Britu valdība pēc 70 gadu pārtraukuma grib vēlētājiem prasīt pases
Lielbritānijas valdība plāno noteikt prasību vēlētājiem uzrādīt pasi vai citu personas dokumentu ar fotogrāfiju. Pēdējo reizi tas bija obligāti pagājušā gadsimta 50. gados.
Pašlaik Lielbritānijā, izņemot Ziemeļīriju, balsošanas iecirknī nav jāuzrāda nekāds personas dokuments. Briti balso pa pastu vai uzrādot balsošanas karti, kuru saņem, piesakoties vēlētāju reģistrā. Šajā lapiņā ir norādīts vēlētāja vārds un citi dati, bet nav foto. Balsotāji ierodas iecirknī un vienkārši nosauc savu vārdu, uzvārdu un adresi.
Divi miljoni britu bez pases
Šāda kārtība paver iespējas mahinācijām, bet izmaiņām ir pretinieki, kurus biedē iedomas, ka pase laupa brīvību – vairāk nekā risks, ka negodīgi politiķi nozags vēlēšanas.
Patlaban, pēc oficiālās statistikas, diviem miljoniem britu nav nekādu personas dokumentu ar foto. Likumprojekta kritiķi apgalvo, ka tas būs trieciens trūcīgajiem un migrantiem. “Jaunais likums faktiski atņem balsi tiem, kas nevar atļauties sev noformēt tādu dokumentu,” BBC klāsta parlamenta leiboristu deputāte Marša de Kordova. “Tie galvenokārt būs sievietes, melnādainie un aziāti, etniskās minoritātes, invalīdi un trūcīgie.”
Lielbritānijas pase no 16 gadu vecuma izmaksā 75,50 vai 85,50 mārciņas (88 vai 100 eiro), dārgākais variants ir piemērots ceļošanai. ID karte jeb personas apliecība izmaksā tikai 12 mārciņas (14 eiro), bet minētā deputāte apgalvo, ka ne tikai trūcīgajiem, bet pat britu sievietēm tā ir nepaceļama summa. Valdība sola, ka ieceres īstenošanas gadījumā vēlētāji varēs lūgt dokumentu izsniegt bez maksas.
Mahinācijas ar imigrantu balsīm
2015. gadā tiesa atcēla no amata Londonas rajona Tauerhemletas mēru Aliboru Čudhuri pēc apsūdzības mahinācijās viņa uzvarētajās vēlēšanās – izmantojot balsošanu pa pastu un piesaistot imigrantus bez balsstiesībām. Vēlēšanu rezultātus nācās atcelt, un 2016. gadā konservatīvo politiķis Eriks Pīkls savā ziņojumā ieteica ieviest kārtību, kas ļauj identificēt vēlētāju. Turpmākajos gados gan tikai divi cilvēki notiesāti par krāpšanos vēlēšanās.
Britu īpatnajai attieksmei pret dokumentiem ir vēsturiskās saknes. Personas apliecības Lielbritānijā pastāvēja Otrā pasaules kara laikā un līdz 50. gadu sākumam. Vinstons Čērčils tās atcēla, kad 1952. gadā viņu pārvēlēja par premjeru. Viņš bija obligātu pilsoņu dokumentu pretinieks, Čērčilam tie asociējās ar sociālismu, kur valsts soda un kontroles sistēma bija daudz plašāka.
Baidās no policijas
“Kara laikā nepieciešamību pēc personas apliecībām skaidroja ar drošības apsvērumiem. Tāpēc cilvēki samierinājās ar brīvības ierobežojumiem,” BBC skaidro politiskās filozofijas profesors Martins O’Nīls no Jorkas universitātes.
Britiem pase vajadzīga ceļojumiem ārpus valsts, bet savās robežās viņi bez tās parasti var iztikt. Iecerētās kārtības pretinieku galvenais iebildums ir – ja katram būs savs personas dokuments, policija to pieprasīšot uzrādīt jebkuru aizdomu gadījumā.
“Tās ir pilnīgas blēņas. Mēs tikai gribam aizsargāt demokrātiju, caurspīdīgumu un taisnīgumu vēlēšanās,” premjers Boriss Džonsons noraida plānus apspiest brīvību mīlošos britus. Personas dokumentus šā gadsimta sākumā mēģināja ieviest arī toreizējā leiboristu valdība ar Toniju Blēru priekšgalā, bet pretinieki ideju izgāza.
