Baznīcu celtniecības gigantomānija Maskavā: Krievijas galvaspilsēta pārvēršas par dievnamu “rezervātu”

Tas nozīmē, ka uz mazliet vairāk kā 8000 maskaviešu būs pa vienam pareizticīgo dievnamam. Ņemot vērā to, ka Krievijas galvaspilsētā dzīvo ne tikai pareizticīgie, bet arī citu konfesiju ticīgie, kuriem arī ir savi tempļi, kā arī ateisti, tad pēc kāda laika Maskava varētu pārvērsties par savdabīgu ortodoksālo kristiešu svētnīcu rezervātu, jo pareizticīgo dievnamu skaits, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, būs neadekvāti liels.

Jaunu baznīcu celtniecība Maskavas ziemeļaustrumos:

Jāpiebilst, ka pareizticīgo dievnamu celtniecība tur notiek gan ar valdības, gan pašvaldības atbalstu un pareizticība faktiski kļuvusi par mūsu lielās austrumu kaimiņvalsts valsts reliģiju. Bez atbalsta no laicīgās varas un biznesa puses ticīgo kopienas pāris gadu laikā nevarētu savākt līdzekļus simtiem dievnamu celtniecībai, jo viena pēc vispieticīgākajām mērauklām mērīta dievnama būvniecība, pārrēķinot no Krievijas rubļiem uz eiro, izmaksā ap miljons eiro. Bet parasti jaunuzceltie dievnami ir daudzkārt dārgāki un krāšņāki, vai arī tās ir vērienīgi restaurētas pirmsrevolūcijas laika celtnes.

30 gadu laikā baznīcu celtniecība pieaugusi par 2400%

1988. gadā, kad Krievzeme svinēja savas zemes kristietības tūkstošgadi un toreizējā Padomju Savienībā (PSRS) parādījās pirmie reliģiskās brīvības aizmetņi un padomju cilvēki pamazām atklāti varēja atgriezties pie reliģiskajām tradīcijām un rituāliem, ateistiskās komunistu impērijas galvaspilsētā Maskavā bija tikai 50 pareizticīgo baznīcu.

Pareizticīgo dievnamu būvniecības kampaņas pirmās desmitgades rezultāti:

Kopš PSRS sabrukuma 30 gadu laikā pareizticīgo baznīcu skaits Maskavā pieaudzis par 2400 procentiem. Maskavas patriarhāta mājaslapā minēts, ka šī gada sākumā Krievijas galvaspilsētā bija 1204 pareizticīgo baznīcas, šobrīd jau droši vien vairāk.

Dažādās aptaujās par pareizticīgiem sevi parasti nodēvē ap 75% maskaviešu, tas ir 9,5 miljoni no 12,65 miljoniem Krievijas galvaspilsētas iedzīvotāju. Tomēr tas it nebūt nenozīmē, ka viņi ir kaismīgi baznīcā gājēji, daudzi no viņiem par pareizticīgiem skaitās tikai “uz papīra”.

Interesanti, ka nesen veiktās Krievijas sabiedriskās domas izpētes firmas “Obšestvennja misļ” (“Sabiedriskā domā”) dati liecina, ka 37% maskaviešu par sev pieņemamāko reliģiju uzskata islāmu. Tas nozīmē, ka vismaz daļa nominālo pareizticīgo vienā aptaujā sevi nosauc par ortodoksiem, bet otrā atkal sevi apliecina kā musulmanisma piekritējus. Tā kā visnotaļ grūti novērtēt, cik miljoni maskaviešu patiesībā ir gatavi ik svētdienu doties uz pareizticīgo baznīcu. Ja rēķinām pēc ortodoksiem visoptimistiskākās aptaujas, tad pašlaik Maskavā uz 8000 pareizticīgajiem ir viens dievnams.

Svētnīcu būvju gigantomānija

Tomēr krievu varasvīriem ar to rēķināšanu pirms vairāk nekā desmit gadiem aizgājis kaut kā šķērsām. 2010. gadā toreizējais Maskavas vicemērs, tagad Valsts domes deputāts Vladimirs Resins un Maskavas patriarhs Kirils vienojās īstenot projektu dažu gadu laikā uzcelt 200 jaunu baznīcu, lai uz katriem 20-30 tūkstošiem maskaviešu būtu pa vienai pareizticīgo svētnīcai. Mērķis gaužām cēls – lai katram maskavietim baznīca būtu “rokas stiepiena attālumā” un viņam uz to nevajadzētu braukt nez cik tālu, jo ceļā no sava dzīvokļa durvīm līdz Dieva tempļa slieksnim vajadzētu pavadīt tikai dažas minūtes.

Jaunu baznīcu celtniecības programma Maskavā (Krievijas patriarhāta TV “Sojuz”):

Augusta beigās Resins nāca klajā ar savas 200 baznīcu programmas paplašināšanas ideju – nu vajagot būvēt nevis 200, bet gan 500 baznīcas! Tas nozīmē, ka nu uz vidēji 25 000 maskaviešu būs nevis viena, bet gan trīs baznīcas, pie tam ierēķinot to, ka starp šiem 25 tūkstošiem vairāki tūkstoši ir citu konfesiju (baptisti, musulmaņi, budisti un citi) ticīgie, pagāni, ezotēriķi, ateisti vai vispār pret reliģiju vienaldzīgie.

Resins, neiedziļinoties aritmētiskos aprēķinos, Kremļa kontrolētajam telekanālam “Rossija” vienkārši teicis: “Cilvēkiem ir vajadzīga garīga attīstība, viņu ģimeņu tradicionālo pamatu saglabāšana, sava rajona pārveidošana, jaunas Maskavas hronikas izveide. Cilvēki saprot, kā veidot nākotni saviem bērniem un mazbērniem”.

