Kā protesti pret agresiju Ukrainā norit dažādās Krievijas pilsētās? Stāsta to dalībnieki

“Ļoti neērta ir policijas mašīna Kaļiņingradā – nulle no desmit. Ejot garām laukumam, es ieraudzīju mašīnas ar populārās kustības “zorro” simboliku vai “zero”, es nezinu, kas viņi tādi ir. Es vienkārši sāku uz viņiem kliegt, ka vispār jau mītiņi ar simboliku Krievijā ir aizliegti. Nu, par to drošsirdīgie policijas darbinieki mani sašņorēja un iespundēja policijas mašīnā,” par protestiem Krievijā pastāstīja māksliniece Darja Abduļina.  

Darja no Kaļiņingradas pretkara protestos aizturēta jau divas reizes. Šeit policija pret cilvēkiem izturas salīdzinoši saudzīgi. No apmēram miljona Kaļiņingradas apgabala iedzīvotāju akcijās pret karu piedalījās aptuveni 45, lēš Darja. Iedzīvotāji ir demoralizēti un depresijā.     

Tikmēr Krievijas lielākajās pilsētās situācija ir citāda.

Māksliniece Jeļizaveta Hausta stāstīja: “Tu vari līdz turienei aiziet. Tu vari dabūt pa seju – kā es pirmajā demonstrācijā. Par to, ka mēģināju bailēs spiedzošu meiteni, kuru sita OMON, atvilkt no viņiem, lai meiteni vismaz nesistu. Es – metrs piecdesmit pieci [augumā].”

Daudz grūtāk ir tiem, kuri protestē pavisam vieni. Sākoties karam, scenāriste Lidija Kanašova gandrīz ik dienu stāv Arskas galvenajā laukumā. Tā ir pilsēta Tatarstānā ar apmēram 20 000 iedzīvotāju, bet tur protestē tikai Lidija.

Viņa norādīja: “Un tā es katru dienu gāju ārā ar plakātiem. Tie mainījās. Es rakstīju dažādas lietas un novēroju, kā cilvēki uz to reaģē. (..) Jūs saprotat, cik ļoti bailes šeit caurstrāvo cilvēkus? Liekas, ka tu esi vispār kaut kādā absurda sapnī, kad divi vārdi, piemēram, “JĀ mieram” pārvērš tevi par mērķi. Būtu labāk, ja kāds paustu līdzjūtību pretkara kustībai Krievijā. Mēs jūtamies pilnīgi vieni.”