Makrona panākums vēlēšanās nav nemaz tik uzvarošs

Pastāvot bažām, ka politiskais strupceļš, kas izveidojies vēlēšanu rezultātā, var padarīt Franciju nepārvaldāmu, prezidents uzaicinājis lielāko opozīcijas partiju līderus uz sarunām Elizejas pilī, piedāvājot tām "nacionālo interešu vārdā dialogu".

Tikmēr laikraksts "Le Monde" jau brīdina, ka "Makronam draud politiskā paralīze", bet labēji orientētais izdevums "Le Figaro" paziņojis, ka otrais Makrona pilnvaru termiņš ir "dzimis nedzīvs".

Zaudējums uzvarā

Tikai divus mēnešus pēc uzvaras prezidenta vēlēšanās, kurās Makrons kārtējo reizi visai pārliecinoši pārspēja galēji labējās Nacionālās apvienības (RN) līderi Marinu Lepēnu, viņa pārstāvētā centrisko partiju alianse "Kopā" zaudējusi absolūto vairākumu parlamenta apakšnamā.

No 577 deputātu vietām centristi ieguvuši tikai 245, un tādējādi līdz absolūtajam vairākumam tiem pietrūkst 44 mandātu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo sasaukumu Makrona koalīcija zaudējusi vairāk nekā 100 vietu, un tā ir pirmā reize, kad tā dēvētās Francijas Piektās republikas 64 gadus ilgajā pastāvēšanas vēsturē tikko kā ievēlētam prezidentam līdz absolūtajam vairākumam pietrūkst tik daudz balsu.

Tikmēr kreiso partiju koalīcija NUPES (Jaunā ekoloģiskā un sociālā tautas savienība), kurā Žana Lika Melanšona vadītā galēji kreisā, pret Eiropas Savienību (ES) un NATO naidīgi noskaņotā partija "Nepakļāvīgā Francija" (LFI) apvienojusies ar sociālistiem, zaļajiem, komunistiem un citiem sīkākiem kreiso ekstrēmistu grupējumiem, izcīnījusi 131 vietu, bet Nacionālā apvienība negaidīti ieguvusi 89 mandātus.

Tomēr nedz galēji kreisie, nedz galēji labējie nav izrādījuši jebkādu ieinteresētību koalīcijā ar centristiem, un tas nozīmē, ka Makronam turpmāk valsti varētu nākties pārvaldīt ar mazākuma valdības palīdzību vai pat sadzīvot ar cita politiskā grupējuma izvirzīta premjerministra sastādītu valdību. Līdzšinējā premjerministre Elizabete Borne jau atzinusi, ka šāda "bezprecedenta" situācija draud Francijai "ar problēmām gan nacionālā līmenī, gan starptautiskā mērogā".

Lai gan Borna, kas amatā stājās tikai maijā, savā vēlēšanu apgabalā par mata tiesu guvusi uzvaru, jau jūlija sākumā viņu gaida opozīcijas partiju ierosinātais uzticības balsojums, un tādējādi viņas palikšana pašreizējā krēslā nebūt nav droša.

Tikmēr vairāki no 15 viņas kabineta ministriem, kas arī startēja vēlēšanās, savus amatus jau zaudējuši. Viņu vidū ir arī veselības ministre Brižita Burginjona, kura otrajā kārtā savam sāncensim zaudēja tikai ar 56 balsu starpību. Savu krēslu zaudējusi arī jūrlietu ministre Žistina Benīna un vides ministre Amēlija de Monšalēna.

Savu vietu Nacionālajā sapulcē svētdien zaudējis arī kādreizējais Makrona preses sekretārs, nesenais iekšlietu ministrs un līdzšinējais valdošās partijas "Uz priekš, Republika!" (LREM) parlamenta frakcijas vadītājs Kristofs Kastanērs, kā arī parlamenta apakšnama spīkers Rišārs Ferāns. Tādējādi Elizejas pils zaudējusi abus galvenos parlamenta darba organizatorus.

Īstenojot savu reformu programmu, kas cita starpā paredz pensiju sistēmas pārveidošanu, nodokļu samazināšanu un pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 62 līdz 65 gadiem, Makronam parlamentā tagad jārēķinās ar divu naidīgu nogrupējumu pretestību, ko pārvarēt bez koalīcijas partnera ir gandrīz neiespējami. Lai pārvaldītu valsti, "mums nāksies demonstrēt lielu izdomu", atzinis ekonomikas ministrs Bruno Lemērs.