Šī “nākotnes veidošana” gan nav lēts prieks. Ir aprēķināts, ka jaunas baznīcas ar 500 cilvēku ietilpību būvniecība Maskavā izmaksā no 250 līdz 500 miljoniem rubļu (3-6 miljoni eiro), bet ar 250 cilvēku ietilpību – 90 miljoni rubļu (ap miljons eiro).

Maskavieši protestē pret baznīcu celtniecību

Jau kādus septiņus gadus simtiem un pat tūkstošiem Maskavas pilsonisko aktīvistu, tostarp arī Krievijas pareizticīgās baznīcas locekļu, visnotaļ aktīvi protestē pret dievnamu celtniecības nepārdomāto kampaņu. Viņi nav pret baznīcu celtniecību kā tādu, jo daudzos Krievijas galvaspilsētas mikrorajonos, sevišķi tajos, kas attīstīti padomju laikos, līdz tuvākajai baznīcai tik tiešām ir tāls ceļš. Viņi ir pret to, ka tempļu būvniecībai tiek atvēlētas pat dabas aizsargājamās teritorijas, parki un pagalmi. Savukārt dažos Krievijas galvaspilsētas rajonos jaunās baznīcas tiek būvētas teju vai blakus viena otrai. Maskavieši topošo baznīcu celtniecības vietā ierīko telšu pilsētiņas, lai nepieļautu to būvniecību, vēršas tiesā, raksta protesta petīcijas.

“Eksperti ir vienisprātis, ka protestētāji neiebilst pret baznīcu celtniecību kā tādu, bet tikai lūdz tās pārvietot uz citu, ērtāku vietu.

Piemēram, Rostokino rajona iedzīvotāji tiesā apstrīd Maskavas valdības lēmuma likumību būvēt baznīcu vietējā parka teritorijā. Zeme, uz kuras tiks uzcelts templis, ir aizsargājamas dabas ainavas teritorija, tur atrodas vecākais tilts Maskavā, kas uzcelts Katrīnas Lielās laikā,” pirms vairākiem gadiem rakstīja portāls gazeta.ru. Vietējie iedzīvotāji, protams, tiesā zaudēja un būvēt dievnamu pie Katrīnas Lielās laikā celtā tilta atļāva. Savukārt varas kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos protestētāji pret baznīcu nepārdomāto būvniecību tiek dēvēti par “bīstamiem sektantiem” un “ekstrēmistiem”, kuru dzīvokļos nereti negaidītas kratīšanas sarīko likumsargi.

Ne reliģija, bet savtīga politika

Savukārt Rostokino apgabala - Jegorjevskas arhibīskaps Marks mierināja vietējos iedzīvotājus ar to, ka pilsētās vienmēr baznīcu celtniecībai izvēlas skaistākās vietas parkos, par kuriem pēc tam baznīca rūpējoties.

Toties politikas vērotāji uzskata, ka Maskavas baznīcu celtniecības kampaņai var arī nebūt nekādas saistības ar garīgumu, jo tas iesācies kā tīri merkantils politisks projekts, kad šīs kampaņas ierosinātājs Resins izdomāja ideoloģisku manervu, kā saglabāt savu ietekmi Krievijas galvaspilsētā laikā, kad apogejā bija “starpPutina laika” Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva konflikts ar toreizējo Maskavas mēru Juriju Lužkovu. Tā nu Resins šajā “Krievijas vareno” savstarpējā duelī, kura rezultātā viņa tiešais priekšnieks Lužkovs zaudēja amatu, piesaucot “Debesu spēkus”, palika neskarts un uz dažiem mēnešiem kļuva pat par Maskavas mēra vietas izpildītāju, bet vēlāk iesēdās Krievijas Valsts domes deputāta krēslā.

Ar pareizticīgo ekspansiju nav apmierināti arī citu ticību pārstāvji. Krievijas Federācijas Musulmaņu pārvaldes priekšnieka vietnieks Damirs Muhetdinovs šovasar portālā trtrussian.com pauda savu neapmierinātību:

“Desmit gadu laikā Maskavā uzceltas 99 baznīcas un neviena mošeja! Krievijā, neraugoties uz paziņojumiem par vienotību un integrāciju, notiek process, kurā daudzas reliģiskās tradīcijas tiek izspiestas no kopējās sociāli kulturālās telpas, notiek atsevišķas pilsoņu daļas segregācija un atsvešināšanās”.

Ik dienas – divas, trīs jaunas baznīcas

Pirms pāris gadiem Krievzemes patriarhs Kirils, viesodamies vienā no Eiropas Parlamenta mītnes pilsētām Strasbūrā (Francija), teica, ka patriarhāts vidēji dienā uzbūvē trīs baznīcas: “Trīs baznīcas 24 stundu laikā, 30 tūkstoši baznīcu desmit gadu laikā”.

Volokolamskas metropolīts Ilarions vēlāk paskaidroja, ka šis skaitlis attiecas ne tikai uz Krieviju, bet gan uz visiem kontinentiem, jo patriarhāta pakļautībā ir draudzes visā pasaulē, tostarp tam pieder arī Latvijas Pareizticīgā baznīca. Jauni dievnami tiek celti ne tikai Krievijā un tās “tuvējās ārzemēs”, bet arī visnotaļ eksotiskās zemēs kā, piemēram, Ziemeļkorejā. Arī Latvijā pēdējās trijās desmitgadēs uzceltas vai no gruvešiem atjaunotas vairākas pareizticīgo baznīcas – Jūras katedrāle Liepājā, baznīca Jomas ielas galā Jūrmalā, svētnīcas Bolderājā, Ogrē, Salaspilī un citviet.