Šoigu bombardē savas mātes jaunības pilsētu Harkivu un vecvecāku kapu kopiņas Luhanskā

Šoigu māte Aleksandra (meitas uzvārdā – Kudrjavceva) ir samērā turīgu krievu zemnieku ģimenes atvase no Orlas apgabala Krievijas rietumos. Kudrjavcevu ģimenei pēc boļševiku apvērsuma nācās bēgt, lai izvairītos no lielinieku represijām. Tā tā nonāca netālu esošās Ukrainas Luhanskas rajona Kadijevkas pilsētiņā (padomju laikā to pārdēvēja padomju darba varoņa Stahanova vārdā). Šo pilsētu tagad atkal oficiāli dēvē par Kadijevku, bet, tā kā tā atrodas separātiskās „Luganskas tautas republikas” okupācijā, to vietējie kolaboranti nav pārdēvējuši.

Savas bērnības pirmos gadus Šoigu pavadīja pie savas vecmāmiņas Stahanovā (vectēvs bija gājis bojā Otrā pasaules kara laikā), kur arī viņa mazo Sergeju piecu gadu vecumā 1960. gadā pusslepeni nokristīja vietējā pareizticīgo svētā Nikolaja baznīcā.

Sergeja Šoigu mātes dzimtā puse – Stahanova:

Vietējās baznīcas garīdznieks – arhimandrīts Dionīsijs 2016. gadā pastāstījis, ka Krievijas aizsardzības ministrs viesojies mātes dzimtajā pusē un viņam devis naudu dievnama atjaunošanai, kā arī meklējis savus radurakstus baznīcas grāmatās: „Negaidīti ar mani sazinājās Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu pārstāvji, kuri izteica vēlmi palīdzēt mūsu baznīcai. Izrādījās, ka viņa māte dzīvojusi Stahanovā un bija mūsu draudzes locekle.”

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad Šoigu māte sasniedza studentes vecumu, viņa devās uz Harkivu, kur absolvēja Zootehnisko institūtu (vēlāk Zooveterināro akadēmiju). Pirms gada šo augstskolu kopā ar vēl trim Harkivas augstskolām apvienoja, izveidojot Valsts biotehnoloģisko universitāti. Kara pirmajās dienās – februāra pašās beigās šo augstskolu sabombardēja krievu okupanti, un to, kas vēl no universitātes bija palicis pāri, evakuēja uz Aizkarpatiem.

Kad Šoigu māte pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā absolvēja Harkivas veterināro institūtu, viņu aizsūtīja strādāt uz Krieviju – Tivas republiku, kur Aleksandra sapazinās ar nākamo Šoigu tēvu – vietējā rajona laikraksta redaktoru. Visu savu darba dzīvi Šoigu māte arī nostrādāja Tivā, savu karjeru noslēgdama republikas Lauksaimniecības ministrijā.

Budistu zemē Tivā Šoigu, pēc visa spriežot, arī piemirsa par savām „Ukrainas saknēm”. Tikai dažus gadus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā viņš par tām atkal atcerējies. Pie tam viņa vārdi jeb atmiņas ar darbiem it nebūt nesaskan. Piemēram, 2019. gadā Krievijas aizsardzības ministrs intervijā Maskavas laikrakstam „Moskovskij Komsomoļec” teica:

„Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs (krievi) dzīvosim mierā un labās kaimiņattiecībās ar ukraiņu tautu. Esmu pārliecināts, ka laiks tam pienāks.”