Tālāka franču elektorāta fragmentācija

Visnopietnāko pretestību Makronam, domājams, izrādīs NUPES un tās līderis, galēji kreiso veterāns Melanšons, kas svētdienas vēlēšanu rezultātus jau novērtējis kā "makronistu" sakāvi. Īpaši apmierināts viņš ir ar to, ka kreisajiem izdevies no parlamenta izspiest tādas personas kā Kastanērs un Ferāns, kas, viņaprāt, demonstrējot "prezidenta partijas pilnīgo sagrāvi".

Lai gan kopumā kreisās partijas nav ieguvušas vairāk balsu kā 2017.gadā, to vienošanās katrā atsevišķā vēlēšanu apgabalā izvirzīt vienotu kandidātu ir atmaksājusies, un savu kopējo pārstāvniecību kreisajiem izdevies vairāk nekā dubultot. Kreiso partiju koalīcija, domājams, varēs paļauties arī uz dažiem no tiem 22 deputātiem, kas pārstāv aliansē neietilpstošās kreisās partijas.

Neskatoties uz to, Melanšonam pašam, visticamāk, nāksies atmest savus sapņus par premjera krēslu, jo ar 131 kreiso balsi tam ir ievērojami par maz. Turklāt šajā kreiso partiju konglomerātā valda ievērojami lielākas iekšējās pretrunas nekā tajā 17 deputātu grupiņā, kuru Melanšonam nācās vadīt pēc 2017.gada vēlēšanām.

Lai gan viņš pats vēlēšanās nestartēja, Melanšons paudis pārliecību, ka spēs saturēt kreiso aliansi, paziņojot, ka notikusi "sacelšanās, [kurai] tagad ir seja". Tomēr viņa pirmdien izteiktais aicinājums veidot kopīgu frakciju jau saņēmis tūlītēju pretsparu, sociālistiem, zaļajiem un komunistiem Melanšona ideju noraidot.

Arī vairums komentētāju uzskata, ka kreiso savstarpējās domstarpības gandrīz visos jautājumos, sākot ar ES un kodolenerģiju un beidzot ar policijas darbību, liegs NUPES ilgi saglabāt vienotību.

Neskatoties uz to, koalīcijā pārstāvētās kreisās partijas, domājams, stingri un vienoti iestāsies pret Makrona iecerētajām reformām un aizstāvēs savā priekšvēlēšanu programmā solīto pensionēšanās vecuma pazemināšanu no 62 līdz 60 gadiem, kā arī "bagātības nodokļa" atjaunošanu lielu ienākumu guvējiem un uzņēmumiem.

Tomēr vislielākais pārsteigums pēc vēlēšanu otrās kārtas bija 89 vietas, ko parlamenta apakšnamā izcīnīja Nacionālā apvienība, pārspējot jebkuru galēji labējo sasniegumu kopš Otrā pasaules kara. Tā ir arī pirmā reize kopš 1986. gada, kad partija izcīnījusi vairāk nekā minimālās 15 vietas, kas nepieciešamas, lai izveidotu oficiālu parlamenta frakciju, kas paver RN lielāku piekļuvi līdzekļiem, nodrošina pārstāvniecību parlamenta komitejās un sniedz lielāku uzstāšanās laiku debatēs.

Pēc vēlēšanu pirmās kārtas aptaujas Lepēnas vadītajai partijai ļāva cerēt ne vairāk kā uz 45 vietām, lai gan arī tas jau bija ievērojami vairāk nekā astoņi mandāti līdzšinējā parlamenta sasaukumā. Savukārt 2012. gada vēlēšanās Lepēnas partija, kas tolaik vēl nesa Nacionālās frontes (FN) nosaukumu, ieguva tikai divas deputātu vietas.

1986.gada panākumus toreizējā FN guva, pateicoties īslaicīgajam proporcionālo vēlēšanu sistēmas periodam, bet mažoritārās sistēmas apstākļos galēji labējie pat attāli tiem pietuvoties līdz šim nebija spējuši.

Vērtējot pēc vietu skaita, ko izcīnījušas atsevišķas partijas, RN, kas iepriekšējā sasaukuma laikā atradās tikai devītajā vietā, tagad sev nodrošinājusi vislielāko pārstāvniecību. Tas partijai dod arī iespēju ierosināt parlamentārās izmeklēšanas un apstrīdēt likumprojektus konstitucionālajā tiesā. Tāpēc daudzi komentētāji RN panākumus pielīdzinājuši zemestrīcei.

