Liepājniece Zanda Martena kandidē Bundestāga vēlēšanās. VIDEO
Par Zandu Martenu, kura jau 11 gadus nodzīvojusi Vācijā, 26. septembrī Vācijas pilsoņi varēs balsot Bundestāga vēlēšanās kā par Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas kandidāti Vācijas sestās lielākās pilsētas Diseldorfas vēlēšanu apgabalā, vēsta latviesi.com. Viņa varētu būt pirmā latviete, kura tiks ievēlēta Vācijas parlamentā.
Bakalaura un maģistra grādu tiesību zinātnēs viņa ieguvusi Latvijas Universitātē, bet otru maģistru - Bohumā, Ziemeļreinā. Šovasar pabeigtas arī doktorantūras studijas Brēmenē un iegūts doktores diploms.
No metalurgu ģimenes
Par savu darbību partijā viņa letviesi.com saka: „Partijā esmu aktīva, pamanāma. Mēģināšu, būs jauna pieredze! Biedru kopsapulcē par manu kandidatūru nobalsoja vairākums.”
Zanda Martena ir nākusi no metalurgu ģimenes un tagad arī strādā metalurgu arodorganizācijā. Viņa stāsta: „Mani vecāki strādāja „Liepājas metalurgā”. Līdz 1990. gadam viņi bija nodrošināti - darbs, bērnam dārziņš. Normāla dzīve. Līdz ar neatkarību fabrika tika privatizēta, algu bieži vien neizmaksāja. Viņi ik rītu gāja uz darbu jau sešos no rīta, tētis arī uz nakts maiņu, taču naudas nekad nepietika. Es nebraucu klases ekskursijās, jo nebija tam naudas. Kad klasesbiedri aicināja uz dzimšanas dienu, es negāju, jo - nebija naudas dāvanām. Uz savu dzimšanas dienu neaicināju, jo nevarējām uzklāt viesību galdu. Vecāki teica: “Mācies, lai būtu labāka dzīve nekā mums”. Mani vecāki jau negribēja būt miljonāri - būtu pieticis ar normālu algu, lai nav jāsatraucas, kā izdzīvot.”
Latviešu valoda aizmirstas
Tagad abi Zandas vecāki ir miruši, bet viņai patīk aizbraukt uz Liepāju, aiziet līdz jūrai, satikties ar bijušajiem darba kolēģiem. Tomēr nu kovida dēļ viņa divarpus gadus nav iespējusi pabūt Latvijā.
Par to, kā viņā sadzīvo latviskais un vāciskais, Zanda saka: „Man jau no paša sākuma nebija grūti iedzīvoties. Nepateikšu, kad sāku sapņot un domāt vāciski. Kādā brīdī sapratu, cik grūti atrast latviešu vārdus un veidot teikumus pareizi. Skolasbiedrenes teica, ka man ir vācu akcents.
Skolas laikā latviešu valoda man bija ļoti laba, arī gramatiski, tāpēc ik pa laikam jūtos kā cilvēks, kas skrējis maratonu un pēkšņi ir invalīdu ratiņos. Es latviski vairs nevaru izteikties, kā gribētu.
Vienmēr biju pārliecināta, ka dzimto valodu nevar aizmirst. Ka tas ir kā iemācīties braukt ar riteni - to taču nevar aizmirst! Nē - ja valodu nelieto, tā aizmirstas. Ar mani ir kā tajā citātā no filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” - visas valodas apgrābstītas, bet dzimtajā izteikties nemāk.”
Visvairāk Vācijā no Latvijas viņai pietrūkst Lāču saldskābmaizes un Liepājas pludmales. Diemžēl tagad viņai neiznāk saglabāt latvisko: „Lai saglabātu latviskumu, vajadzīgs laiks - ieplānot dziedāšanu vai dejošanu. Acīmredzot, manī nav tik izteiktas intereses, jo tad būtu atradusi tam laiku.”
Vācija – labi regulēta sistēma
Viņa lepojas ar to, ka Vācija ir stipra valsts: „Ir labi regulēta sistēma, kā daudz ko īstenot. Protams, ir arī, ko kritizēt, taču pamatu pamatos tā ir stipra valsts, kas labi funkcionē arī krīzē. Kā arodbiedrību cilvēkam man ir sajūta, ka ar savu viedokli varu ietekmēt un nav tā, ka valsts ir kaut kas tāls, kur kāds kaut ko izlemj manā vietā. Esmu iemācījusies, kā var konkrēti ietekmēt lietas, piemēram, darbiniekiem apvienojoties, izcīnīt labākus noteikumus. Citam labāk papukstēt pie virtuves galda, nevis pacelt dibenu un kaut ko darīt. Tad nu jābūt apmierinātam ar to, ko kāds cits tavā vietā ir izlēmis.”
Tomēr viņu kaitina, ka Vācija, salīdzinot ar Latviju, ir atpalikusi digitālo tehnoloģiju izmantošanas jomā:
„Valsts pārvaldē visam jābūt tik kārtīgam un tik pārdomāti, ka paiet gadi, kamēr ieviesīs to visu digitāli. Privātajā sektorā daudz kas ir digitāls, bankās ir „online banking”. Vairāk mani tracina šausmīgie telefonsakari - līdz ko ieeju kādā mājā, kur biezākas sienas vai iekāpju liftā, saruna pārtrūkst. Pat Latvijas nomalē ir labi sakari - tas tāpēc, ka digitālizāciju Latvija sāka vēlāk un uzreiz ieraka jaunākas paaudzes kabeļus. Vācijā šobrīd vecos maina pret jauniem.”
Bet ir arī kaut kas, kas viņu tracina Latvijā: „Jau lidostas pirmajā veikalā uzkrita, cik cilvēki nelaipni. Vai arī es tāda kādreiz biju? Tagad esmu pieradusi pie vāciešu laipnības, kas nav uzspīlēti draudzīga kā amerikāņiem. Vienkārši - laipnība. Vācieši kopumā ir relaksētāki, nekā latvieši. Tas tāpēc, ka dzīvojam labi - pamatvajadzības ir nodrošinātas".
