Viens no redzamākajiem Kremļa propagandistiem - lietuvietis Ernests Mackjavičus. Cik liels lietuvietis viņš ir?
Tad, kad vēl Latvijā nebija aizliegti Kremļa propagandas televīzijas kanāli, daudzi starp Krievijas TV ideoloģijas sejām ievēroja vienu no redzamākajiem propagandistiem – Ernestu Mackjaviču, kurš vadīja kanāla “Rossija” ziņas un citus ideoloģiskos raidījumus. Viņa personība nebūtu ievērības cienīga, jo tā ar neko dižu neatšķiras no tādiem “Kremļa ērgļiem” kā Olga Skabejeva vai Vladimirs Solovjovs, ja ne tikai tas vārds un uzvārds. Jauns.lv skaidro, vai tik tiešām šī Kremļa balss ir tīrasiņu lietuvietis.
Titri Krievijas televīzijā - “Эрнест Гедревич Мацкявичюс” gandrīz simtprocentīgi liek domāt, ka viņš ir lietuvietis. Šis “Kremļa mācības” sludinātājs pie tam vēl ir Lietuvas pilsonis: viņa tēvs ir bijis savulaik pazīstams lietuviešu skatuves meistars, bet māte ir krieviete, kas rakstījusi populāriem Maskavas laikrakstiem.
Ernests Mackjavičus brīvajā laikā uzdzied – tostarp arī lietuviski:
Ernesta lietuviskās saknes
1967. gadā dzimušā Kremļa propagandista tēvs Giedrjus Marckjavičus (1945-2008) ir pazīstams pantomīmas meistars, kurš gadā, kad piedzima mazais Ernestiņš, saņēma godpilno titulu “Labākais Baltijas mīms”. Starp citu, Giedrjus Marckjavičus skatuviskajai izaugsmei liela nozīme ir mūsu pantomīmas meistaram Modrim Tenisonam, kurš savulaik vadīja pantomīmas trupu Lietuvā.
Savukārt Ernesta Macjkavičus māte Marina (1947-2011) bija žurnāliste un strādājusi tādos lielos Maskavas laikrakstos kā “Večerņaja Moskva”, “Trud” un “Ņezavisimaja Gazeta”.
Kad Ernestam bija desmit gadi, Macjkavičus ģimene no Lietuvas pārcēlās uz Krievijas galvaspilsētu. Tēvs strādāja Maskavas teātros, māte turpināja rakstīt, bet dēls izskolojās par teležurnālistu. Un nu viņš vada ne tikai propagandas raidījumus, bet arī aizraujas ar mūziku (viņa mīļākais mūzikas instruments ir ģitāra; šad tad arī mīl uzdziedāt kādu lietuviešu dainu).
Lietuvieša vadītais raidījums Latviju mudina aizliegt Krievijas TV
Tieši Mackjavičus ir tā persona, kura vadītais raidījums kļuva par iemeslu tam, lai Latvijā tiktu aizliegts “Rossija” kanāls. Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes dokumentā, kurā pamatots lēmums, kādēļ jāaizliedz “Rossija”, melns uz balta rakstīts, ka “raidījumā, kuru vadīja Ernests Mackjavičus, tiek demonstrēti fragmenti no Krievijas Federācijas Drošības Padomes paplašinātās ārkārtas sēdes; tiek pausta informācija, kas apšauba Ukrainas valstiskuma leģitimitāti un Ukrainas valsts pastāvēšanu un teritoriālu vienotību; tiek izplatīti aicinājumi, kas apdraud Ukrainas teritoriālo integritāti, un Ukrainas valsts drošību”.
Viens no galvenajiem Kremļa propagandistiem ir lietuvietis – Ernests Mackjavičus:
Bet tikko par Mackjaviču tika atgādināts citā kontekstā. Viņš nu iecelts par Maskavas augstākās ekonomikas skolas (MAES) Mediju departamenta vadītāju (respektīvi mūsu Latvijas izpratnē – Žurnālistikas fakultātes dekānu). Tas nozīmē, ka viņš tagad audzinās jaunos krievu žurnālistu. “Novaja Gazeta. Eiropa” aptaujājusi MAES studentus, kuri visi kā viens pauž savu sašutumu, ka nu viņu mācību procesu vadīs nevis profesionāls pasniedzējs, bet gan Kremļa propagandists. Studenti pat sākuši vākt parakstus, lai nepieļautu Mackjavičus nonākšanu augstskolas vadībā.
