Bītlu vētrainie gadi un Pola Makartnija ceļš uz jaunu dzīvi

Grupa The Beatles bija sešdesmito gadu fenomens – no mazpazīstamas Liverpūles grupas viņi kļuva par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem mūzikas kolektīviem. Taču aiz spožajiem prožektoru stariem slēpās dzīves realitāte, kas bija tikpat intensīva un sarežģīta kā viņu ceļš uz slavu. Grupas aktīvākie gadi – no 1960. līdz 1966. gadam – bija drudžains maratons, kas iekļāva neskaitāmus koncertus, ierakstus, filmas un pastāvīgu mediju uzmanību.

1964. gadā uzliesmoja tā dēvētā “Bītlu mānija” – fanu histērija, kas pavadīja grupu ik uz soļa. Viņu koncerti kļuva par nevaldāmiem notikumiem, kur pašu mūziku bieži vien pat nevarēja dzirdēt pāri tūkstošiem kliedzošu balsu. Grupas dalībnieki – Džons Lenons, Pols Makartnijs, Džordžs Harisons un Ringo Stārs – jutās nošķirti no vienkāršās pasaules, kādā viņi bija dzīvojuši agrāk. Nogurdinošais grafiks un nemitīgā uzmanība sāka ietekmēt gan viņu fizisko, gan garīgo veselību.

Pēc skandalozajiem notikumiem, kas pavadīja viņu koncerttūri Filipīnās un ASV (arī Džona Lenona pretrunīgi vērtētā izteikuma, ka The Beatles ir populārāki par Jēzu), viņi nolēma pārtraukt koncertēt pavisam. Grupas pēdējais publiskais koncerts notika Sanfrancisko, Candlestick Park stadionā, 1966. gada 29. augustā.

Šī lēmuma pamatā bija vēlme atgūt kontroli pār savu dzīvi un mūziku. Puiši koncentrējās uz ierakstu procesu, kas deva iespēju radīt mākslinieciski brīvus darbus. Tādi albumi kā Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band (1967) un The White Album (1968) atspoguļoja viņu jaunatklāto radošo brīvību, tomēr aizkulisēs grupas dinamika kļuva arvien sarežģītāka.

Grupas dalībnieku personīgajā dzīvē netrūka izaicinājumu. Džons Lenons sāka attiecības ar mākslinieci Joko Ono, kas uzreiz radīja nesaskaņas grupas iekšienē. Tikmēr Džordžs Harisons un Ringo Stārs saskārās ar privātajām problēmām un laulības grūtībām. Pols Makartnijs, šķietami vienīgais, kurš uz brīdi palika brīvs no sarežģītām romantiskām saitēm, pilnībā nodevās mūzikai. Tomēr arī viņa vientulība nebija ilga, un drīz vien viņa dzīve mainījās.

Liktenīgā tikšanās ar dievināto fotogrāfi

Viss sākās 1967. gada 15. maijā grupas Georgie Fame and the Blue Flames koncertā, The Bag O'Nails naktsklubā Soho, Londonā. Linda Īstmena, amerikāņu fotogrāfe, kuru dievināja rokmūzikas pasaule, pirmoreiz sastapās ar Polu Makartniju. Linda atradās darba braucienā Apvienotajā Karalistē, kur fotografēja mūziķus grāmatai Rock and Other Four Letter Words: Music of the Electric (1968). Viņa jau bija slavas virsotnē kā fotogrāfe, kas spēja savā objektīvā iemūžināt ne tikai mūzikas zvaigžņu ārējo spožumu, bet arī viņu neaizsargāto dvēseli – to neizskaidrojamo kaut ko, kas slēpjas aiz prožektoru gaismas. Linda bija ne tikai apburoša un talantīga, bet arī ļoti aizrautīga mūzikas cienītāja. Viņa reiz teica: “Kad man patiešām patika mākslinieka uzstāšanās, fotogrāfijas vienmēr izdevās dziļākas un izteiksmīgākas.” Viņas foto grāmata Linda McCartney's Sixties: Portrait of an Era (1992) ir vēstures liecība, kas unikāli iemūžina sešdesmito gadu mūzikas un kultūras pārvērtības.

