"Es zinu, ka nekad neizārstēšos no šī visa..." - krievu okupants, valdot asaras, sievai stāsta par Ukrainā redzētajām šausmām
Ukrainas drošības dienestam (UDD) turpinot pārtvert un ierakstīt krievu okupantu sazvanīšanos ar tuviniekiem, kļūst skaidrs, ka ne mazums Krievijas karavīru ir uz nervu sabrukuma robežas.
Kādā no šonedēļ publicētām telefonsarunām krievu karavīrs, tikko kā sieva pacēlusi telefonu, sāk teju vai raudot gausties par to, cik ļoti viņam apnicis šis karš.
“Es gribu mājās, b**tj, es tā gribu mājās, man tā jau z****a viss!” savai sievai saka krievu karavīrs.
Sarunas turpinājumā viņš stāsta, ka vēlas atpakaļ pie mātes, ka ir drošs par savu atgriešanos un izdzīvošanu, un – ka pēc tam apciemos visas baznīcas un klosterus, jo ir noticējis, ka Dievs viņu sargā.
Pēc Bučas pilsētas atbrīvošanas no Krievijas karaspēka uz ielām atklājas okupantu kara noziegumi [Brīdinām - nepatīkami skati!]
No Krievijas spēkiem atbrīvotās Kijivas apgabala Bučas pilsētas ielās visur guļ līķi, cilvēki nogalināti ar šāvienu pakausī, lai gan daudzi ...
“Tas ir uz visu dzīvi, tu saproti? Es uz visu dzīvi esmu slims, un es zinu, ka nekad neizārstēšos... [...] tu zini, cik es te līķus esmu redzējis? Bez galvas, bez kājām, bez nekā...” valdot asaras, stāsta krievu karavīrs.
Viņš arī piebilst, ka katru dienu redz vairākus dienesta biedrus, kuri paliek par invalīdiem, un vairs nespēj iztēloties “normālo pasauli”, kurā cilvēki dzīvo ikdienišķas dzīves savās pilsētās un ciemos.
