"Cilvēki Donbasā reāli ticēja, ka krievi atnāks un viņus izglābs!" Bēgle Latvijā par Kremļa centieniem attaisnot karu Ukrainā
Dezinformācija ir kara sastāvdaļa, tāpat kā militārie ieroči. Un viena no biežākajām frāzēm, ko piesauc Kremļa propagandas piekritēji mēģinājumos attaisnot Krievijas iebrukumu Ukrainā, ir saistīta ar astoņiem kara gadiem Donbasā – reģionā, kur šobrīd atrodas pašpasludinātās Luhanskas un Doņeckas republikas. Šo gadu laikā tur it kā noticis genocīds un terorisms no ukraiņu puses. Tas ir apzināti kultivēts, faktos nepamatots vēstījumus, kurš auglīgā augsnē kritis arī Latvijā. To atkārto gan uz ielas, gan plaši izplata sociālajos medijos. Gan eksperti, gan arī paši Ukrainas iedzīvotāji uzsver, ka tie ir meli, un atgādina, ka arī Donbasa stāsts sākās ar Krievijas iejaukšanos.
Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums “de facto” intervējis Luhanskā savulaik dzīvojušo ukrainieti Anastasiju Jefimenko. 2011. gadā viņa pārcēlusies uz Harkivu, bet tagad ir bēgle Latvijā. “Ļoti gribētos atgriezties mājās, jo tur [bērniem] tētis palika... Cerēsim, ka viss būs labi,” viņa saka ar asarām acīs.
Anastasija ar septiņus un astoņus gadus vecajiem dēliem no Harkivas aizbēga 3. martā. Pirms tam pilsētas centrā, tveroties draugu mājas pagrabā, pieredzēja uzlidojumus. Ātri sameta divās mugursomās mantas, lai ar vilcienu bēgtu uz Ļvivu, tālāk uz Poliju, un tad pie draudzenes uz Latviju.
Ierastais desmit minūšu ceļš no mājām līdz stacijai šķitis kā elle, baidoties, kas kritīs uz galvas. “Mums gadījās ļoti labi cilvēki, kuri pateica priekšā. Principā diezgan ātri tikām vilcienā, atšķirībā no cilvēkiem, kas diennaktīm sēž stacijā, cenšoties izbraukt. Mums paveicās. Mēs atnācām pie jau braucoša vilciena, un mums pavadone vienkārši atļāva ielēkt vagonā,” viņa atceras.
Divas dienas pirms sarunas ar LTV raidījumu Anastasija saņēma ziņas, ka bojā gājusi pazīstama sieviete, kura ar vīru Harkivā cilvēkiem palīdzējuši kā brīvprātīgie. Anastasija saka: “Nesaprotu, kāpēc civilizētā pasaulē, kad cilvēkiem vajadzētu mācēt veidot konstruktīvu dialogu un sarunāties, kāpēc nevarēja sarunāties politiskā līmenī, kāpēc jācieš mierīgajiem iedzīvotājiem, bērniem. Tas ir ļoti biedējoši.”
Kad pirms 10 gadiem aizbrauksi no Luhanskas, tur palika viņas vecāki. To, ka notiekošo Ukrainā kāds attaisno ar Donbasa glābšanu, kur astoņus gadus it kā no Ukrainas puses tiek izvērts terorisms, viņai nav saprotams. “Tas ir pilnīgākais absurds!” viņa uzsver un turpina: “Jo, vēl sākoties visiem notikumiem, 2013. – 2014. gadā, tas bija.. Es pat nezinu, es saprotu, ka tas jau tika gatavots kopš Padomju savienības sabrukumu – informatīvā augsne, lai cilvēki... Cilvēki Donbasā reāli ticēja, ka krievi atnāks un viņus izglābs. Tikai, kad es jautāju - “no kā jūs gribat, lai jūs glābj?” -, man kaut kādas absurdas lietas stāstīja. Man neviens nevarēja atbildēt uz šo jautājumu – tā teica pa televizoru, un viss.”
Tieši versija par astoņu gadu ciešanām Donbasā līdz šim bijusi Kremļa propagandas stūrakmens. Arī uzsākot karu 24. februārī, šis aizbildinājums tika izvirzīts priekšplānā, sākot jau ar paša Vladimira Putina uzrunu. Kā atbalsis no Kremļa to pašu attaisnojumu Krievijas nežēlībai varēja dzirdēt arī Latvijā.
Astoņu gadu laikā Donbasā tiešām notika militāri konflikti. Taču karadarbība, līdz ar Krimas aneksiju, tur sākās un turpinājās ar tiešu Krievijas spēku klātbūtni. 2014. gadā to atspoguļoja arī Latvijas Televīzija. “Vairākiem mūsu redzētajiem kaujiniekiem bija redzamas uzšuves ar paramilitārās organizācijas Krievu pareizticīgo armija atpazīšanās zīmēm. Bija redzami arī vairāki tumsnēja izskata cilvēki, kuri pat neslēpa, ka viņu atbalstītāji ir Čečenijas līdera – Ramzana Kadirova cilvēki,” žurnālists Toms Pastors vēsta tā laika “Panorāmas” sižetā.