Tajā liktenīgajā vakarā pēc acu kontakta nodibināšanas Pols bija apņēmības pilns piesaistīt Lindas uzmanību. Berija Mailza grāmatā Paul McCartney: Many Years from Now (1997) viņš atceras šo mirkli:

“Kad grupa pabeidza spēlēt, Linda piecēlās. Viņa devās prom – vai nu pēc dzēriena, vai uz tualeti, vai vienkārši kaut kur citur – un gāja garām mūsu galdam. Es piecēlos, it kā nejauši bloķējot viņas ceļu, un teicu: “Ak, piedod. Sveiki, kā tev klājas?” Es iepazīstināju ar sevi un piebildu: “Pēc tam mēs plānojam doties uz citu klubu. Vai vēlies mums pievienoties?” Tā bija mana lielā flirtēšanas stratēģija! Protams, es to nekad iepriekš nebiju izmantojis, bet šoreiz tā nostrādāja! Tā bija diezgan riskanta pieeja, bet rezultāts bija tā vērts.”

Pēc viņu pirmās kopā pavadītās nakts Linda atgriezās ASV, lai turpinātu darbu un rūpētos par savu meitu Heteru, kura dzimusi laulībā ar viņas pirmo vīru Džozefu Sī. Kamēr Linda atradās otrpus okeānam, Pols saderinājās ar savu toreizējo draudzeni Džeinu Ašeri. Tomēr saderināšanās nebija ilga, un abi drīz izšķīrās.

Viņi atkal satikās tikai gadu vēlāk, kad The Beatles bija preses tūrē Ņujorkā. Starp viņiem bija uzplaukusi īpaša saikne, kas kļuva tikai stiprāka. Neilgi pēc šīs tikšanās Linda kopā ar savu mazo meitu Heteru devās uz Londonu. Tur, prom no Ņujorkas dinamiskās dzīves un Pola mūzikas industrijas spožuma, viņi viens otru iepazina tuvāk. Tieši Londonā viņu attiecības kļuva nopietnas, savstarpējām simpātijām pārtopot dziļā savstarpējā saiknē. Drīz vien Pols uzaicināja Lindu un Heteru pārcelties uz dzīvi pie viņa Londonā.

Viņi gandrīz neapprecējās

Pols bildināja Lindu pēc gada ilgas draudzēšanās, taču viņu kāzas gandrīz nenotika – pāris nopietni sastrīdējās neilgi pirms lielā notikuma. Kā Makartnijs reiz atklāja Ultimate Classic Rock: “Mēs bijām traki! Vakarā pirms kāzām mums bija liels strīds, un tās gandrīz tika atceltas. Tas ir diezgan savādi, ņemot vērā mūsu 25 gadu laulības svētlaimi, bet mēs tajā laikā bijām ļoti emocionāli – gan augšā, gan lejā.”

Kad slavenais pāris 1969. gada 12. martā stājās laulībā, notikums piesaistīja milzīgu uzmanību, kas nebija nekāds pārsteigums. The Beatles bija tā laika lielākā grupa pasaulē, un Pols bija viens no tās spožākajiem dalībniekiem. Neskatoties uz pāra mēģinājumiem ceremoniju saglabāt privātu, ziņas par viņu kāzām ātri izplatījās, un Merilebonas dzimtsarakstu nodaļā Londonā sapulcējās tūkstošiem fanu, lai redzētu savu elku īpašajā dienā.

Ielas pie laulību vietas bija pārpildītas, atmosfēra – drudžaina. Policijai nācās eskortēt pāra automašīnu, lai tā spētu izlauzties cauri satrauktajiem faniem. Daži fani atnāca ar ziediem, citi skandēja The Beatles dziesmas, bet daudzi vienkārši cerēja uz mirkli noķert Pola un Lindas skatienu.

