Drosmīgais krievu karavīrs, kurš, atgriežoties dzimtenē, nolēma neklusēt: "Mēs nejūtam, ka tas, ko mēs tur darām, ir pareizi"

Filatjevs zināja, kādas var būt viņa teiktā sekas. Viņš saprata, ka riskē ar cietumu, ka viņu sauks par nodevēju un bijušie cīņas biedri no viņa izvairīsies. Tikmēr viņa paša māte mudināja viņu bēgt no Krievijas, kamēr vēl var.

"Es šajā karā neredzu taisnīgumu. Es šeit neredzu patiesību," Filatjevs iepriekš norādījis intervijā "The Guardian".

"Es nebaidos doties karā. Bet man ir jājūt tas taisnīgums, lai es saprastu, ka tas, ko es daru, ir pareizi. [..] Mēs, krievi, nejūtam, ka tas, ko mēs tur darām, ir pareizi."

Augusta sākumā Filatjevs savā sociālā tīkla "VKontakte" lapā publicēja 141 lappusi garu stāstu, kurā dienu pa dienai aprakstīja, kā viņa desantnieku vienība ienāca Hersonā un ieņēma jūras ostu, kā vairāk nekā mēnesi zem smagās artilērijas apšaudes turējās pie Mikolajivas - un pēc tam, kā viņš galu galā tika ievainots un evakuēts ar acu infekciju.

Līdz tam laikam viņš bija pārliecināts, ka viņam ir jāatklāj sabiedrībai Krievijas iebrukuma Ukrainā būtība. "Mēs sēdējām artilērijas apšaudē. Tajā brīdī es domāju, ka mēs te vienkārši nodarbojamies ar muļķībām - kādēļ mums vispār vajadzīgs šis karš? Un man tiešām bija tāda doma: "Dievs, ja es izdzīvošu, tad es darīšu visu, ko varu, lai to apturētu.""

Viņš 45 dienas rakstījis savas atmiņas par konfliktu, pārkāpjot Krievijas noteikumus, saskaņā ar kuriem pat vārdu "karš" publiski nedrīkst lietot. "Es vienkārši vairs nevaru klusēt, lai gan zinu, ka, iespējams, neko nemainīšu un varbūt esmu rīkojies muļķīgi, jo pats varu iekulties lielās nepatikšanās," bilda Filatjevs.

Līdz šim nav bijis detalizētāka Krievijas karavīra stāstījuma par notiekošo Ukrainā. Izvilkumi tika publicēti arī Krievijas neatkarīgajā presē, bet Filatjevs ar video starpniecību piedalījās arī televīzijas raidījuma "Dozhd" intervijā.

"Ir ļoti svarīgi, ka kāds kļūst par pirmo, kas par to runā atklāti," sacīja cilvēktiesību tīkla Gulagu.net vadītājs Vladimirs Osečkins, kurš palīdzēja Filatjevam pamest Krieviju. Tādējādi Filatjevs kļuvis arī par pirmo zināmo karavīru, kas aizbēdzis no Krievijas iebildumu pret karu dēļ.

Filatjevs, kurš dienēja 56. gvardes gaisa desanta pulkā, kas bāzēts Krimā, memuāros apraksta, kā viņa nogurusī un vāji apgādātā vienība februāra beigās iebrukusi Ukrainas daļā. Nav bijis ne konkrēta plāna, ne mērķu, ne arī priekšstata, kāpēc karš vispār notiek. "Man vajadzēja vairākas nedēļas, lai saprastu, ka Krievijas teritorijā vispār nav nekāda kara un ka mēs vienkārši esam uzbrukuši Ukrainai," viņš teica.

Savā memuārā viņš apraksta, kā plēsīgie desantnieki ieņēmuši Hersonas jūras ostu un nekavējoties sākuši sagrābt arī "datorus un visu vērtīgo, ko vien varēja atrast". Tad izlaupījuši virtuves, lai atrastu pārtiku. "Kā mežoņi mēs ēdām visu, kas tur atradās: auzas, putras, ievārījumu, medu, kafiju... Mums nekas nebija svarīgs, mēs jau bijām nonākuši līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Līdz kādam mežonīgam stāvoklim var novest cilvēkus, nedomājot par to, ka viņiem ir nepieciešams gulēt, ēst un mazgāties," viņš rakstīja. "Viss apkārt radīja pretīgu sajūtu - kā nožēlojami ļaundari mēs tikai centāmies izdzīvot."

Stāstot par zagšanu, viņš atklāj, ka karavīra alga ir maza. "Karavīrs zina, ka dators ir vairāk vērts nekā viena viņa alga. Un kas zina, vai viņš rīt vispār būs dzīvs. Tāpēc viņš to paņem. Es nemēģinu attaisnot to, ko viņš ir izdarījis. Bet es domāju, ka ir svarīgi izskaidrot, kāpēc cilvēki šādi rīkojas..."

Memuāros viņš arī atklāj, ka ekipējums ir novecojis, kas vēl vairāk padara krievu karavīrus neaizsargātus. Pieaugot neapmierinātībai frontē, vairāki karavīri apzināti sevi sašāvuši, lai tiktu prom no frontes.

Intervijā "The Guardian" viņš apgalvoja, ka pats nav personīgi redzējis kara laikā veiktos vardarbības aktus pret civiliedzīvotājiem, taču norāda, ka frontē valda liela neapmierinātība par šo karu, kas ir pilnīgs pretstats Krievijas propagandā atspoguļotajam atbalstam. "Lielākā daļa cilvēku armijā ir neapmierināti ar to, kas tur notiek, viņi ir neapmierināti ar valdību un saviem komandieriem, viņi ir neapmierināti ar Putinu [Krievijas prezidentu] un viņa politiku, viņi ir neapmierināti ar aizsardzības ministru, kurš nekad nav dienējis armijā," viņš rakstīja.

"The Guardian" nav varējis neatkarīgi pārbaudīt visas Filatjeva stāstītā detaļas, taču viņš medijam iesniedzis dokumentus un fotogrāfijas, kas apliecina, ka viņš tiešām ir bijis 56. gaisa desanta pulka desantnieks, kas bija izvietots Krimā, ka viņš tika hospitalizēts ar acs traumu, ko guva, "veicot īpašus uzdevumus Ukrainā".

Vēl esot Krievijā, Filatjevs visvairāk brīnījās, kāpēc viņš joprojām ir brīvs. Viņš bija dzirdējis, ka viņa vienība gatavojas viņu apsūdzēt dezertēšanā - apsūdzība, kas varēja viņu ieslodzīt cietumā uz daudziem gadiem. Un tomēr nekas nenotika.

"Es nesaprotu, kāpēc viņi mani joprojām nav sagrābuši. Es esmu pateicis vairāk nekā jebkurš cits pēdējo sešu mēnešu laikā. Varbūt viņi nezina, ko ar mani darīt," iepriekš "The Guardian" pauda desantnieks.

Jau neilgi pēc intervijas Filatjevs aizbēga no valsts.

"Kāpēc man būtu jābēg no savas valsts tikai tāpēc, ka es saku patiesību? Mani pārņēmušas emocijas, ka man nācās pamest savu valsti," augusta vidū Filatjevs rakstīja "Telegram" ziņojumā.