilst, ka Zaharova visā nopietnībā cīnījās pret ukraiņu tiesībām uz boršču, tomēr UNESCO šovasar izlēma citādi un atzina šo ēdienu par viņu kulināro mantojumu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. "Par Patiesība par meliem" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".