Laulību ceremonija bija vienkārša un pieticīga, taču tās simbolisms un nozīme nebija mazāk spēcīgi. Pols un Linda, neskatoties uz abu iespaidīgajiem karjeras ceļiem un pastāvīgo uzmanību, izvēlējās intīmu ceremoniju, kurā piedalījās tikai tuvākie ģimenes locekļi un draugi.

Plašsaziņas līdzekļi ātri vien sāka analizēt šo notikumu, padarot viņu laulību par diskusiju tematu, kurā tika apspriests viss – no viņu saskaņotajiem tērpiem līdz pāra nākotnes plāniem. Linda sāka just pasaules mēroga interesi par sevi kā Makartnija sievu. Lai arī viņu mīlestība bija patiesa, sabiedrības acīs tā tika vērtēta skeptiski, pat kritiski. Daudzi fani neticēja Lindas nodomiem. Viņu apsūdzēja, ka viņa nav “pietiekama” Polam – nedz ārienes, nedz talantu ziņā. “Viņa nav ne dziedātāja, ne izcilākā skaistule… Kā viņš viņu varēja izvēlēties?” – šāda retorika izskanēja gan fanu, gan mediju vidū. Papildus tam Linda saskārās ar tiešiem apvainojumiem un neskaitāmām vēstulēm, kurās viņai tika izteikti neglaimojoši komentāri. Tomēr Linda un Pols vienmēr turējās viens pie otra. “Mēs darījām visu kopā,” viņš vēlāk atzina. “Un tas viss bija grūti, bet tas mūs padarīja stiprākus.”

Mīlestība, kas radīja mākslu

Linda savā dabiskajā fotogrāfes talantā ar kameru iemūžināja Polu un viņu kopdzīvi, radot attēlus, kas izstaroja neviltotu tuvību. Viņas fotogrāfijas nebija vienkārši estētiskas – tās bija kā logi, kas ļāva ieskatīties viņu dzīves patiesajā siltumā, piepildītā ar vienkāršību un mīlestību. Katra bilde bija stāsts – par mirkļiem, ko viņi dalīja kā pāris, kā vecāki, kā draugi.

Kad 1970. gadā The Beatles izjuka, simboliski pieliekot punktu veselas ēras skaņu celiņam, Pols Makartnijs piedzīvoja dziļu emocionālo krīzi. Pēc gadiem ilgas sadarbības ar vienu no pasaules ietekmīgākajām grupām viņš pēkšņi atradās jauna, nezināma ceļa sākumā, nomākts un depresijas pārņemts. Līdzšinējā dzīves struktūra bija sabrukusi, un Pols jutās izolēts un apmaldījies. Taču šajā sarežģītajā laikā viņš nebija viens. Blakus stāvēja Linda – viņa sieva, mūza un uzticams draugs.

Linda ne tikai atbalstīja Polu emocionāli, bet arī palīdzēja viņam rast jaunus ceļus radošajā izpausmē. Viņa mudināja viņu pievērsties solo karjerai un gūt gandarījumu no vienkāršākām lietām – ģimenes, mājas dzīves un dabas. Pati būdama māksliniece, Linda palīdzēja Polam ieraudzīt, ka radošums var uzplaukt arī ārpus The Beatles robežām. Viņu kopīgās pastaigas pa lauku ceļiem, klusie brīži ģimenes lokā un kopīgā muzicēšana pamazām atjaunoja Pola ticību sev un savām spējām. Pārim nebija vēlmes vienkārši dzīvot no atmiņām par pagātnes slavu.