Arī Anastasija atceras, ka salīdzinoši mierīgo dzīvi toreiz izjauca tieši Krievijas iejaukšanās. “Iegāja Krievijas spēki, un pat tad teica, ka tie nav Krievijas spēki. Lai gan maniem pazīstamajiem, draugiem ir videoliecība, ka tiešām Krievijas kaujinieki. Ļoti daudz čečenu bija gan Luhanskā, gan Doņeckā. Un viņi iegāja svešas valsts teritorijā tieši tāpat – it kā mēs atnācām jūs aizstāvēt no Ukrainas. Bet Ukraina tajā brīdī – viņa iestājās par savu teritoriju,” viņa stāsta.
Pēc ANO datiem šo gadu laikā abās pusēs bijis ievērojams upuru skaits – ap 13 tūkstošiem, tai skaitā vairāk nekā 3000 civiliedzīvotāju. Kremlis apgalvo, ka uzbrucēji un attiecīgi atbildīgie par cilvēku nāvi bijuši ukraiņi. Taču starptautisko novērotāju EDSO atskaitēs uzsvērts, ka apšaudes un citas militāras darbības bija no abām pusēm.
Didzis Nīmants kā EDSO novērotājs tur bija trīs reizes – 2014. gadā, pēc tam no 2017. gada Doņeckā un pēdējo reizi, no pērnā gada decembra – Luhanskā. Pēdējā reize, kad fiksējis apšaudes pēdas, bija vien dažas dienas pirms kara, kā reiz uz ceļa, pa kuru pārvietojas civiliedzīvotāji. “Tas bija konkrēti no tās puses, kas ir valdības nekontrolētā teritorija – ja es jums precīzi tā pasaku. Tās ir valdības nekontrolētās teritorijas, no puses, kas atrodas tajā pusē, pāri kontaktlīnijai, kas ir tajā pusē, ko nekontrolē Ukrainas valdības spēki,” skaidro D. Nīmants. Viņš atzīst, ka tas apliecina, ka Krievijas paustais par vienas puses atbildību neiztur kritiku.
Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja biedrs Boriss Cilēvičs turklāt atgādina, ka 2014. gadā situācija Ukrainā bija nestabila plašākā mērogā, taču tur, kur Krievija tieši neiejaucās, viss nomierinājās. “Faktiski rīkojās tie zaļie cilvēciņi, kas rīkojās Krimā. Viņi pēc tam tika nosūtīti vai paši aizbraukuši, kā viņi tagad saka, uz Donbasu un Luhansku, un tur ar Krievijas ieročiem un Krievijas tiešu iejaukšanos tika apbruņoti, un tika nosūtīti citi cilvēki – algotņi un visādi avantūristi. Faktiski, starptautiskā valodā tas saucas proxy, tie bija režīmi, ko tieši vadīja Krievija un kur valdīja krimināli elementi,” skaidro B.Cilevičs.
Viņa pārstāvētā partija “Saskaņa” tolaik, kad tas sākās, gan vilcinājās ar tik tiešu vērtējumu. Partijā diskusijas nesot bijušas vieglas, un savā ziņā jau plašākā sabiedrībā, īpaši daļā, kas sevi identificē arī ar krievu kultūru, tās atkārtojoties tagad. Viņš atzīst: “Daudzi no viņiem mēģina pretoties, nu ziniet kā tās Kubleres-Rosas pieņemšanas stadijas, viņi atrodas pirmajā stadijā un noliedz to. Viņi izmisīgi meklē kaut kādus argumentus, un tāpēc atkārto tos propagandas štampus un visu pārējo. Bet tā ir traģēdija ļoti daudziem. Savā ziņā partija izgāja šo posmu 2014. gadā. Bet es jums piekrītu, ka mums vajadzēja darīt vairāk un mēs varējām darīt vairāk – nu tā ir rūgta mācība mums visiem.”
Toreizējā Krievijas rīcība faktiski sadalīja arī Ukrainas iedzīvotājus. Šos astoņus gadus atšķeltajās teritorijās cilvēki bija praktiski izolēti. EDSO novērotājs D. Nīmants saka: “Tas ir bijis vissāpīgākais jautājums viņiem pašiem, jo ģimenes ir sašķeltas. Jo šī karadarbība, šī kontūrlīnija sašķeļ cilvēkus – dzīvi uz pusēm. Stāvot pie šīs barjeras sajūtas varētu būt tādas – mēs un viņi vai viņi un mēs. Un viņi to izjūt ļoti sāpīgi.”
Anastasija kopš 2013. gada Luhanskā bija tikusi tikai divreiz, jo cilvēki ar pierakstu Ukrainā pašpasludinātajās teritorijās iebraukt nedrīkstēja. “Ne kādā iemelsa dēļ. Es braucu janvārī, es gribēju aizbraukt uz bērēm pie tēva, un diemžēl šo jautājumu varēja atrisināt tikai finansiāli. Atradās pazīstami cilvēki, kuri palīdzēja.”
To, ka tas bija tikai sākums vēl šausminošākai agresijai no Krievijas puses jau plašākā Ukrainas teritorijā, neviens negaidīja.