Lepēnai acīmredzami izdevies pārvarēt iepriekš izskanējušo aso kritiku par tuvajām attiecībām ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, no kura viņa aktīvi centusies norobežoties kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā. Tajā pašā laikā RN līdere jau sen mēģinājusi radīt iespaidu, ka viņai atšķirībā no arogantā Elizejas pils saimnieka rūp vēlētāju ikdienas dzīves problēmas. Tomēr viņa joprojām saglabājusi savu naidīgo attieksmi pret ES un NATO.

Konservatīvie cer uz ietekmes pieaugumu

Lai gan 61 vieta, ko Nacionālajā sapulcē izcīnījusi konservatīvā Republikāņu partija, varētu šķist labs rezultāts, 7% balsu, ko kopumā ieguvuši republikāņi, liecina par turpmāku proeiropeiski noskaņoto gollistu popularitātes kritumu.

Ja pēc 2017.gada vēlēšanām republikāņi, kas iepriekš nav vairījušies no biedrošanās ar Makronu, kopā ar saviem sabiedrotajiem, kā UDI (Demokrātu un neatkarīgo savienība), veidoja otro spēcīgāko pārstāvniecību ar 112 vietām, tad tagad konservatīvie ir vairs tikai ceturtajā vietā. Arī prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā par republikāņu kandidāti Valēriju Pekresu balsoja tikai 4,9% francūžu, un no tālākas cīņas viņai nācās izstāties.

Partijas priekšsēdis Kristiāns Žakobs atzinis, ka vēlēšanu rezultāti ir "sāpīga neveiksme", tomēr par galveno vaininieku tajā nosaucis Makronu, kuram tagad nākas maksāt par galēji kreiso izspēlēšanu pret galēji labējiem prezidenta vēlēšanu laikā.

Tajā pašā laikā republikāņiem nav izdevies mobilizēt konservatīvi noskaņotos vēlētājus, partijai, kas joprojām nav atguvusies no Nikolā Sarkozī laika korupcijas skandāliem, nespējot piedāvāt jaunu spēcīgu līderi. Tomēr neskatoties uz popularitātes kritumu, apstāklis, ka Makronam vairs nav parlamentārā vairākuma, var kāpināt konservatīvo ietekmi. Republikāņu iekšienē jau sākušās debates par partijas iespējamo lomu, Elizejas pilij meklējot sabiedrotos parlamentā.

Vēlētāju apātija

Kamēr dažus Francijas reģionus piemeklējis nepieredzēts karstuma vilnis, vairākums francūžu izlēma parlamenta vēlēšanu otro kārtu ignorēt, un no aptuveni 48,5 miljonus lielā balsstiesīgo kopskaita, pie balsošanas urnām devās tikai 46,23%, lai gan tas ir nedaudz vairāk kā 2017.gadā, kad vēlēšanu otrajā kārtā piedalījās tikai 42,6% balsstiesīgo francūžu.

Īpašu apātiju pret vēlēšanām izrādījuši gados jaunie vēlētāji un zemāko ienākumu guvēji. Vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem pie balsošanas urnām devušies tikai 29% vēlētāju. Savukārt no vēlētājiem mājsaimniecībās, kas mēnesī pelna mazāk nekā 1200 eiro, nobalsojuši tikai 36%. Tajā pašā laikā no tiem balsstiesīgajiem, kas sasnieguši vismaz 70 gadu vecumu, vēlēšanās piedalījušies 66%, bet no tiem, kam ir augstāki ienākumi, balsojis 51%.

Tiek uzskatīts, ka viens no zemās vēlētāju aktivitātes iemesliem ir garā balsošanu virkne, kas sākās 10. aprīlī ar prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu un noslēdzās svētdien ar parlamenta vēlēšanu otro kārtu. Ar to daļēji tiek skaidroti arī panākumi, kurus guvušas politiskā spektra galējos flangos esošās partijas.

Vēlētāji ir sašķelti trijos savstarpēji naidīgos blokos - galēji labējos, galēji kreisajos un centristos. Daudzi no tiem, kam vēlēšanu otrajā kārtā bija jāizšķiras starp diviem viņiem nepieņemamiem kandidātiem, galu galā izlēma vienkārši palikt mājās.

Tādējādi vietējā līmenī sabruka tradicionālā "republikāniskā fronte" - centriski noskaņotā elektorāta apvienošanās, lai nepieļautu to kandidātu uzvaru, kas pārstāv galējos politiskā spektra flangus. Tas daļēji ir pamatā galēji labējo panākumiem, jo, kā liecina sabiedriskās domas pētniecības uzņēmuma "Ipsos" veiktā aptauja, 72% no Makrona atbalstītājiem deva priekšroku palikšanai mājās vai biļetena bojāšanai, nevis balsošanai par NUPES kandidātu, kas otrajā vēlēšanu kārtā stājās pretī RN kandidātam.