Viņi nolēma radīt kaut ko pavisam jaunu un pilnīgi savu – projektu, kas iemiesotu viņu kopīgo radošumu un mīlestību pret mūziku. Pols sāka mācīt Lindai spēlēt taustiņinstrumentus, un viņas drosmīgā iesaistīšanās mūzikā kļuva par simbolu viņu ciešajai saiknei. Šis kopdarbs drīz vien pārauga debijas albumā RAM (1971) – aizrautīgā, personiskā skaņdarbu kolekcijā, kurā atspoguļojās viņu kopīgā dzīve. Albuma kompozīcijas, tostarp emocionāli piesātinātā Maybe I’m Amazed, atklāja Pola personīgās cīņas, atveseļošanos un mīlestību pret Lindu, kura kļuva par viņa uzticamāko partneri ne tikai dzīvē, bet arī radošajā ceļā.

Taču Pola un Lindas radošais ceļojums ar to nebūt neapstājās – viņi vēlējās vairāk. No šīs kopīgās kaislības un radošā dzinēja piedzima Wings – grupa, kas drīz vien kļuva par īstu fenomenu, atstājot ievērojamu nospiedumu mūzikas vēsturē. Ar neaizmirstamiem albumiem un vērienīgām koncertturnejām Wings ne tikai turpināja Pola mūzikas karjeru pēc The Beatles, bet arī pavēra pavisam jaunu skatuvi, kurā viņš un Linda varēja kopīgi izpaust savu unikālo redzējumu.

Viņu māksla nebija vienkārši viņu talantu auglis – tā bija dzīvs apliecinājums tam, kā mīlestība spēj kļūt par radošuma dzinējspēku. Linda iemācīja Polam saskatīt skaistumu ikdienā, savukārt Pols iedvesmoja Lindā pārliecību, ka arī viņas māksla ir vērtīga un unikāla. Tā bija mīlestība, kas ne tikai piepildīja viņu pašu dzīvi, bet arī atstāja pasaulei mākslu, kas runā par mūžīgo saikni starp divām dvēselēm.

No zvaigžņu spožuma līdz lauku vienkāršajai idillei

Kad lielākā daļa pasaules viņus pazina kā mūzikas ikonas, Pols un Linda dzīvoja pavisam citā realitātē – tālu no prožektoru gaismām un rokmūzikas industrijas greznības. Viņu izvēlētais dzīvesveids bija radikāls pretstats tam, ko no viņiem sagaidīja sabiedrība. Viņu pirmā un, iespējams, nozīmīgākā no miera ostām bija ģimenes ferma Skotijā, Kintairas pussalā, kuru Pols iegādājās 1966. gadā – laikā, kad Bītli vēl bija kopā. Īpašums sākotnēji bijis pamests un žurku pārņemts, bet Pols un Linda 1970. gadā to pārvērta par mājām – paši izremontēja ēkas, iekopa auglīgo dārzu un rūpējās par mājlopiem. Linda, pieradusi pie Ņujorkas dinamiskā dzīves ritma, pārsteidzoši ātri pielāgojās lauku dzīvei, ar aizrautību iesaistoties fermas ikdienas darbos.

Pols un Linda vēlējās, lai arī viņu atvases – Mērija, Stela, Džeimss un Hetere – izaug vidē, kur cieņai pret dabu un vienkāršām vērtībām ir galvenā loma. Viņi mācīja bērniem rūpēties par dzīvniekiem, stādīt dārzeņus un novērtēt patieso bagātību, kas slēpjas nevis materiālajās lietās, bet gan sirsnībā, darbā un dzīves vienkāršībā. “Dzīve šeit māca pacietību,” Linda reiz atzina kādā intervijā. “Tu iemācies gaidīt – vai tā būtu pirmo ziedu parādīšanās, vai to dārzeņu, kurus pats esi sējis, izaugšana.”