Nekas vairāk par “Labvakar!” nesanāk
Par Mackjaviča “profesionalitāti” liecina, piemēram, televīzijas programmu vadītājas Faridas Kurbangalejevas (strādājusi no Prāgas raidošajā “Radio Brīvība”/“Amerikas Balss” kanālā “Nastojašeje Vremja”) ieraksts “Facebook”:
“Pirms dažiem gadiem abi ar Mackjaviču privātā Maskavas augstskolā mācījām televīzijas žurnālistiku un TV raidījumu vadītāju prasmes. Ernestam bija specifiska autortehnika: mēnešiem ilgi viņš mācīja saviem audzēkņiem teikt “Labvakar!” - stingri noteiktā intonācijā un īpaši zemās frekvencēs. Izcilais skolotājs apgalvoja, ka tikai tie, kas apgūst šo prasmi, varēs iziet cauri elles kastingiem televīzijā un kļūt par ekrāna zvaigzni. “Labvakar”, “labvakar”, “labvakar”, “labvakar”…
Pēc pāris mēnešiem studenti saprata, ka notiek kaut kāds vājprāts: mazliet vairāk nekā gada laikā nekas vairāk par “labvakar” nebija iemācīts. Rezultātā studenti mācību daļai pieprasīja, lai viņus pārceļ pie citiem pasniedzējiem. Es no Mackjaviča pārņēmu divas studentu grupas.
Daudzi joprojām nonāk histēriskos smieklos, kad viņiem atgādina 2015. gadā Mackjaviča teikto: “Atcerēsimies, kāda bija žurnālistika 1942. gadā. Vai tā deva abu pušu viedokļus? Vai tā deva vārdu arī otrajai pusei? Vispirms iznīcināsim ienaidnieku, un tad varas iestādēm norādīsim uz viņu kļūdām…”
Tas viss liecina, ka Mackjavičs šodien dzīvo “kara režīmā” un, pēc viņa domām, šobrīd primārais uzdevums ir par katru cenu cīnīties pret “ienaidnieku” – Ukrainu, un neko nepārmest Krievijas valdošajam režīmam.
Mackjaviča nereālās fantāzijas
Zīmīgi, ka to Mackjavičs šos vārdus teica 2015. gadā, gadu pēc Krimas okupācijas. Jau tad laikam šim “žurnālistam”, kurš vairāk nekā pirms desmit gadiem televīzijas kameru priekšā sēdēja pie viena galda kopā ar Putinu un ar Krievijas prezidentu risināja “atklātas sarunas”, bija skaidrs, kur un pret ko būs jācīnās.
Bet cīnīties viņš grib visās frontēs – arī savā dzimtenē Lietuvā, kura viņu ir “aizmirsusi”. Jāteic, ka Mackjaviča vārds jau daudzus gadus neparādās Lietuvas plašsaziņas līdzekļos… Un, ja tautieši aizmirsuši, tad pašam par to jāatgādina.
Tā pērn Mackjavičs kādā intervijā paziņoja, ka nolēmis cīnīties par Lietuvas prezidenta amatu - viņu uz to esot pamudinājusi Viļņas nedraudzīgā politika pret Krieviju:
“Ir ļoti nepatīkami dzirdēt Lietuvas prezidentu Gitanu Nausēdu, kas pēc Vašingtonas pavēles pastāvīgi deklamē rusofobiskus paziņojumus. No vēstures zināms, ka krievi un lietuvieši ir divas senās Eiropas tautas, kas vienmēr dzīvojušas blakus, kopā un sadarbojušās. Un nav svarīgi, kāda valsts bija vienā vai otrā vēsturiskajā brīdī. Šodien Lietuvas varas iestādes īsteno pilnīgi nepieņemamu politiku, neatzīstot Krimu par Krievijas sastāvdaļu un atbalstot Ukrainas armijas fašistiskos formējumus. Visi viņu izteikumi ir pilnīgā pretrunā ar Lietuvas tautas gribu, kas ir ieinteresēta draudzīgās un labās kaimiņattiecībās ar Krieviju. Tā kā mūsdienu Lietuvā nav politiķu, kas būtu gatavi uzņemties tik smagu nastu, izaicinu uguni uz sevi un kandidēšu uz Lietuvas prezidenta amatu”.
Lieki teikt, ka šāds populistisks paziņojums neizpelnījās kaut cik vērā ņemamu ievērību. Un diez vai viņš varētu pretendēt uz Lietuvas prezidenta amatu, jo, tāpat kā Latvijā, arī mūsu dienvidu kaimiņvalstī noliegts atzīt Krimas okupāciju.
Tā kā Mackjavičs var vien sevi reklamēt uz sava vadītā muzikālā festivāla “Ceļš uz Jaltu”, kas notiek Krimā, skatuves. Un arī uz ļoti apšaubāmu laika periodu, jo agri vai vēlu Krima atgriezīsies Ukrainas sastāvā un tad tajā vairs nebūs vietas Krievijas popmūzikai.
