Lietuvas pareizticīgie buntojas un pauž skaidru attieksmi par karu Ukrainā

Jauns.lv jau rakstīja, ka dilemmas priekšā nokļuvušas Maskavas patriarhātam kanoniski pakļautās pareizticīgās baznīcas, jo Krievijas patriarhāts neslēpti atbalsta Putina nacistisko režīmu un tā iebrukumu Ukrainā. Tūkstošiem pareizticīgo ir pret ukraiņu iznīcināšanu, bet krievu augstākā garīdzniecība gļēvi klusē, vien aicinot “lūgties par mieru” un “izrādīt žēlsirdību” karadarbībā cietušajiem, skaidri nenosaucot lietas īstajos vārdos. Tomēr ir dažas “oficiālās pareizticības” saliņas, kuras izrāda savu pilsonisko drosmi.

“Mēs nepiekrītam Maskavas patriarham”

Pirmā pareizticīgo draudze, kura nostājās pret Putina režīmu un sava nominālā priekšnieka kundzību bija Amsterdamas (Nīderlandes) pareizticīgā draudze, kura izteica vēlmi izstāties no Maskavas patriarhāta un pievienoties Konstantinopoles patriarhātam. Tomēr ļoti nedaudzi Maskavas patriarhāta pakļautībā esošie augstākie garīdznieki izteikuši savu pretkara nostāju. Viens no pirmajiem, kurš to nepārprotami paudis, ir Viļņas un Lietuvas pareizticīgās baznīcas vadītājs, metropolīts Inokentijs. Baznīcas mājaslapā publicēts viņa paziņojums, kurā teikts:

Lietuvas pareizticīgās baznīcas nostāja par karu Ukrainā:

“Ukrainas zemi piemeklējusi milzīga nelaime: tur tiek izlietas asinis un cieš nevainīgi cilvēki. Godīgs cilvēks un dievbijīgs kristietis nevar bezkaislīgi skatīties uz notiekošo.

Lietuvas pareizticīgie ar sāpēm sirdī pieņēma Ukrainas tautas traģēdiju. Jau no karadarbības sākuma visās pareizticīgo baznīcās tika pastiprinātas lūgšanas par ātrām kara beigām, par miera atjaunošanu Ukrainas zemē.

Pareizticīgās baznīcas nostāja Lietuvā ir nemainīga - mēs asi nosodām Krievijas karu pret Ukrainu un lūdzam Dievu, lai tas drīz beigtos. Kā jūs droši vien jau esat pamanījuši, mums un patriarham Kirilam ir atšķirīgi politiskie uzskati un izpratne par aktuālajiem notikumiem. Viņa politiskie izteikumi par karu Ukrainā ir viņa personīgais viedoklis. Mēs Lietuvā tam nepiekrītam.”

“Lietuva nav Krievija”

Vienlaikus Viļņas metropolīts uzsvēris, ka Lietuvas baznīca vēlas panākt vēl lielāku neatkarību (no Maskavas patriarhāta):

“Mēs dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī. Lietuva nav Krievija. Šī ir cita valsts, cita sabiedrība ar savu garīgo un morālo klimatu. Mūsu draudzes locekļi ir godīgi un pieticīgi cilvēki, kuri ilgus gadus apzinīgi strādājuši Lietuvas valsts labā un devuši savu ieguldījumu brīvas Lietuvas veidošanā.”

Viņš atgādina, ka Atmodas gados par Lietuvas neatkarību iestājās arī pareizticīgā baznīca, un kopš tā laika nekas nav mainījies. Tāpēc šīs valsts pareizticīgie katrā dievkalpojumā lūdzas par Lietuvas valsti, tās armiju un tautu, un tagad arī par to, lai izbeigtos asiņainais karš Ukrainā:

“Lai kas arī nenotiktu mums apkārt, mēs, pareizticīgie, turpināsim lūgt par savu valsti, (..) mēs sirsnīgi lūgsim par daudzcietušās Ukrainas tautu un palīdzēs bēgļiem, kuri atraduši patvērumu Lietuvas zemē.”

Lietuvas pareizticīgie par karu Ukrainā (no 06:39 min., krievu val.):

Te jāuzsver, ka metropolīts Inokentijs (laicīgajā vārdā -Valērijs Vasiļjevs, dz. 1947. gadā) ir dzimis Krievijā un savu darba dzīves lielāko daļu kalpojis dažādās Krievijas draudzēs līdz 2010. gadam, kad patriarhs Kirils viņam uzticēja Lietuvas baznīcas vadību.

Maskavas pareizticīgo semināru viņš absolvēja īsi pirms PSRS sabrukuma – 1989. gadā. Tas nozīmē, ka padomju laikā viņš tik cieši nav bijis saistīts ar “čeku”, kā citi pašreizējie patriarhāta varasvīri. 1991. gadā viņš īsu laiku bija saistīts arī Ukrainu, jo bija nozīmēts par Odesas garīgā semināra inspektoru.

Atkāpjas no Maskavas patriarhāta

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā reliģijas vērotāji teic, ka tagad aizvien vairāk Krievijas patriarhātam pakļautās pareizticīgo draudzes attālināsies vai aizies no Krievijas “virskundzības”, piemēram, pievienojoties Konstantinopoles patriarhātam.

Piemēram, Madrides (Spānija) Marijas Magdalēnas draudzes garīdznieks Andrejs Kordočkins britu raidsabiedrībai BBC pastāstījis, ka viņa draudzei bijis svarīgi ieņemt skaidru nostāju Ukrainas atbalstam:

“Daudzās ārzemēs esošajās krievu pareizticīgās baznīcas draudzēs ir daudz imigrantu no Ukrainas - mūsu katedrālē, manuprāt, apmēram trīs ceturtdaļas. Kad sākās karš, mēs baidījāmies, ka zaudēsim ievērojamu daļu no mūsu draudzes locekļiem, taču tas nenotika, jo mūsu garīdznieku attieksme pret karu bija skaidra un publiska, mēs lietas saucam īstajos vārdos.”

Pēc kara sākuma vairāki ukraiņi gan draudzi pametuši, bet ne jau tādēļ, ka viņi bijuši pret savu draudzi, bet gan tādēļ, ka formāli “pēc papīriem” tā palikusi Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā. No draudzes aizgājuši arī daži Spānijas krievi, kuri neesot bijuši mierā ar priestera pretkara pozīciju.

Tikmēr pašā Krievijā garīdzniecībai tiek “aizbāztas mutes”.

Jauns.lv jau rakstīja, ka mēneša sākumā Krievijā, Kostromas apgabalā policija aizturēja pareizticīgo garīdznieku Joanu Burdinu un sastādīa protokolu par viņa pretkara sprediķi. Priesteris savā sprediķī nosodīja karu, ko ātri vien vietējā prokuratūra klasificēja par Krievijas bruņoto spēku “diskreditāciju” un uzlika 35 000 rubļu lielu naudas sodu, kas ir līdzvērtīgs lauku garīdznieka trīs mēnešu izpeļņai.