Makartniji aizrāvās ar bioloģisko lauksaimniecību – jau ilgi pirms tam, kad tā bija kļuvusi par globālu kustību. Viņi atteicās no ķimikālijām un pesticīdiem, izvēloties dabiskus procesus gan zemkopībā, gan lopkopībā. Viņu lauku īpašumi bija ne tikai mājas, bet arī kā eksperimentālas vietas, kur tika izkopta ilgtspējīgas saimniekošanas prakse. Šī aizrautība vēlāk ietekmēja arī viņu publiskās aktivitātes – Linda kļuva par kaismīgu veģetārisma un dzīvnieku tiesību aizstāvi, savukārt Pols ilgu laiku popularizēja videi draudzīgu dzīvesveidu, piemēram, kustību Meat Free Monday. Lēmums kļūt par veģetāriešiem Polam un Lindai radās kādā mierīgā pēcpusdienā viņu Skotijas fermā. “Mēs sēdējām pie loga, vērojām aitas un pēkšņi sapratām – kā mēs varam tās mīlēt un vienlaikus ēst?” Pols reiz kādā intervijā stāstīja.

Lauku vide ne tikai ļāva Polam un Lindai rast mieru, bet arī kļuva par iedvesmas avotu viņu radošajam darbam. Daudzi no Pola dziesmu tekstiem, tostarp Mull of Kintyre – viens no Wings slavenākajiem hitiem, tika iedvesmoti no Skotijas ainavām un tur pavadītajām dienām.

Linda savukārt radoši izpaudās fotogrāfijā, iemūžinot lauku dzīves skaistumu un ģimenes vienkāršo, harmonisko ikdienu. Viņas iemūžinātie mirkļi kalpoja kā pretstats viņu publiskajai dzīvei un izstaroja autentisku cilvēcību, kas bieži vien pietrūkst slavenību pasaulē.

Viņu dzīve laukos kļuva par apliecinājumu tam, ka patiesa harmonija ir atrodama dabā un ģimenē, nevis spožumā un greznībā. Linda reiz teikusi: “Nav nekā skaistāka par lauku dzīvi, kur nav neviena cita – tikai tu, tava ģimene un daba.” Šis ir stāsts par drosmīgu izvēli, ko daudzi uzskatīja par neprātīgu, taču Polam un Lindai tā dāvāja laimi, kuru viņi nekad nebūtu mainījuši pret pasaules slavu.

Lai gan Makartniji uzturējās dažādos īpašumos, piemēram, 1973. gadā iegādājoties Blossom Wood Farm mazā Austrumsaseksas ciematā, kur Pols dzīvo arī šodien, High Park Farm miera osta Skotijā palikusi kā spēcīgs simbols viņu tuvībai ar dabu un miera meklējumu sākumpunktam.

Sāpes un zaudējums

1995. gadā Linda Makartnija saņēma krūts vēža diagnozi. Slimība bija smags pārbaudījums gan Lindai, gan viņas ģimenei, taču viņa to uzņēma ar ierasto spēku un apņēmību. Pols vienmēr bija līdzās, atbalstot viņu katrā solī. “Viņa bija visstiprākais cilvēks, ko jebkad esmu pazinis,” Pols vēlāk atzina intervijās, atklājot, cik dziļu iespaidu uz viņu atstāja Lindas cīņas gars. Taču, neskatoties uz visu pieejamo medicīnisko palīdzību un Lindas neizsīkstošo cīņas sparu, slimība progresēja. Savas pēdējās dienas viņa pavadīja Tūsonā, Arizonā, ģimenes rančo kopā ar Polu un viņu bērniem. Pols toreizējā paziņojumā presei sacīja: “Bērni un es – mēs bijām tur, kad viņa aizgāja. Viņi katrs varēja viņai pateikt, cik ļoti viņi viņu mīl. Beidzot es viņai teicu: “Tu esi sava skaistā “Apalosas ērzeļa” mugurā. Ir jauka pavasara diena... un debesis ir tīri zilas.” Viņš tik tikko bija ticis līdz teikuma beigām, kad viņa aizvēra acis un maigi aizgāja 1998. gada 17. aprīlī, 56 gadu vecumā.