Tomēr liela vaina par neveiksmi gulstas uz paša Makrona un viņa līdzgaitnieku pleciem, jo kampaņa pirms parlamenta vēlēšanām faktiski tika ignorēta, acīmredzot cerot, ka inerce pēc prezidenta vēlēšanām nodrošinās centristiem vieglu uzvaru. Taču tādējādi tika "iemidzināta" daļa pašu elektorāta, bet pret Makronu noskaņoto vēlētāju spars gan kreisajā, gan labējā flangā nebūt netika mazināts.

Iespējamā politiskā paralīze

Sagaidāms, ka tagad vēlēšanām sekos nedēļām ilgas sarunas, Makrona pārstāvētajiem centristiem mēģinot atrast koalīcijas partnerus vai izveidot mazākuma valdību. Ja tas neizdosies, Elizejas pils saimnieka sabiedrotajiem, domājams, nāksies pierunāt atsevišķus opozīcijas partiju pārstāvjus, lai savas likumdošanas iniciatīvas izdabūtu caur parlamentu.

Īpaši nedrošas ir premjerministres Bornes pozīcijas. Viņa amatā tika iecelta tikai pirms mēneša, Makronam cenšoties izpatikt kreisi noskaņotajiem vēlētājiem, kas viņu atbalstīja prezidenta vēlēšanās, lai nepieļautu Lepēnas nokļūšanu Elizejas pilī. Taču iespējamos sabiedrotos ārpus paša pārstāvētās koalīcijas, ja tādi vispār atrodami, prezidentam, visticamāk, nāksies meklēt starp labējiem.

Tikmēr daži komentētāji izsakās, ka vēlēšanu rezultātā vara no prezidenta rokām lielā mērā pāries uz parlamentu, ka jaunais parlamenta sasaukums lielākā mērā atspoguļo sabiedrības politiskos uzskatus un ka Nacionālās sapulces deputātiem nāksies ielaisties kompromisos nacionālo interešu vārdā.

Taču atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm Francijas parlamentā nepastāv politisko kompromisu tradīcijas, un citi komentētāji bažījas, ka Francijas politiskā skatuve varētu ieslīgt ilgstošā politiskās paralīzes periodā, lai gan karš Ukrainā, globālās ekonomikas lejupslīde un pieaugušā spriedze pašmāju tautsaimniecībā prasa tūlītēju rīcību.

Vairākuma nodrošināšanai Makrons varētu panākt vienošanos ar republikāņiem, taču konservatīvie paši ir sašķelti starp mēreno, proeiropeisko spārnu un labējo nacionālistu frakciju. Vismaz pagaidām ietekmīgākie republikāņu līderi ir noraidījuši oficiālas koalīcijas veidošanu ar Elizejas pils saimnieka pārstāvēto "Kopā". Lai gan kādi 20 līdz 30 republikāņi, iespējams, būtu tomēr gatavi šādai koalīcijai un varbūt pat varētu atšķelties no savas partijas, ar viņu balsīm Makronam vairākuma nodrošināšanai nepietiek.

Makrons var arī izšķirties par atbalsta meklēšanu katra likumprojekta gadījumā atsevišķi pie labējiem un/vai pie kreisajiem, kā to savulaik ar zināmiem panākumiem darīja sociālistus pārstāvošais prezidents Fransuā Miterāns. Republikāņi jau ļāvuši noprast, ka šādam variantam tie būtu gatavi. Tajā pašā laikā NUPES ir izrādījusi mazāku atsaucību. Taču Miterānam, kas spēja pārvaldīt Franciju piecus gadus ar trīs mazākuma valdību starpniecību, vairākuma nodrošināšanai pietrūka tikai 14 balsu. Turklāt Miterāna laikos likumu caurskatīšana Nacionālajā sapulcē nebija tik stingri reglamentēta.

Taču, ja Nacionālajā sapulcē pārstāvētas partijas nespēs konstruktīvi sadarboties un ķersies pie obstrukcijas, kas īpaši sagaidāms no LFI, kura atsevišķi pārstāvēta ar 73 deputātiem, un RN, politiskā paralīze var ievilkties, un vienīgā izeja no tās var izrādīties pirmstermiņa vēlēšanas, kuras Elizejas pils saimnieks vismaz saskaņā ar vienu no konstitūcijas interpretācijām var izsludināt jebkurā laikā. Tiesa, saskaņā ar citu interpretāciju viņam nāksies nogaidīt vismaz gadu pēc vēlēšanām.

Avoti: "Euronews", "The Guardian", "Politico", "France 24".