Mūziķis vēlāk stāstīja, ka raudājis apmēram gadu pēc sievas aiziešanas, un kādā BBC intervijā atzina: “Tu gaidi, ka viņa tūlīt ienāks pa durvīm, šis cilvēks, kuru mīli, jo esi pie viņa tik ļoti pieradis. Es daudz raudāju. Tas bija gandrīz apkaunojoši, izņemot to, ka tas šķita vienīgais, ko varēju darīt.”

Lindas zaudējums nebija tikai personisks trieciens, bet arī plaisa Pola radošajā dzīvē. Viņš atklāti runāja par to, kā mīlestība un māksla viņus abus saistīja. 1998. gadā Pols izdeva albumu Wide Prairie, kas apkopoja Lindas muzikālo mantojumu, iezīmējot viņas radošo ieguldījumu un viņu kopīgo ceļojumu mūzikā.

Pols arī turpināja darbu pie Lindas aizsāktajām iniciatīvām – viņš aktīvi atbalstīja dzīvnieku tiesību aizsardzību, popularizēja veģetārismu un kļuva par vēža izpētes un veselīga dzīvesveida aizstāvi. “Viņa bija mana iedvesma būt labākam cilvēkam,” Pols atklāja kādā no intervijām, uzsverot, ka viņa darbība sabiedrības labā ir cieši saistīta ar Lindas vērtībām un ideāliem.

Makartnijs bieži pieminēja Lindu savās dziesmās, kā arī intervijās, atklājot, cik dziļa un patiesa bija viņu saikne. “Mūsu mīlestība nekad nebeidzās,” viņš reiz teica, aprakstot viņu attiecības kā garīgu saikni, kas palika dzīva pat pēc pēdējā atvadu skūpsta. Pols nekad nepārstāja svinēt Lindas dzīvi, pieminot viņas brīnišķīgo dvēseli un neatlaidīgo garu.

Mīlestības mācība

Viņi ir pierādījums tam, ka patiesa mīlestība nav tikai stāsts, ko pasaulei stāsta romantiskas filmas vai dziesmas. Tā ir reāla, dziļa un nepārtraukta izvēle – būt klātesošam, atbalstīt, piedot un kopīgi radīt. Viņu attiecības pārdzīvoja ne tikai sabiedrības kritikas viļņus un slavas radītos izaicinājumus, bet arī visdziļākās dzīves sāpes un zaudējumus. Taču Linda un Pols mums atgādina, ka mīlestība nav tikai emocionāls stāvoklis. Tā ir darbība – apzināta un drosmīga.

Kā reiz teica Pols savā dziesmā Maybe I’m Amazed, kas veltīta Lindai: “Maybe I’m amazed at the way you love me all the time, and maybe I’m afraid of the way I love you.” Šie vārdi pauž ne tikai cieņu un pateicību, bet arī trauslumu, kas pastāv pat visstiprākajā mīlestībā.

Viņu savienība bija kā dzīvā māksla, kurā viņi paši bija gan mākslinieki, gan radītais darbs. Tā bija partnerība, kas balstījās kopīgās vērtībās, spējā iedvesmot un atbalstīt vienam otru gan uz skatuves, gan dzīves sarežģītajos brīžos.

Viņu mīlestība kļuva par dāvanu ne tikai viņiem pašiem, bet arī miljoniem cilvēku, kas to redzēja un no tās iedvesmojās. Tā māca mums, ka dzīves lielākais skaistums ir cilvēki, kurus izvēlamies mīlēt, un attiecības, kuras izvēlamies veidot un kopt. Linda un Pols atstāja mums vērtīgu mācību – mīlestība nav tikai pasīva sajūta, bet spēcīgs dzinējspēks, kas var pārvērst ikdienu par kaut ko lielāku, dziļāku un jēgpilnāku.

Oops! Notikusi kļūda